Veisbergs: Valodas brīva izvēle augstskolās var būt apdraudējums latviešu valodai

Intervija ar profesoru Andreju Veisbergu, latviešu valodnieku, tulku un tulkotāju, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Tulkošanas katedras vadītāju un pasniedzēju, Valsts valodas komisijas priekšsēdētāju: par latviešu valodas lomu un vietu mūsdienu Latvijā, par «aizliegtajiem» vārdiem, par valodas izvēli Latvijas augstskolās un krievu valodas ietekmi uz latviešu valodu.

- Pirms gada jūs teicāt, ka latviešu valodai briesmas nedraud. Citēšu: «Valoda tiek plaši lietota, tā paplašinās un mainās. Vienīgais, kas raisa nopietnas bažas, ir latviešu skaits. (..) Valoda ir kā spogulis, un, ja mums nepatīk redzamais/redzētais attēls, iespējams, vaina nav spogulī. Tas raksturīgs visām valodām - tajās atspoguļojas mūsu šodienas dzīvesveids, darbi un nedarbi, pasaules amoka skrējiens.» (Neatkarīgā, 2016.15.11.). Ko redzat šogad?

- Gada laikā nekas kardināli nav mainījies. Par šādu stabilitāti liek domāt gan valodas lietojuma rādītāji, gan mediju noskaņa, arī manas iekšējās izjūtas. Ir iedzīvotāju statistika, ir statistika par to, kas runā latviski, statistika par to, kā cittautieši prot latviešu valodu. Visas pozīcijas ir vai nu pozitīvas, vai nemainīgas. Ir arī cita statistika, ko redzu, darbojoties ar vārdnīcām: latviešu valoda nesamazinās, nesašaurinās un nesarūk. Tieši otrādi - tā izplešas. Piemēram, terminoloģijā. Mums ir projekts ar Tildi, atjaunojot un papildinot latviešu - angļu vārdnīcu. Datorizēti caurlūkojot tekstus, var iegūt garus sarakstus ar vārdiem, kuru vārdnīcā vēl nav. Starp tiem ir daudz sēnalu, bet arī daudz jaunu un interesantu vārdu - visdažādākajos reģistros un jomās. Manā uztverē labi vārdi ir tādi, kas ir iespējami īsi un skaidri, piemēram, «piešķire», «turis» «svaigēdājs», «vēlbrokastis». Korpusi rāda arī tendences, ne vienmēr jaukas. Tāpat kā citās Eiropas valodās rodas ārkārtīgi daudz jaunveidojumu ar priedēkļiem «ne», «pret», «bez», «anti» - šo vārdu ir tūkstošiem ar augstu lietojuma biežumu. Piemēram, «nelabdabīgs», «nekonkrēts», «nenormatīvs», «nevaldības», «nepiena». Tos visus vieno negācija. Civilizācijai attīstoties, plaukst negatīvisms. Vārdu nozīmes var mainīties dažādi, viens no veidiem ir tāds, ka vārds kļūst labāks vai sliktāks. Gadījumu, kad vārda nozīme kļūst sliktāka, ir daudzreiz vairāk nekā pretējo. Viens no nedaudzajiem piemēriem ar labajām izmaiņām ir, piemēram, vārds «militārists»: tā nozīme kļuvusi mazliet labāka, salīdzinot ar padomju laiku. Savukārt izmaiņu «uz leju» ir daudz vairāk. Piemēram, «sviests» - agrāk tas bija viennozīmīgs vārds, salīdzinoši nesen tam piekabināja negatīvu nozīmi. Tagad saka: «pilnīgs sviests!» - ar to saprotot situāciju, kurā viss ir sagājis...

- ...sviestā.

- Jā, tas nozīmē: viss aizgājis nepareizi un juceklīgi! Līdzīgi «bļāviens», «cepties», «sūkāt». Nozīmes mainās.

- Tas izskaidro daudz ko. Piemēram, arī to, ka valodu var izmantot iespaidošanai, zombēšanai. Ar valodu cilvēku iespējams programmēt.

