Viktors Avotiņš / Autori

Tautai riebjoties sīkpartijas. Tas tāpēc, ka «tauta» skatās politiku kā teātri, gar kuru tai it kā nav daļas. Tauta gaida brīnumus – nez no kurienes vienā rāvienā un bez tautas dalības radīsies kaut kas liels un varens. Tas ripinās sauli pa zemes virsu. Uz to var cerēt. Taču šīs cerības piepildīsies jo ātrāk, jo vairāk politiskas darbības mēģinājumu nāks no pašas sabiedrības. Lai cik izkliesta, mazskaitlīga un nevarīga, tā tomēr būs pilsoniskuma prakse. Daudz apsveicamāka nekā no dīvāna apakšas vai datora priekšas nākušās «atklāsmes».

Tas, ka Ukraina šobrīd cīnās «par visas Eiropas drošību» (Ukrainas vēstnieks Latvijā J. Perebijnis, NRA, 17.02.2016.), man šķiet pārspīlēti sacīts. Es sacītu, ka Ukraina patlaban ir atlantiskā bloka valstu un Krievijas interešu konfrontācijas telpa. Tāpat, uzticēdamies saviem paša avotiem vairāk nekā Latvijas, Ukrainas, Krievijas vai Rietumu oficiālajām versijām, es uzskatu, ka ne jau karš ir galvenais reformu bremzētājs Ukrainā.

Astotajā februārī, izskatot Anša Ataola Bērziņa sūdzību, Rīgas apgabaltiesa Krimināllietu kolēģijas tiesneses Ivetas Brimerbergas personā (tā sauktajā rakstveida procesā) atstāja spēkā Rīgas Latgales priekšpilsētas tiesas 2015. gada 11. novembra spriedumu: nosacīto sodu par akmens mešanu Saeimas logā – viens gads astoņi mēneši – aizstāt ar tādu pašu reālu cietumsodu.

Kad vien zvanu uz Minsku savam kursa biedram, vienmēr apjautājos, kā tad Baltkrievijai ar mugurkaulu. Arī nupat jautāju: «Kas tad būtisks ir mainījies? Sankcijas tomēr vairoja lokanumu?» Viņš teica, ka nekas būtisks nav mainījies.

Vēlme dibināt partiju tikai ar ticību tam un šitam (sk. Artusa Kaimiņa manifestu kvp.lv), bez norādes uz idejām, rīkiem un darbībām, kā šo ticību īstenot, mūsdienu kontekstā ir apsveicama sabiedriska aktivitāte.

Divdesmitajā janvārī Saeimā pēc īsas būšanas ārā pie ugunskura un putras tika atvērta grāmata Janvāra hronika. Barikāžu laika preses relīzes. Tajā apkopotas Latvijas Republikas Augstākās padomes (LR AP) Preses centra 1991. gada pirmajos piecos mēnešos sagatavotās preses relīzes. Relīžu galvenais adresāts bija Rietumu mediji, ārvalstu pārstāvniecības un vēstniecības.

Izrādās, Krievijas un Rietumu ieinteresētība Latvijas nestabilitātē un satraukumā saskan. Vieni to mēģina uzturēt ar militārām manipulācijām pierobežā un lielu muti, otri – ar «dokumentālām», apokaliptiskām kinofikcijām (World War Three: Inside The War Room (Trešais pasaules karš. Komandpunktā)).

Gribētos, lai nabadzības aina Latvijā beidzot tiek izvērtēta nevis sabāžot visu vienā čupā, no kuras izdalītas vienīgi vecuma grupas un īpašas riska kategorijas, bet izpētot pašu nabadzību visā tās izpausmju spektrā un secinot, cik šīs izpausmes ir nozīmīgas sabiedrībai.

Droši vien Saeima drīzumā atzīs tai piedāvāto ministru komplektu par valdību. Lai arī manā uztverē tas, ko mēs pāris mēnešus vērojām, nebija tik daudz valdības veidošanas, cik nākamās Saeimas vēlēšanām pievērsts koalīcijas partiju pašsaglabāšanās (pie varas) process. Jo valdības veidošana nebija principiāli pakārtota Māra Kučinska nosaukto prioritāšu būtībai. Sevišķi viņa apsveicamajai vēlmei pārlikt uzsvaru no resorisma uz prioritāšu kompleksu izpratni un īstenošanu. Tas, kā parasti, bija politiskās konjunktūras noteikts process. Pat medijus vairāk interesēja, cik krēslu kura partija dabūs. Nevis – cik katrs kandidāts bijis vai būs vērts kā ministrs. Es uzskatu, ka jaunā valdība nosaukto prioritāšu reālas īstenošanas labad paveiks ļoti maz. Tāpēc, ka koalīcijas partiju pašmērķu dēļ nespēs aizvākt sekojošus šķēršļus.

Veselības aizsardzības sistēmas veidotāju un vadītāju sacītā iedrošināts, jūtos arvien vairāk sagatavots un kvalificēts pats savai ārstnieciskai praksei.

