Elita Veidemane / Autori

Deviņdesmito gadu sākumā uz laikraksta Atmoda Atpūtai redakciju atnāca kāds bijušais VDK virsnieks. Viņam bija piedāvājums: nopirkt VDK ziņotāju sarakstu. Tajā bija ap deviņdesmit cilvēkiem, no kuriem lielākā daļa bija sabiedrībā zināmas personas. Tā bija viena čekista aģentūra. Laikrakstā Atmoda Atpūtai mēs nopublicējām šo sarakstu, taču īstos vārdus un uzvārdus aizkrāsojām, un lasītāji redzēja tikai katra konkrētā ziņotāja segvārdu. Mēs nejutāmies tiesīgi būt par soģiem šiem cilvēkiem, tāpēc īstos vārdus neatklājām. Ivars, Elza, Leons, Ziediņš, Laima, Miķelis... Pirms dažām dienām piezvanīja dzejnieks Jānis Rokpelnis un lūdza steidzamu tikšanos. «Es biju VDK aģents ar segvārdu Miķelis,» viņš teica, «es gribu izstāstīt visu, kā bija.»

Nav priecīgākas ziņas par kārtējo uzbrēcienu, kas mudina uztaisīt platāku maciņa atvērumu. Vētrainiem aplausiem skanot, mēs pieņemam paziņojumu, ka no 2018. gada 1. janvāra Latvijā akcīzes nodokļa pieauguma dēļ palielināsies degvielas cenas: benzīna cena pieaugs par 4,8 centiem litrā, savukārt dīzeļdegvielas cena – par 3,8 centiem litrā. Pieaugs akcīzes nodoklis, turklāt šim nodoklim tiks uzlikts vēl viens nodoklis – PVN 21% apmērā. Tas viss kopā veidos degvielas cenas paaugstinājumu. Nesaprotu, kāpēc neiet līdz galam un neuzlikt šim PVN vēl vienu PVN, kā mēdz teikt, divas cepures tomēr labāk nekā viena.

«Gribi amatu, stājies partijā. Gribi amatu, nestājies partijā. Kā lai dzīvo?» – interneta okeāns šoreiz izskaloja šādu pērli.

Nepretenciozā bildīte, kas svētdien izklejojās pa sociālajiem tīkliem, varēja arī iztikt bez tiem simtiem komentāru, kas tai sekoja, jo viss tāpat bija skaidrs bez vārdiem. «Virsū neko nelikt!» – ar šādu tekstu apdrukātas A4 formāta lapas bija savietotas uz baltā flīģeļa, kas mēmi kluknēja atjaunotās VEF kultūras pils vestibilā, kur Saskaņas kongresa delegāti dzēra svarīgā foruma kafiju.

«Tie cilvēki ir idioti? Man kauns, ka es dzīvoju starp muļķiem!» – aptuveni šādā noskaņā sociālo tīklu «iemītnieki» uzņēma SKDS aptaujas rezultātus, kas liecināja: Valsts prezidenta Vējoņa reitings ir 42,5%, Ventspils domes priekšsēdētāja Lemberga reitings ir 23%, Rīgas mēra Ušakova reitings – 19,7%. Šīm trim amatpersonām reitingi ir valstī visaugstākie. Tam kategoriski nepiekrīt diskutētāji sociālajos tīklos, jo «tas tā nevar būt», un socioloģiskā aptauja līdz ar to ir «nopirkta», lai vēlamo uzdotu par esošo.

Kaut arī politiķi apgalvo, ka vēlēšanu kampaņa vēl nav sākusies – un oficiāli tā, protams, tiešām nav sākusies –, nākamo Saeimas vēlēšanu tuvums tomēr virmo ļoti spēcīgi. Politiķi mēģina izdibināt, ar kādiem spēkiem ir gatavas iet kopā konkurējošās partijas, lai spētu laika gaitā veiksmīgi izvietot savas partijas šaha figūras. Vienā no vadošajām partijām – Vienotībā – pārāk ilgi notika «asins nolaišana», kuras dēļ tā zaudēja savu ietekmi koalīcijā, un tagad tai nopietni jādomā par iekļūšanu Saeimā. Nedz ZZS, nedz Nacionālajai apvienībai tādu problēmu – vismaz pagaidām – nav. Un tomēr pirmsvēlēšanu saspringums sāk rasties visās partijās.

«Tu man prasi – kāds ir latvietis? Tāds, kādu to parāda mūsu kinoģēnijs Jānis Streičs,» atbild kinoproducents un režisors Andrejs Ēķis. Iespējams, viņš grib pietuvoties Streičam, un tas būtu tikai normāli, jo filmas ir Ēķa galvenais radošās dzīves dzinulis. Bet mēs runājam par patriotismu, nacionālo produktu un brīvību, patiesību sakot, par to pašu, par ko stāsta Andreja Ēķa filmas.

