Jānis Urbanovičs, sociāldemokrātiskās partijas “Saskaņa” Valdes priekšsēdētājs / Autori

Ir pilnīgi lieki censties analizēt, par ko politiķis domā pirmsvēlēšanu laikā. Lai kas tiktu sacīts vai darīts, viņš domā tikai par vēlēšanām – un tas ir pilnīgi neizbēgami, loģiski un pareizi.

Latvijas tagadējā politiskajā klimatā tā ir pilnīgi loģiska un varbūt pat vienīgā konstruktīva izvēle Saeimas opozīcijas pārstāvim – mūsu valstij “tīri iekšpolitiskā” jautājumā vērsties pie ASV prezidenta. Pirmkārt, lielvalsts tagadējā administrācija un BaraksObama apzinīgi turpina Amerikas ārpolitikas tradīciju uzņemties cilvēktiesību garanta misiju visā pasaulē. Otrkārt, Latvijas valdībai Vašingtona ir neapstrīdēta autoritāte. Atšķirībā, piemēram, no Briseles – pret to bijība ir daudz mazāka, mūsu politiķiem reizēm iztēlojoties sevi par viltīgo zemnieku no tautas pasakas, kurš tin ap pirkstu dumjo baronu un nodevās iemāna pelavas graudu vietā.

Lielam kuģim liela inerce – un valsts veselības aprūpes sistēma neapšaubāmi ir liels kuģis, kuru pat pieredzējušākais stūrmanis neapturēs vienā mirklī. Visos gadījumos, kad politiķi pirms vēlēšanām sola tūlītējas izmaiņas – tas ir tikai reklāmas triks jeb šmaukšana. Tomēr, pat lēni un apdomīgi mainot situāciju veselības aprūpē pacientu ārstēšana nedrīkst apstāties.

Var tikai piekrist Viktoram Avotiņam (NRA 25.09.15), ka veselības aprūpe Latvijā un līdz ar to visi Latvijas iedzīvotāji piedzīvo ne tos labākos laikus, un kas sevišķi satrauc – jau ilgstoši un hroniski. Labi zināms, ka summa nemainās no saskaitāmo kārtības, tāpēc nav tik svarīgi, kāda terminoloģija tiek lietota – rezultātā nonākam pie cilvēkiem, kas nespēj saņemt sākotnējo (profilaktisko) aprūpi, rezultātā iedzīvojas smagās slimībās, izkrīt no darba un vērtību ražošanas aprites, valstij, sev un tuviniekiem dārgi izmaksā un galu galā papildina jau tā skumīgo Latvijas demogrāfisko situāciju mirstības rādītāju palielināšanā.

Lai izlauztos no lamatām, dažreiz var noderēt arī pilnīgi neordināra, pat neloģiska vai acīmredzami traka rīcība. Alekša Cipra valdības straujie manevri atgādina par neseno traģisko notikumu Rīgā [1], kad cilvēks, draudot padarīt galu un pieliekot sev nazi pie rīkles, centās nepieļaut ģimenes izlikšanu no apķīlātā dzīvokļa. Šķiet, bijušais grieķu finanšu ministrs Janis Varufakis nolēma kļūt par slazdā palikušo ķepu, ko lapsa pati nograuzusi, lai tiktu brīvībā.

Starptautiskajās attiecībās nākamais 2015. gads un turpmākie nesola neko labu. It īpaši Eiropai. Tātad arī Latvijai un visam Baltijas jūras reģionam, kas no daudzsološa kontinentālā tranzītceļa ir pārvērsts par ziemeļu „frontes iecirkni” jaunā aukstajā karā starp ES un Krieviju. Turklāt abās pusēs diplomātus tuvākā nākotnē gaida nevis pārstrādāšanās, bet gan drīzāk piespiedu bezdarbība – viņi veltīgi, taču padevīgi centīsies beidzot sagaidīt kaut kādus taktiskos ieguvumus no ekonomiskām sankcijām vai „muskuļu demonstrēšanas”.

2014. gada 23. – 24. maijā Jūrmalā autoritatīvi politiķi un ekonomisti no 15 valstīm centās kopīgi pārdomāt pašreizējo ārkārtīgi akūto krīzi attiecībās starp Krieviju un Rietumiem un nonākt pie vismaz daļējas vienošanās par šo tēmu.

Ir lietas, ko politiķi nevar «sakārtot», tās ierakstot Satversmes preambulā. Piemēram, nodrošināt tautas dabiskās tiesības uz lietpratīgu valsts pārvaldi – tādu, kas spēj cilvēkos radīt pārliecību, ka viņu nākotne būs pārtikusi, droša un nododama tālāk bērniem, mazbērniem; ka viņu valsts pieņemas spēkā un tās pamati ir nesatricināmi.

Traģēdija, kas saviļņoja Latvijas sabiedrību, kļuva par detonatoru dziļai un visaptverošai, bet pilnīgi negaidītai politiskās varas krīzei.

Saskaņā ar pēdējo dienu notikumiem un populistiskajām runām par tiesiskumu uzskatām, ka nepieciešams publiski paust viedokli par frakcijas Saskaņas centrs deputātu balsojuma par piekrišanu kratīšanas izdarīšanai deputāta A. Šlesera dzīvesvietās motīviem.

Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas 21. gadadienā 4. maijā mēs uzmanīgi sekojām līdzi Saeimas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas svinīgajai uzrunai deputātiem, valdībai un visai Latvijas sabiedrībai. Kaut arī tikai retais cerēja tajā atrast valsts ekonomiskās un morālās atveseļošanās recepti, emocionāli piepildītajos vārdos izdevās saklausīt kādu varbūt mazliet nokavētu, tomēr aktualitāti un pragmātismu nezaudējušu vēstījumu.

Tā, īsumā, perspektīvu vērtē Krievijas Mūsdienu attīstības institūta (KMAI) eksperti.

Šodien vēsturiskā vizīte Latvijā viesojas Zviedrijas premjers Fredriks Reinfelts. Ņemot vērā Zviedrijas īpašo lomu Latvijas ekonomikā, abu valstu divpusējās attiecības pēdējos gados piedzīvojušas dažādus līkločus. Šodienas vizīte paver vēsturisku iespēju pāršķirt jaunu lapaspusi un vienoties par jaunu – ilgtspējīgāku – abu valstu sadarbības modeli Baltijas jūras ekonomiskās integrācijas procesa ietvaros.

Slavenajā romānā ir teikts: „Visas laimīgās ģimenes ir līdzīgas cita citai, bet katra nelaimīga ģimene ir nelaimīga savā veidā.” Un, kā mums rāda dzīve, šī patiesība attiecas ne tikai uz ģimenes lietām, bet arī daudz daudz dziļāk un plašāk – uz tautām un valstīm.

2009. gada 20.janvārī Eiropas Padome, atsaucoties uz Latvijas valdības lūgumu, pieņēma lēmumu sniegt vidēja termiņa finansiālu palīdzību ekonomisko krīzi īpaši smagi pārdzīvojošajai Latvijas tautsaimniecībai. Gan lūguma saturs, gan palīdzības sniegšanas nosacījumi ilgu laiku bija slepenības plīvurā tīti, un tikai pateicoties opozīcijas neatlaidībai un Latvijas sabiedrības uzstājībai, atsevišķas „slepenā darījuma” nianses nonākušas atklātībā.

Jau par ierastu kļuvusi steiga, pieņemot nepārdomātus un pretrunīgus likumus. Diemžēl pie tā ir pieraduši likumdevēji un ar to ir samierinājušies arī Latvijas iedzīvotāji. Steiga pēdējā laikā tiek attaisnota ar skaļiem saukļiem par valsts glābšanu no bankrota.

Pagājušajās brīvdienās daudzās Eiropas un aizokeāna valstīs atcerējās notikumus, kuri jau ir iegājuši vēsturē kā piecu dienu karš Kaukāzā. Lielākā daļa politiķu, diplomātu, karavīru, žurnālistu – visi tie, kam par to nācās izteikties 2008. gada karstajās augusta un septembra dienās un šodien – pagājušo gadu izmantoja, lai no jauna izvērtētu Dienvidosetijas konflikta apstākļus un mācības.

Lasot B. Latkovska pārdomas par 9. maiju un valsts varu (Neatkarīgā, 12. maijs) un "krievu partiju" slēptajiem mērķiem, rodas likumsakarīgs jautājums – par kādu valsts varas vājumu autors izsaka nožēlu un kā viņš šo varu vēlas stiprināt?

Visiem jau ir skaidrs, ka Dombrovska ministru kabinets turpinās Godmaņa aizsākto "amputēšanas politiku". Tā ir ļoti slikta politika, jo tā ved valsti nevis vienkārši strupceļā, bet grūž to sociālās katastrofas bezdibenī. Latvijai ir nepieciešama absolūti cita politika – politika, kas saglabā to, kas mums ir, un, kaut vai nedaudz, tomēr regulāri iegulda valsts nākotnē.

Ļoti liela taisnība bija tiem, kas teica, ka tā ir Dombrovska valdība un tajā nozīmē arī, ka tā ir "Jaunā laika" valdība un jūs, cienītie kolēģi un jūs Dombrovska kungs, un "Jaunais laiks" būsiet vienīgie atbildētāji par to, ko jūs izdarīsiet vai nē. Es redzu, ka jūs to saprotat, tāpēc ,ka neredzu nekādu jūsmu jūsu rindās vienīgi varbūt jūs uztraucaties nedaudz par tiem ziediem, ziedu pušķiem ,kas varētu drusku apvīst, klausoties šīs neauglīgās runas.

Pirms pārejam pie jautājuma, kas minēts virsrakstā, mēģināsim aptuveni novērtēt Latvijas nacionālās bagātības vērtību vai, ja vēlaties, tās pašreizējo likviditāti.

Varētu, protams, izlasot Ulmaņa kunga interviju (Neatkarīgā, 2008. gada 30. decembrī), kārtējo reizi pabrīnīties par kārtējā politiķa kārtējām problēmām ar loģiku un kārtējo reizi atmest ar roku – žēl tērēt laiku.