- Protams! Jo totalitārāka valsts, jo vieglāk to darīt. Demokrātiskā sabiedrībā ir pagrūti kādu nozombēt. Taču, piemēram, Krievijā tas izdarāms diezgan vienkārši. Tiek radīti «brīnišķīgi» vārdu salikumi, ar kuriem iespaidot cilvēkus, piemēram, «gejfašists», «liberofašists», «žīdobanderietis» - kas būtībā ir absurdi, tomēr skan iespaidīgi un tiek nepārtraukti tiražēti. Arī nacistiskajā Vācijā jēdziens «akls» vārdu salikumā «akla ticība» ieguva pavisam pozitīvu skanējumu. Padomju Savienībā «ideālisms» bija negatīvi ietonēts, lai gan «sociālistiskie ideāli» bija pozitīvi. Ne pārāk sen Latvijā pret vārdu «čigāns» tika sacelta nepatika (aizguvums no vācu valodas, kurā vārdam ir slikta pieskaņa), liekot tā vietā «romu tautības cilvēks». Kaut gan vārdam «čigāns» latviešu valodā nav negatīvas konotācijas. Atkārtojās vārda «žīds» apkarošanas vēsture. Padomju Savienībā krievu vārds žid bija ar sliktu nozīmi, bet latviešiem «žīds» nav bijis nievājošs vārds.

- Vai valodā ir kādi aizliegtie, nevēlamie vārdi?

- Ar vārdu «žīds» var nonākt politkorektuma piekritēju nežēlastībā. Reiz ārstu auditorijā lasīju lekciju par procesiem latviešu valodā. Pēc tam Latvijā ļoti pazīstami ārsti pateicās, sak, paldies jums par atbalstu, ka latviski var izteikties dažādi. Izrādās, valodas kļūdu mednieki un pareizības apoloģēti dakterus bija pamatīgi iebiedējuši. Nebija runa par nepareizām teikuma konstrukcijām, bet par to, vai konkrētus vārdus drīkst lietot. Galvenais tomēr ir izjust valodu un situāciju, kādā vārds ir lietojams. Mēs taču gribam, lai cilvēki runā dažādi, izteiksmīgi un krāsaini, nevis lai dreb par katru pateikto vārdu.

- Kopš 2010. gada ļoti aktīvi tiek runāts par to, ka jāpāriet uz latviešu mācībvalodu visās valsts un pašvaldību skolās. Kaut kā neesam tikuši tālāk par runāšanu. Kāpēc? Bail?

- Mazliet arī bail no jauniem satricinājumiem. Un reformā jāiegulda nopietns darbs. Nevar pateikt: nākamgad pārejam uz latviešu valodu. Izrādīsies, ka nav skolotāju, grāmatu, būs arī citas problēmas. Jāpiekrīt Nacionālajai apvienībai, kas teic: tam nav jānotiek rīt, mēs gribam redzēt plānu. Izglītības ministrs Šadurskis tagad šo ideju virza, bet mēs nezinām, vai aiz šīs bīdīšanas jau ir plāns, vai ir un būs sagatavoti skolotāji. Valsts valodas komisija virzību atbalsta, un arī Valsts prezidents piekrita, ka pārejai jābūt pakāpeniskai un kvalitatīvai. Bet patlaban notiek arī izglītības satura reforma, par kuru ir liela neziņa. Nav skaidrs, kas notiks ar latviešu valodu šīs reformas gaitā. Reformētāji teic: tā kā apmācība notiek latviešu valodā, tad valoda papildus nemaz nav jāmāca? Piedodiet, bet latviešu valoda ir sarežģīta, tajā ir locījumi, intonācijas, pasmaga interpunkcija. Es bieži lasu bakalaura un maģistra darbus un reizēm nevaru saprast, ko students grib pateikt. Piemēram, tā: «Pirmie nopietnie latviešu tulkojumi radās 19. gadsimta vidū, kad Zvārdes muižā pulcējās latvieši un spēlēja teātri, jo vācu valodu sāka apdraudēt krievu valoda.»

- Neko nesapratu.

- Zinātniski izsakoties, trūkst kohēzijas un koherences. Lūk, rezultāts, ja skolā neapgūst labu literatūru, neraksta sacerējumus. Valodu it kā zina: internetā komentārus var rakstīt, telefonā īsziņas - arī. Taču - ne vairāk. Un, iespējams, jaunā reforma vēl vairāk noplicinās spēju iedziļināties valodā. Kādreiz, ieviešot ko jaunu izglītības sistēmā, smēlās pieredzi no citiem, bet šoreiz, izskatās, būsim pirmrindnieki... Stājoties augstskolā, pat maģistra studijās, daudzi studenti nezina elementārus jautājumus, piemēram, kas ir Gorbačovs. Bet arhiprogresīvie nākotnes cilvēki attrauc - sak, paskatīsies internetā un uzzinās! Izglītības funkcionāri uzsver: reforma attīstīšot jauniešos spēju domāt un meklēt. Bet nevar meklēt un domāt, ja tu nezini pamatus. Un vēl jādomā, kas radīs interneta saturu, varbūt troļļi?