Patīk konsekvence Rīgas pilsētvalsts aktivitātēs: tās vienmēr ir drosmīgas, aktuālas un mērķtiecīgas. Nu pienākusi kārta izglītības reformām, kuras, šķiet, tiks realizētas ātrāk un vērienīgāk nekā tās valsts teritorijā, kuru pieņemts dēvēt par Latvijas Republiku. Pagaidām pieņemts. Ņemot vērā Rīgas pilsētvalsts nerēķināšanos ar kuslajiem opozīcijas protestiem, var droši cerēt, ka pilsētvalsts vara lēnām, bet noteikti rāpos visos virzienos. Un kas gan tai varētu traucēt to darīt? Kaut kādas ministrijas? Pašvaldību vēlēšanas? Likumi? Nu, nesmīdiniet.

«Otto Ozols brīdina par sagatavošanās darbiem, ko Saskaņa veikusi, lai pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām veidotu valdību un atgrieztu Latviju Krievijas apkampienos. Vai pieļausim?» tviterī jautājumu uzdod Jānis Iesalnieks, Nacionālās apvienības (NA) valdes loceklis.

Latviešu sabiedrībai pret Salaspils nometnes memoriālu jau pasen ir izveidojusies alerģija, jo daļa krievvalodīgās publikas šo vietu, nekrietna politiskā savtīguma vārdā padarot to par savveida «svēto govi», izmanto vēsturisko falsifikāciju izplatīšanai un padomju okupācijas attaisnošanai. Salaspils nometne bija moku vieta, taču Kremļa «vēsturnieki» un viņu propagandas apmātie «dzird» tikai stāstus par ebrejiem un baltkrievu bērniem, neņemot vērā to, ka nometnē atradās arī latviešu leģionāri, Latvijas Centrālās padomes locekļi, tostarp Konstantīns Čakste un citi vācu okupācijas laika varas likumpārkāpēji.

Savādais veidojums – partija Kustība PAR – pagaidām ir mazskaitlīgs, taču ir iespējas to uzbarot tuklāku, turklāt pavisam vienkārši.

Mana draudzene ar ģimeni šogad 18. novembrī aizbrauca uz Daugavpili – nosvinēt valsts svētkus. Izstaigāja, izbaudīja visu pilsētu – tīra, sakopta, laipni cilvēki. «Viss labi, tikai tā nav Latvijas pilsēta. Gandrīz neviens mums neatbildēja latviski, nemaz nerunājot par to, ka cilvēkiem pie apģērba būtu piesprausta karoga lentīte. Mēs ar tādām bijām vienīgie,» viņa stāstīja. «Arī valsts svētku atzīmēšana pilsētā bija tāda... nekāda. Sak, nu, ja vajag, tad mēs uztaisīsim to salūtu. Pilnīgi neatbilstošas mūzikas pavadījumā...»

«Glabā un sargā to,» pirms gadiem trīsdesmit, varbūt mazliet vairāk, teica kapteiņa atraitne Daina Šķiezna-Elsberga, ielikdama man plaukstā Latvijas karoga nozīmīti – mazliet apbružātu un savecējušu. Tā bija atnākusi līdz astoņdesmitajiem gadiem, brienot padomju okupācijas melnumā, tomēr cauri vieglajam sūbējumam kā ceļa norāde vizēja sarkanbaltsarkanais karogs un triju zvaigžņu zelts.

Nezinu, vai izrādē Harolds un Moda, kas skatuves gaismu ieraudzīs Dailes teātrī 16. novembrī, būs teksts, ko Moda saka tāda paša nosaukuma filmā, ko 1971. gadā izlaida kompānija Paramount Pictures: «Nepietiek atrast pareizo ceļu. Padari to arī patīkamu!» Bet šie divi teikumi var būt viens no izrādes, nē, viens no dzīves moto. Par otru moto – mazliet vēlāk.

Intervija ar Saeimas deputātu no Latvijas Reģionu apvienības (LRA) un «oligarhu» parlamentārās izmeklēšanas komisijas (PIK) sekretāru Mārtiņu Šicu – par darbu komisijā, arī par LRA perspektīvām.

«Vienotība beidzot pamanījusi, ka tās mājās dzīvo zilonis. Pamanīts pēc tam, kad saplēsti trauki, sabradāti tepiķi, izsisti logi, nomīti cilvēki,» – tā savā tviterkontā prāto bijusī Vienotības biedre Lolita Čigāne pēc Solvitas Āboltiņas izslēgšanas no partijas.

