Māris Krautmanis / Autori

Elektorāta atmiņa esot īsa kā zelta zivtiņai, taču, iespējams, tuvākajos gados šī tēze nebūs īsti spēkā. Šis dramatiskais laiks liks cilvēkiem ilgi atcerēties, kā deputāti un amatpersonas izturējās – vai viņi rīkojās visu sabiedrības grupu interesēs vai kā egoistiski neģēļi un marodieri.

Skolēni, kad noskatās attālināto mācību stundas televīzijas kanālos Re TV un Sporta centrs, uz zilā ekrāna redz beigu titrus, kur lasāmi idejas autoru, producenta, mūzikas autora un citu projekta darbinieku vārdi. Tos redz arī bērnu vecāki, kas šajā karantīnas un pašizolācijas laikā spiesti daudz piedalīties savu atvašu izglītības procesā.

Jaunā slimība Covid-19 ir izrādījusies daudz lipīgāka un nāvējošāka, nekā varēja šķist vēl pirms pāris mēnešiem. Izskatās, ka sērgas plosīšanās nebeigsies drīz un arī ekonomiskā krīze būs smaga. Cietusi ir aviācija, tūrisms, viesmīlība, sabiedriskā ēdināšana, bet nav jau tikpat kā nevienas nozares un dzīves jomas, uz kuru vīruss neatstātu negatīvu iespaidu. Reklāmu apjoms visu veidu medijos ir krasi samazinājies. Arī mediji cieš milzīgus zaudējumus un grūtības savā darbā.

Aizsardzības ministrs Artis Pabriks interneta sociālajā čivinātavā ierakstījis: «Sky veikalu ķēdē lieliska iespēja noziedot mūsu mediķiem. Maksājot rēķinu ar karti, vienkārši pieskaitiet kādu eiro. Atbalstīsim tos, kuri par mums rūpējas!» Kāds interneta asprātis Edijs Majors ir atbildējis uz Pabrika ierosmi ar parodiju: «Šodien SKY veikalos laba cena mīdijām. Rindu arī nav. Pērkot 3 Moetus, tiek ziedota viena bahila mediķim. Bet lietota, no Skandināvijas. Tās vislabāk atbilst mūsu purvainajai videi.» Ar Moetiem domāts franču šampanietis Moët & Chandon, kas maksā 35 eiro par pudeli.

Ir tomēr pasaulē viena laimes saliņa, kurā par Covid-19 laikam neko nav dzirdējuši – Rīgas apgabaltiesa, kurā pirmdien un otrdien no pulksten desmitiem rītā līdz četriem vakarā norisinājās tā saucamā Lemberga prāva – slikti vēdinātās telpās 13 procesa dalībnieki klepoja un šņaukājās, izplatīdami ap sevi vīrusus un baktērijas, un, kas zina, varbūt arī supermazo nelieti koronavīrusu, kura dēļ pasaulē jau nomiruši 42 tūkstoši cilvēku.

Pašlaik vēl ir tikai sākums, un visu veidu posts, ko nodara koronavīrusa sērga, vēl tikai pieņemsies spēkā. Tās nebūs dažas nedēļas, bet ilgi, mokoši mēneši.

Deputāts Artuss Kaimiņš, kaut kur pa ārzemēm dauzoties, iespējams, ar sponsoru vai viņa menedžeriem tiekoties un atskaitoties, ir saķēris jauno slimību Covid-19. Pēc tam, kā tauta sociālajos tīklos šausminās, viņš vēl piektdien esot staigājis pa veikaliem. Pagājušajā nedēļā viņš ir pabijis Saeimas namā, šķaudījis un klepojis netālu no premjera Krišjāņa Kariņa. Līdz ar to riska grupā tagad ir nonācis viss parlaments un valdība, kas uz pusotru nedēļu aizgājusi pašizolācijā.

Tukšas viesnīcas, klusums lidostā, bankrotējoši tūrisma uzņēmumi, slēgtas kafejnīcas, kinoteātri, stadioni, teātri. Krīze pāriet mokošā un kaitinošā fāzē, kad sākas izmisums un depresija no neziņas un neparastajiem apstākļiem, kuros jāmaina paradumi – jāsargājas saķert sērgu, bērni neiet uz skolu, nav saprotams, vai rīt vēl būs darbs un iztikas līdzekļi.

Nav jau strīda par administratīvi teritoriālās reformas nepieciešamību. Ir skaidrs, ka reformu vajag. Taču nebaudāms ir veids, kādā valdošās partijas šo likumdošanas brāķi uzražo un cenšas iesmērēt sabiedrībai kā kaut ko ļoti garšīgu.

Latvju tauta un tās priekšstāvji dzīvoja un bēdu nepazina. Bija diezgan skaidra iekšpolitikas «ceļa karte», ka 25. aprīlī notiks Rīgas domes ārkārtas vēlēšanas, kurās vinnēs četras no piecām valdības koalīcijas partijām, pēc tam būs vasara, kad valdība atkal mēnesi atpūtīsies, bet rudenī varēs sākt gudrot, kur pārdalīt budžetā papildus ienākušos miljonus.

Pagājušajā ceturtdienā un piektdienā Saeima uzsāka un šodien turpina izskatīt Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumprojektu.