- Jā, meklēt varēs «mātē gūglē». Bet tas nozīmē tikai to, ka intelekta, inteliģences un erudīcijas līmenis pazemināsies.

- Tā acīmredzot notiks. Protams, cilvēki daudz lasa, bet, ja skolā no jauniešiem netiek prasīts, lai viņi arī runātu un rakstītu, valodas izjūta paliks pasīvajā līmenī. Skaidrs, allaž būs intelektuāļi, kas pratīs valodu lietot visaugstākajā līmenī, būs arī tādi slāņi, kam pietiks ar 200 vārdu krājumu, bet svarīgākais ir, kas notiks ar skaitliski lielāko viduslīmeņa masu.

- Domājot par intelektuālā līmeņa krišanos, pirmais, kas nāk prātā, ir grāmatas: šķiet, ka tās lasa mazāk. Iespējams, es kļūdos.

- Jums taisnība. Krīt tirāžas. Daiļliteratūrai vidēji izdod ap tūkstoti eksemplāru. Tas ir ļoti maz. Teorētiski vajadzētu kristies arī grāmatu izdošanai, jo lasītāju ir arvien mazāk. Kā izdevēji savelk galus kopā, man ir mīkla. Brīnums ir arī lielais žurnālu skaits. Lai cik lēts būtu process, lai cik tur sabirtu reklāmas nauda - ar ierobežotu apriti un pirktspēju šis process nevar būt mūžīgs.

- Vismaz saglabājas latviešu izdevniecības... Bet kā ar Latvijas augstskolām? Bijusī Vienotības partijniece Ilze Viņķele uzstāja, ka augstskolām vajag pašām ļaut izvēlēties mācību valodu.

- Paldies dievam, viņa aizbrauca uz Ameriku. Valodas brīva izvēle varētu būt apdraudējums latviešu valodai. Esmu novērojis, ka ik gadu ir kādi divi trīs uzbrukumi valsts valodai. Tos veiksmīgi atsit, uzbrucēji norimstas, bet tad sāk visu no jauna. Un vēl, valodas politiku laiku pa laikam der pieslīpēt. Daudzi saka: nedrīkst vērt vaļā Valsts valodas likumu. Kāpēc nedrīkst? Kāds naidnieks ielēks tajā un to izspārdīs? Valdošās koalīcijas līdz šim kopumā ir bijušas prolatviskas. Piemēram, jautājums par augstskolu rektoriem, kuri nezina valsts valodu, bija nokārtojams elementāri, jo tas nav Valsts valodas likuma jautājums.

- Jūs domājat par Rīgas Juridiskās augstskolas rektoru Džordžu Ulrihu un Stokholmas Ekonomikas augstskolas rektoru Andersu Pālzovu, kuri vismaz 2013. gadā nemācēja latviešu valodu vajadzīgajā līmenī?

- Jā.

- Pieņemu, ka arī Katalonijā šobrīd notiek «valodu kari». Katalāņu valoda taču nav spāņu valoda?

- Lingvistiski tās varētu salīdzināt ar vācu un nīderlandiešu valodu tuvību, katalāņu valodā ir franču elements. Bet Katalonijai ir valstiskuma vēsture, savukārt Spānija ir bijusī koloniālā valsts, kurai ārējās kolonijas ir atbirušas, bet iekšējās - palikušas. Tāpat kā Anglijai vai Krievijai. Emocionāli esmu katalāņu pusē. Kāpēc lai Eiropā neizveidotos jauna valsts - bagāta, ar pietiekamu cilvēku skaitu, ar savām tradīcijām un kultūru. Iespējams, tas ietekmēs dažu spāņu vārdu rakstību latviski. Jau esmu pamanījis, ka pavisam nesen slavenā Ibisa (Ibica) tikusi pārdēvēta par Eivisu. Vai tas ir mūsu atbalsts Katalonijas neatkarības centieniem? Lai gan šī sala nav Katalonijā. Taču kopumā nedomāju, ka, mainoties valstiskajam statusam, būtu jāmaina arī vietu nosaukumi. Līdzīga situācija ir ar gruzīniem: viņi lūdza lietuviešiem, lai maina Gruzijas vārdu, jo šis nosaukums ir aizgūts no krieviem.

- Jā, gruzīnu valodā valsti sauc Sakartvelo, valodu - kartli, bet iedzīvotājus par kartveli. Nosaukumu «Gruzija» ieviesa cariskā Krievija.

- Lietuvieši, šķiet, ir piekrituši, un, iespējams, šis jautājums nonāks arī pie mums. Manuprāt, nav gudri nepārtraukti mainīt stabilu īpašvārdu rakstību. Tad jau jāpārveido arī Florence un Igaunija, un «krievi», un «vācieši».

