Tizlās steberēšanas čempionāts

© F64

Angļu satīras un melnā humora trupa Monty Python 1970. gadā savā televīzijas šovā izsmēja savas valsts birokrātiju ar skeču, kura nosaukumu var tulkot kā Kleinās soļošanas ministrija vai Tizlās steberēšanas ministrija. Rodas iespaids, ka Rīgas dome un Saeima sacenšas, kura pratīs izsaukt pret sevi lielāku sabiedrības īgnumu, nicinājumu un dusmas, visādi izākstoties un sacenšoties, kura kleinās soļošanas distancē izvirzīsies vadībā.

Kopš Nila Ušakova un Andra Amerika došanās uz Briseli ēst kāpostus galvaspilsētas vara ir kļuvusi čagana - pozīcijas «augšas» vairs īsti nespēj pa vecam, bet arī opozīcija nemaz neraujas paņemt varu, kas tai burtiski mētājas zemē pie kājām.

Jo uzņemties varu nozīmētu uzņemties atbildību. Tas nozīmē drūmu paziņošanu pensionāriem, ka vairs nevarēs par velti braukt tramvajā, būs jārisina sarežģītie juridiskie samezglojumi, lai vienā jaukā rītā Rīga nepamostos zem neizvestu atkritumu kalna. Līdz ar to tagad ir nesaprotama, gaisā pakārta situācija - vicemērs Baraņņiks ir no amata padzīts, koalīcijai vairs nav vairākuma, un arī koalīcijas tā īsti vairs nav. Būtu tā kā jāvirzās uz domes ārkārtas vēlēšanām, taču, kā tas notiks un vai notiks, nevienam nav skaidrs. Gadījumā, ja ārkārtas vēlēšanu rīkošanai tiks nokavēti termiņi, var iznākt tā, ka VARAM ministrs Juris Pūce domei iecels savu «gauleiteru», ko atkal neviens tā kā negrib. Vispār jau tas ir diezgan unikāli, ka tā saucamās latviskās partijas ir gadiem ilgi līdz galīgam aizsmakumam gānījušas Saskaņu un Gods kalpot Rīgai, taču tagad, kad ir reāla iespēja iegūt princesi, politiķu kaisme ir nolaidusies uz pussešiem.

Bet pat Rīgas dome ar visu savu smago, nelāgi dvakojošo bagāžu rindā pēc sabiedrības pēriena ir palikusi iepakaļ Saeimai. Parlamenta valdošā koalīcija un valdība ir tīši uzprasījusies, izgāzusies uz līdzenas vietas un apmaldījusies trijās prioritāšu priedēs, vispirms paziņojot, ka veselības aprūpe tai būs prioritāte, bet pēc tam atstājot veselību apdalītajos pabērnos. Vai tad tiešām bija tik grūti paredzēt, ka, nepildot likuma formā tērpto solījumu paaugstināt mediķu algas par 20%, būs sašutums un protesti? Vismaz šajā budžetā, kas 2020. gadam, likuma prasības nemaz nebija tik neizpildāmas - pietrūka vien 60 miljonu eiro. Iepretī desmit miljardiem, kas ir viss budžets, 60 miljoni nebija nepaceļama summa. Cita lieta, ka populistiskā neprātā pieņemtie grozījumi veselības aprūpes finansēšanas likumā paredz mediķu algām vēl 20% pielikumu arī 2021. gadā un vēl 20% arī 2022. gadā, kas prasīs vairāk nekā 300 papildu miljonus. Tas jau nu gan diezin vai būs paceļams, jo jau ir jūtams, ka gaidāma ekonomikas izaugsmes sabremzēšanās, un diezin vai būs liels naudas maiss, ko sadalīt. Vajadzētu acīmredzami neizpildāmus likumus atcelt, un Veselības aprūpes finansēšanas likuma grozījumi nav vienīgais likums, kas netiek pildīts. Jo kāda jēga krāt tukšu makulatūru? Ak, bet nu jā, ja aiztiks un kustinās neizpildītos likumus, tad taču atnāks opozīcija un rādīs ar pirkstu un smiesies, un atkal nesmuki būs.

Partija Attīstībai/Par! (AP) ir nākusi klajā ar domu, ka varētu mediķu algas pacelt uz budžeta deficīta rēķina. Taču diezin vai šis jau ir tas īstais variants, un diezin vai pati AP to domājusi nopietni. Kas tas tāds par budžeta deficītu, ja budžeta likums jau ir pieņemts? Bet nu redzams, ka vismaz daļa politiķu mazliet ir tā kā nokaunējušies un kaut ko gudro, čamdās pa tukšo maku cerībā tur kaut ko atrast, lai mediķu algu likumu ja ne izpildītu pilnībā, tad vismaz rādītu, ka kaut kas tiek domāts. Var jau būt, ka notiks brīnums un trūkstošie 60 miljoni tiks izcelti kā trusītis no burvju mākslinieka cepures. Varbūt tie būs kaut kāda veiksmīgi strādājoša valsts uzņēmuma peļņas nauda, kas tiks atrauta no attīstībai paredzētiem līdzekļiem. Varbūt neticamā kārtā Valsts ieņēmumu dienests arestēs un konfiscēs milzīgus vezumus ar pelēkām banknotēm, un tad šo naudu varēs pārskaitīt sērdienīgajiem dakteriem un skolmeistariem? Tas būtu brīnišķīgi un skaisti, un no sirds var novēlēt, lai valdošajai koalīcijai kaut kas tāds izdodas. Tomēr, pat ja nauda tiks atrasta, mieles paliks un ļaunums jau ir nodarīts. Tas ļaunums ir nestabilitātes, neuzticēšanās sajūta, ko valdība nodara mediķiem un izglītības darbiniekiem. Ideāla dzīve būtu, ja cilvēki varētu nelasīt ziņas par politiku, vaigā pazītu tikai Valsts prezidentu un premjeru, bet deputātu spēlītēm sekotu tikai tie, kam tās patīk vērot kā teātra izrādi. Taču Latvijas skarbā īstenība ir tāda, ka politikas nožēlojamās vodeviļas aktieru lēmumi kā skaudrs vēla rudens vējš izrauj cauri biksēm un uzdzen reālu zosādu. Ļoti daudz cilvēku nekur nevar aizbēgt no politiķiem. «Kleinās steberēšanas ministrija» cilvēkus panāk un izlaupa viņu kabatas.

Valdošās aprindas apkalpojošā «Patiesības ministrija» gan mēģina mulsināt sabiedrības domu ar Saeimas atsaukšanas ierosinātāju diskreditāciju, ar stāstiem, ka referendums būtu dārgs prieks, ka nekas labāks jau nav iespējams, ka Saeimas atlaišanas doma ir ļauno spēku sazvērestība. Taču nav tur nekādas sazvērestības - paši pūta, un pašiem tagad deg pakaļa.

Svarīgākais