Ir dažādas krīzes, un pati sliktākā no tām, kas varētu piemeklēt pasauli un Latviju, būtu tāda krīze, kas rastos no vērtspapīru burbuļa pārplīšanas – kad nogāžas akciju un naudas vērtība, sākas hiperinflācija, recesija un tamlīdzīgas ekonomikas šausmas. Tas, kas pašlaik notiek pasaulē, par šāda veida krīzi vēl neliecina – vismaz pagaidām neizskatās pēc 1929. gada ASV «melnās piektdienas» un pat ne pēc 2009. gada krīzes. Jā, koronavīrusa dēļ ir noticis straujš kritiens akciju tirgū, taču tās visdrīzāk ir spekulācijas, īstermiņa šūpošanās, kas raksturīga biržai.

Spriežot pēc pētījumu firmas SKDS janvāra aptaujas, 57,3% rīdzinieku solījušies uz vēlēšanām iet. Tā nav superaktivitāte, tomēr diezgan pat ļoti daudzus iedzīvotājus interesē, kas vadīs pašvaldību piecus gadus pēc ārkārtas vēlēšanām.

Pirmā partija, kas nevarēja nociesties un sāka ārkārtas priekšvēlēšanu reklāmas kampaņu, vēl pirms Rīgas dome bija oficiāli atlaista, ir Attīstībai/Par (AP), kas ar plakātiem ielās un stāstiņiem televīzijā un internetā virza par mēra kandidātu Mārtiņu Staķi.

Rīgas pilsētas izpilddirektors un SIA Rīgas Nacionālais zooloģiskais dārzs kapitāldaļu turētājs Juris Radzevičs ceturtdien atbrīvoja no amata uzņēmuma valdi – Ingmāru Līdaku un Andri Morozovu –, jo viņi esot pieļāvuši teritorijas piesārņošanu un nesamērīgi augstas uzņēmuma vadības algas salīdzinājumā ar ierindas darbiniekiem.

«Trīsdesmit soļu attālumā no sava kunga, pat tikai ejot garām tā namam, viņš noņem cepuri un saraujas čokurā, – par paklanīšanos to nevar saukt, – kad vien viņam uzmet acis. Tad viņš ar nodurtu galvu velkas klāt, lai skūpstītu kungam vai nu svārkus, vai kāju,» 1796. gadā par latviešiem rakstīja vācbaltiešu publicists, apgaismotājs Garlībs Merķelis. Latviešus Merķelis mīl, taču ir objektīvs un arī visai skaudri ataino viņu sliktās īpašības. Satriecoša ir, piemēram, kāda epizode, kur latvietis absolūti vienaldzīgi saņem ziņu par sava radinieka nāvi, kas naktī nomiris viņam blakus tajā pašā istabā, un vienīgais, kas viņu interesē, ir, kā dabūt savā īpašumā aizgājēja kažoku.

2013. gada 21. novembra vakarā Zolitūdē sabruka lielveikala Maxima griesti, nogalinot 54 cilvēkus un vēl vairākus desmitus ievainojot. Valsts prezidents Bērziņš to nosauca par milzīga skaita neaizsargātu cilvēku slepkavību, par kuru vainīgajiem ir jāsaņem sods.

Saeima ir nobriedusi šodien pieņemt likumu par Rīgas domes atlaišanu. Būs ārkārtas vēlēšanas.

Japānā netālu no Fudzi kalna ir biezs, spokains Aokigaharas mežs, kurā policija atrod simtiem līķu. Zinātnieki ir pētījuši, tomēr nevar saprast, kāpēc cilvēki dodas uz šo mežu nomirt, turklāt pastāv iespēja, ka viena daļa uz turieni nav gājuši pašnāvēties, bet apmaldās, netiek ārā un iet bojā no sala un bada. Kaut kāda līdzīga mistika notiek arī Latvijas iekšpolitikā, kur pašlaik virkne partiju kā tādā Aokigaharā veic harakiri, pakaras, nošaujas un vēl uzkož ciankāliju. Viens no klasiskajiem veidiem, kā garantēti izzaudēt uzticību vēlētāju acīs, ir iznest publikas apskatei partijas iekšējos kašķus. Šādā veidā savulaik aprāvās LSDSP, DPS, TKL un citu varenu partiju dzīve. Dīvainas, drūmas un nesaprotamas tagad ir Saskaņas un Gods kalpot Rīgai rituālās dejas – politiķi, kas savulaik veidoja nesatricināmu un betoncietu koalīcijas bloku, pašlaik nespēj pat cits uz citu paskatīties, neiet vienās labierīcībās un nesniedz viens otram roku. Bet nu tā gadās – nekas nav mūžīgs.

Vakar notika Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sēde, kurā sprieda par Rīgas domes atlaišanas likumprojektu. Šī sēde mierīgi varēja arī nenotikt, jo valdošās koalīcijas aprindās jau ir izdomāts plāns, kā pārņemt varu galvaspilsētā.

Piektdien Lielbritānija oficiāli izstājās no Eiropas Savienības (ES). Kaitinoši vicinot karodziņus un dziedot atvadu dziesmas, britu deputāti pameta Eiropas Parlamentu, lai dotos svinēt vēsturisko notikumu.

Otrdienas rītā Skanstes ielā likvidējamās ABLV bankas vēl atlikušie darbinieki bija atnākuši uz darbu, taču viņiem nācās tipināt mājās, jo ēku nobloķēja specvienība Omega, bet Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) veica kratīšanu.