21.feb 2014
Drīz vairs nepārsteigs nekas. Ne izdzimteņu bari, kas, trulas un vienaldzīgas asinskāres dzīti, savos viedtālruņos iemūžina žirafes slepkavošanu, ne pusaudži un viņu vecāki, kas danco uz miruša vaļa ķermeņa, ne asins lietus, kas līst pār Kijevu, nekas... Šķiet, visa jau ir pārāk daudz, un ikdienas fons pārvelkas ar vienaldzības plēvi. Bet, re, to kārtējo reizi pārdur gaismas nesēji no Rietumu pasaules, un tad tu saproti – ir, ir vēl varoņi, kas pelēcību izdaiļo: pirms dažām dienām Beļģijas parlaments pieņēma likumu, kas paredz nedziedināmi slimu bērnu eitanāziju, jo, kā apgalvoja likumdevēji, «ciešanas pārspēj visu». Likuma sākotnējā variantā bija pat paredzēts, ka eitanāziju (pacienta aktīvu nonāvēšanu ar viņa piekrišanu) varēs veikt garīgi slimiem bērniem, arī vienkārši «no dzīves nogurušiem» un ar anoreksiju sirgstošiem bērniem...