Viktors Avotiņš / Autori

SKDS pētījuma Uzticēšanās institūcijām, politiķu darbības vērtējums un uzskati sabiedriski politiskos jautājumos rezultāti vairākās pozīcijās sasaucas ar Rīgas Stradiņa universitātes veikto pētījumu Krīzes pārvarēšana Latvijā: ekonomiskie, sociālie un komunikatīvie aspekti.

Vecā gada nogalē mani daudzu tautību un ļoti dažādu uzskatu draugi mūsu tradicionālajā tusiņā paškritiski ironizēja, ka vienīgais kopīgais, kas mums palicis, ir gaiss, ko elpojam.

Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā Latvija 2030 noteikti galvenie stratēģijas principi, kurus ievērojot varēs «būtiski palielināt Latvijas ilgtspējīgas attīstības iespējas». Jaunrade, tolerance, sadarbība, līdzdalība. Tātad – šiem principiem jābūt skaidri nolasāmiem ikdienas politikā. Tiem jābūt politikas vērtēšanas kritērijam.

Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps– metropolīts Zbigņevs Stankevičs sarunājas ar Neatkarīgo par to, kāpēc Ziemassvētku vēsti mēs šodien lielā mērā redzam itin kā caur duļķainu ūdeni.

Komunikāciju zinātnes doktore, uzņēmēja Olga Procevska intervijā Neatkarīgajai vērtē sabiedrības attieksmi pret bēgļiem, patvēruma meklētājiem.

Arhitekte, Saeimas deputāte kopš astotā Saeimas sasaukuma, bijusī kultūras ministre (2002.–2004.) Ingūna Rībena sarunājas ar Neatkarīgo par cilvēka ideālu mūsdienās, par to, ka patiesība vēl nekad nav bijusi tik viegli pieejama kā tagad, bet cilvēki vēl nekad nav bijuši tik vienaldzīgi pret patiesību kā tagad. Un par to, ka esam sākuši aizmirst ne tikai ceļu uz templi, bet arī to, kam vajadzīgs templis.

Ja SKDS būtu jautājis nevis – «kuri no šiem cilvēkiem, jūsuprāt, būtu piemēroti Latvijas valdības vadītāja pienākumu pildīšanai», bet – «kuri cilvēki, jūsuprāt, ir piemēroti premjerministra amatam?» (izlaižot «no šiem») – atbilžu aina, visticamāk, būtu līdzīga.

Manā uztverē Nacionālajai apvienībai (NA) ir labas izredzes bez pārliekām pūlēm un savu principu laušanas pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām kļūt vismaz par skaitliski iespaidīgāko politisko spēku Saeimā. Atstumjot otrajā plānā Saskaņu un citas partijas, kuras, visticamāk, vai nu turpinās apkalpot liberālās globālās ilūzijas, vai arī turpinās uztvert savu konservatīvismu kā samērā pasīvu būšanu, kurai mazliet pelējuma šķiet skaistumkopšanas elements, vai arī samierināsies ar to, ka elektorāts patērē Krievijas televīziju vairāk nekā Latvijas politiku tās divkopienu aprobežotībā.

Interesanti, kāpēc politiķi un mediji jaunās valdības sakarā riņķo ap Vienotību kā aklas mušas ap lampu? Kāpēc pārējie iespējamie koalīcijas modeļi tiem sekundāri? Laikam tāpēc, ka tie abi valdības veidošanu uztver tikai kā ar amatu dalīšanu saistītu formalitāti, bet nav gatavi ne skaidri definēt iepriekšējās valdības saimnieciskās un politiskās kļūdas, ne arī noteikt kvalitatīvu un rezultatīvu izpildvaras kursu turpmāk.

Protams, mācību saturs skolās jānosaka profesionāļiem, nevis politiķiem. Ja šis saturs un tā īstenojums garantē nākotnē arvien labāku tautas un valsts kvalitāti visās to dzīves izpausmēs, tad politiķiem tur nav ko maisīties. Taču, ja profesionāļiem, lai iebilstu politiķiem, vajadzīgi Putins un Ļeņins, tad, manā uztverē, runa nav par profesionāļiem, bet demagogiem. Tad tie, iespējams, ir pat pelnījuši, lai tiem brutāli ar pirkstu norāda, ko un kā mācīt.

Droši vien politiski pareizāk būtu bijis sestdien, 5. decembrī, doties uz Vienotības kongresu Salaspilī. Taču vairāk vērta tomēr bija Latvijas Politiski represēto apvienības 27. konference Rīgas Latviešu biedrībā, kurā akadēmiķe Raita Karnīte, profesors Juris Rozenvalds, Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas priekšsēdētājs Ilmārs Latkovskis un koktēlnieks, skolotājs Antons Rancāns sniedza priekšlasījumus par Latvijas nākotni un šodienu.

Šī intervija ar Laimdotu Straujumu tapa pagājušajā nedēļā, kad runas par viņas valdības krišanu vēl nebija materializējušās demisijā. Tagad, kad tas ir noticis, ir interesanti atskatīties uz premjerministres Laimdotas Straujumas subjektīvo attieksmi pret notiekošo. Turklāt Straujumas valdība jau turpinās strādāt līdz jaunās valdības izveidei.