- Atgriezīsimies pie latviešu valodas. Jūs sakāt, ka latviešu valodai nekas nedraud. Bet kas tai varētu draudēt?

- No kuras puses varētu būt draudi?... Ja neskaita iepriekšminēto politiķu greizās vēlmes, tad, pirmkārt, tas ir iedzīvotāju skaits. Ja valodas lietotāju ir mazāk par miljonu un ar tendenci samazināties, tiek uzskatīts, ka tas ir drauds - demogrāfisks, ekonomisks, psiholoģisks. Otrs drauds ir atpalikšana jaunajās tehnoloģijās, kas attīstās bezgala strauji. Ja mēs atpaliksim, lietotāji dos priekšroku labāk un vieglāk lietojamām valodām. Nelaime ir tā, ka mazām valodām ir jāiegulda vairāk šajā attīstībā, lielajās to var atstāt tirgus mehānismiem. Zinu arī valodniekus, kas apgalvo, ka dažas padomju laika ietekmes ir bijušas katastrofālas un latviešu valoda tāpēc ir lemta postam.

- Piemēram?

- Tas pats mīkstais «ŗ» un «ch». Esmu uzaudzis bez šīm abām skaņām, jūtos labi. Taču daži valodnieki domā, ka tā ir īsta katastrofa. Tāpat kā, piemēram, eiro diskusijas laikā dzirdējām, ka «o» vārda beigās aizsāks valodas pagrimumu. Nē, viens vārds nevar pazudināt valodu. Ja tas tiešām būs tik nepieņemams, lietotāji to vienkārši nelietos. Valodas neiet bojā iekšēju pārmaiņu dēļ.

- Nešaubos, ka daudzi valodnieki arī piesauc Endzelīnu un Mīlenbahu, kuri kapā grozās kā negudri, klausoties, kā mēs šodien runājam...

- Tā ir dabiska valodas attīstība, ka mēs šodien runājam nedaudz atšķirīgi nekā pirms simt gadiem. Varam paņemt vecu Bībeles tulkojumu un brīnīties par tur esošo valodu. Bet tas ir tulkojums, tur ir daudz jaunradītu vārdu, kas latviešu valodā vispār nav bijuši, ir nepareizas konstrukcijas. Bet dažos gadījumos varbūt toreiz tā runāja. Pretarguments - tautasdziesmās tā nerunā - nav korekts. Daudz ko tautasdziesmu valodā izteikt ir neiespējami. Turklāt tautasdziesmas lielākoties ir pierakstītas 19. gadsimtā. Laika gaitā tās noteikti ir mainījušās. Mutvārdu daiļrades vieglākai saglabāšanai valoda ir noslīpēta raita un apaļa. Bet cilvēki ikdienā nerunāja tautasdziesmās, viņi noteikti runāja citādi.

- Tieši tāpat kā vecās latviešu emigrācijas pārstāvji.

- Jā. Emigrācijas latviešu valoda ir daļēji iekonservēta, tā ir lielākoties palikusi tāda, kāda tā bija, viņiem aizbraucot. Protams, ir arī ietekmes, kas nāk no tās zemes, kurā viņi dzīvojuši. Vai kāds zina, kā pirmās Latvijas brīvvalsts laikā izrunāja vārdu «Ženēva»? Domāju, mums nav šādu audiopierakstu. Pazīstu divus izcilus latviešu valodas zinātājus Šveicē, kuri saka: Žeņjieva. Tā varētu būt franču valodas ietekme. Bet varbūt pirms kara tā runāja arī Latvijā. Vai tas ietekmē saziņu? Nekādā veidā neietekmē.

- Vai krievu valoda rada paliekošu iespaidu uz latviešu valodu?

- Daudz mazāk nekā agrāk. Ienāk slenga un sarunvalodas vārdi, piemēram, «aplauzties», «atsaldēts», «dajebkas» u.c. Šos vārdus kā aizguvumus jūt tie, kuri zina krievu valodu. Vecās, nevēlamās konstrukcijas daļēji ir iznīdētas, daļēji dzēsušās, pārpalikumus uzskatīsim par mūsu vēstures dzimumzīmēm. Krievu slengam ir izteiktāka, stiprāka garša nekā angļu slengam.

- Latviešiem jāzina krievu valoda?

- Obligāti vai visiem - noteikti ne. Bet zināt jebkuru valodu ir labi. Krievu valoda ir bagāta, un to vainot par kaimiņu nemitīgajām ideoloģiskajām perversijām nebūtu pareizi. Taču ir arī daudz citu valodu, kuru zināšana latvietim var daudz dot.