«Mums ir nodarīts pāri!» oktobra sākumā trīs aktrises apgalvoja, ka ir Holivudas producenta Hārvija Vainšteina izvarotas. Pats Vainšteins apsūdzības noliedza, tomēr skandāls vērsās plašumā. Līdz šim Vainšteinu seksuālā uzmācībā apsūdzējušas jau neskaitāmas aktrises, turklāt viņu atmiņa uzlabojusies tieši pēc pirmajām apsūdzībām. Vēl vairāk: skandāls uzmundrinājis arī seksuālo minoritāšu klana pārstāvjus, un viens otrs pat «atcerējās», ka pirms gadiem trīsdesmit viņam uzmācies pats Kevins Speisijs. Ārkārtīgi tiklā un morāli noturīgā Holivudas publika draudzīgi izmeta no sava cieši noslēgtā loka amorālo Speisiju, tāpat vērsās pret citiem aktieriem un kinopasaules pārstāvjiem, kuri esot (!) savulaik uzmākušies cits citam.

«Latviešiem vajag nolaist asinis,» uzskatīja PSRS iekšlietu tautas komisārs, Staļina «suns» Nikolajs Ježovs, uzsākot prātam neaptveramas represijas pret latviešiem, kuri dzīvoja un strādāja Krievijā pagājušā gadsimta 30. gados. No arestētajiem 23 000 latviešu tika nošauti vairāk nekā 16 000. Tikai tāpēc, ka bija latvieši. Taču ne tikai mūsu tautieši cieta Lielajā terorā: laikā no 1936. gada 1. oktobra līdz 1938. gada 1. novembrim Ježova vadībā arestēja vairāk nekā pusotra miljona cilvēku, no tiem gandrīz pusei tika piespriests nāvessods. PSRS gulaga nāves nometnēs ieslodzīja miljoniem cilvēku, no kuriem lielākā daļa tur mira vai tika nogalināti.

Profesore Gunta Ancāne pirms neilga laika, iespējams, pašai negribot, rosināja diskusiju par latviešu literatūras «nederīgajiem tēliem», kuri mūs nemudina būt varonīgiem, izlēmīgiem utt. Vieni uztvēra profesores teikto kā latviešu literatūras noniecinājumu, savukārt citi saskatīja tajā patiesības graudu. Diskusijā aktīvi iesaistījās Francijā dzīvojošs un strādājošs latviešu jurists Juris Rudevskis. Un mūsu saruna skaipā izvērtās daudz plašāk nekā tikai par literatūru vien: par tautas pašapziņu, pašvērtību un zemapziņā iebūvēto tieksmi būt mūžīgai. Šodien piedāvājam interviju ar Juri Rudevski.

«Aizver žaunas! Tev ceturtā pakāpe par zemu, un metronoma laiks neatbilst standartam! Par skaņu saplūšanu vispār nerunāsim,» tā vai līdzīgi modrie valsts himnas tīrības un nevainības sargi turpmāk kontrolēs un vērtēs Baumaņu Kārļa sacerētās valstiskās meldijas izpildījumu. Nedod dies, ja kāds dziedātājs nebūs pietiekami profesionāls: turpmāk, lai varētu dziedāt valsts himnu, būs jāizpērk licence, vispirms pierādot savu muzikālo izglītību, lāča ķepas attālumu līdz ausīm un plakanās pēdas neesamību. Ar īpašām atļaujām drīkstēs izgavilēt valsts himnu, ja būs ūdens ceļgalā. Bet arī tikai tad, ja vienā ceļgalā. Abos – ne.

Ar latviešu literatūrzinātnieci, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesori un Saeimas deputāti Janīnu Kursīti (Nacionālā apvienība) tiekamies dienā, kad blakus Izglītības ministrijai, stutējot Pulvertorni, sanākuši krieviski runājoši pensionāri, lai cīnītos pret zināšanu apguvi latviešu valodā. Viņiem, šķiet, par vēlu sākt apgūt kādas zinības, kur nu vēl valsts valodā, taču tiem, kuri saista savu dzīvi ar Latviju un tās nākotni, ir jāaptver latviešu valodas nozīme, un tā, patiesību sakot, ir milzīga.

«Ieceri vispārizglītojošos mācību priekšmetus vidusskolās pasniegt tikai latviešu valodā nevar uztvert nopietni,» nesen izteicās Latvijas krievu savienības (LKS) līdzpriekšsēdētājs Miroslavs Mitrofanovs.