Arābists, tulks Boriss Manzerovs bijis saistīts ar Tuvo Austrumu valstīm vairāk nekā trīsdesmit gadus. Strādājis Sīrijā, Irākā, Ēģiptē. Arī pašlaik viņš kā tulks bieži sastopas ar legāliem un nelegāliem patvēruma meklētājiem no šī reģiona.

Atzinis (LR 4), ka «nav ko tērēt policijas spēkus tam, kas reāli nebūs» (proti – sīko noziegumu pienācīgas izmeklēšanas un atklāšanas), ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers, manuprāt, atzina, ka «policijas spēki» ir neadekvāti organizēti un apmācīti saistībā ar visu noziegumu spektru.

Izskatās, ka NATO distancējas no savas dalībvalsts (Turcijas) militārās darbības. Var jau būt, ka šajā gadījumā situāciju, kā reiz rakstīja Henrijs Kisindžers, noteica «nevis globālās atbildības izjūta, bet atsevišķu līderu psiholoģiskā orientācija». Taču Ziemeļatlantijas līgumā ir ne tikai piektais pants, tur vēl ir arī pirmais un otrais, kuros apgalvots, ka alianse dod priekšroku konfliktu risinājumam mierīgā ceļā un veicinās draudzīgas starptautiskās attiecības. Vērtējumu, kāpēc šajā gadījumā iepretī daudziem līdzīgiem mierīgs risinājums bija izslēgts, neesmu sastapis.

Rīgas Stradiņa universitāte (RSU) 2013.–2015. gadā īstenojusi zinātnisku projektu Krīzes pārvarēšana Latvijā: ekonomiskie, sociālie un komunikācijas aspekti. Par to, kāda tad īsti ir veiksmes stāsta pēcgarša Latvijā, Neatkarīgā sarunājas ar vienu no pētījuma autoriem, informācijas un komunikācijas zinātņu doktoru, RSU profesoru Sergeju Kruku.

Paradoksāli – vai visas starptautiskās organizācijas, kuras līdz šim lielījušās, ka ir drošības garanti Eiropā un pārējā pasaulē, patlaban nevis meklē ceļus, kā pasaulei nomierināties, bet nodarbojas ar potenciālā kara sajūtu eskalāciju. Tālu neatpaliekot no teroristisko slaktiņu un lokālo militāro konfliktu pārbaidītā pūļa. Vesels lērums valstu vadītāju, sākot ar Medvedevu un beidzot ar Erdoganu, sākot ar Lukašenko un beidzot ar Olandu, no politiķiem pārvērtušies par pareģiem. Tā vietā, lai skaidri definētu potenciālā kara iespējamību, izvērsumu un savu valstu rīcību, tie līdz ar medijiem un publiku piedalās minēšanā un vairāksolīšanā – būs vai nebūs trešais pasaules karš.

Kiplings teica, ka Rietumi un Austrumi nesatiksies. Ja varas attieksme, vai tā Brisele, vai Vašingtona, vai Mucenieki, pret Rietumu cilvēku patību turpinās būt pazemojoša un pakārtojoša, tie tiešām nekad nesatiksies.

Lai arī dzīvoju Rīgā, saku Paldies! Mucenieku ciema iedzīvotājiem par viņu vēstuli premjerministrei Laimdotai Straujumai.

Ekonomikas doktors, Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes profesors, Stratēģiskās pētniecības un vadības centra valdes priekšsēdētājs Andris Deniņš sarunājas ar Neatkarīgo par to, kāpēc politiķiem nekādi neizdodas panākt valsts tautsaimniecisku mērķtiecību, ilgu, stabilu valsts un ekonomikas attīstību.

Saistībā ar slaktiņu Parīzē pat amatpersonas lieto vārdu «karš». Ja jau karš, tad karš. Tikai tad man kā pilsonim gribētos saņemt nevis kara propagandu, kas norāda mums pareizos domāšanas virzienus, bet zināt kara cēloņus un dabūt pilnvērtīgu kara telpas novērtējumu. Proti – skaidras atbildes ne tikai uz jautājumu, kas ir mūsu ienaidnieki, bet arī uz jautājumu – kāpēc mēs, eiropieši, esam ienaidnieki? Nav nekādā mērā attaisnojama nevainīgo slepkavošana, bet objektīvai skaidrībai šajā lietā man ar norādēm uz Islāma valsti, uz islāmistiem (ar «islāmisms» te apzīmēju politisko islāma ideoloģiju) nekādi nepietiek.

Eiropai sen vajadzēja ar mietu pa pieri. Ne tik daudz tādēļ, lai no profesionālām vaimanām un dekoratīvas prakses pārietu pie profesionālas Islāma valsts iznīcināšanas vismaz Eiropas telpā. Galvenokārt tādēļ, lai tiktu galā un skaidrībā ar sevi. Lai pārstātu uzskatīt Eiropas Savienību par lopu kūti, kurā atsevišķi lopi grib dominēt, bet nevienam nav skaidrs, kā vārdā dominēt.