Kad manam pagaidām vienīgajam mazdēlam bija divi gadi, es sāku solīt viņa vecākiem, ka uzdāvināšu puikam dzimšanas dienā zosis vai cūkas. Viņiem ir pagalms – lai gana.

Lai Vienotība savu vēlētāju balsis neatdotu citiem, tai jānomauc pašai sev āda un jāveic nopietns skeleta remonts. Ar veco ādu nekāda veco panākumu reanimācija Vienotībā, ciktāl tā atkarīga no patiesas, nezombētas vēlētāju attieksmes, vairs nebūs iespējama. Turklāt, ja nemainītu ādu un mēģinātu iztikt bez pienācīga partijas satura sakārtošanas, tad jebkura līdera ikona, lai cik labs tas būtu, nespēs nomākt iespaidu, ko patlaban rada partijas publiskā ikona, kuru pati Vienotība pacentusies iztaisīt par pornobildīti. Andrim Piebalgam vai kādam citam nepietiks «uzņemties vadību», viņam turklāt nāksies pārliecināt vēlētājus par to, ka viņš nevada politisku bordeli.

Pāvests Francisks nesen izteicās, ka internets un sociālie tīkli ir Dieva dāvana. «Ja vien tos lieto ar prātu.»

Pirms jaunā gada LETA vēstīja, ka Latvijas Ārlietu ministrija noslēgusi līgumu ar apgādu Jumava par grāmatu Latvijas ārpolitika un diplomātija 20. gs. un Latvija ceļā uz valsts simtgadi izdošanu krievu valodā un iegādi, lai atspēkotu «nepatiesības plūdus» par Latvijas vēsturē svarīgiem posmiem. Neatkarīgā sarunājas ar akadēmiķi, vēstures doktoru, Latvijas Universitātes profesoru, Latvijas Vēsturnieku komisijas priekšsēdētāju Inesi Feldmani par to, vai šie izdevumi sasniegs «plūdu» ražotājus, un par to, kāpēc politikai vajadzīga melīga vēsture.

Vienotības situācija nav tikai lamājama, tā ir arī nopietni apjēdzama. Jo Vienotība (arī kā Jaunā laika turpinājums, Vienotība = JL+PS+SCP), tās iespējamais politiskais bankrots vedina atkal padomāt par to, kāpēc spēcīgas politiskās partijas Latvijā ir tik īslaicīgas. Dalība trijās vai četrās Saeimās un pēc tam likvidācija vai politiskas vājinieces loma, manā uztverē, neliecina par ilgu un spēkpilnu politisko mūžu. Lai arī, manuprāt, (te nebūs runas par to, kā mani uzskati saskan ar tās vai citas partijas uzskatiem), gan atjaunotā LSDSP, gan Latvijas ceļš, gan Tautas partija, gan Jaunais laiks sākotnēji bija spēcīgas partijas ar labu potenciālu. Arī Vienotībai tās sākotnē bija itin labs potenciāls. Tad kāpēc visas šīs partijas galu galā piemeklē vai grasās piemeklēt, pēc manām domām, savstarpēji salīdzināmi scenāriji?

Latvijas Universitātes asociētais profesors, politologs Ojārs Skudra sarunājas ar Neatkarīgo par to, kas šogad noteiks Eiropas kopainu, un par to, kādi varētu būt Eiropas Savienības turpmākas pastāvēšanas scenāriji.

Ja vien es būtu bijis politiķis, tad gadsimtu mijā man bija iespēja sastādīt no bezpajumtniekiem ne sliktāku valdību par to, kāda tagad sanāks Mārim Kučinskim no politiķiem.

Daugavpils eksmērs, septītās Saeimas deputāts Valdis Lauskis sarunājas ar Neatkarīgo par valsts reģionālo politiku, par to, kāpēc pašvaldības arvien vairāk attālinās no cilvēka.

Man nav tuva politiskā estrāde, taču šoreiz es piekrītu tiem, kuri Saeimā izteikušies par tās atlaišanu. Ja Saeima nespēj savākties, tā jāatlaiž, lai kā (vismaz man) negribas vēlreiz piedzīvot varas kārumnieku vēlēšanos tik vien kā sasēsties savādāk, nevis mainīt politiku uz labu pēc būtības, kas reiz jau tika pieredzēta. Es neredzu resursus, kas apliecinātu, ka šoreiz, atlaižot Saeimu, vietā nāks kaut kas labāks un valstij organizētāks. Taču ilgstoša varas mazspējas publiska izrādīšana nav paciešama. Ja Saeima nespēs dzemdēt valdību no Māra Kučinska, Kārļa Šadurska vai varbūt vēl kāda valdības taisītāja galvām, tai jāiet.

Iespējams, mēs atkal tuvojamies laikam, kad šo valsti labāku spēs padarīt tikai politieslodzītie un disidenti. No varas puses tas ir pagalam nožēlojami, jo tā vara skaidrības ieviešanas vietā nodarbojas arī ar patiesības falsifikāciju. Toties no sabiedrības puses mēs varam būt lepni, ka vēl ir cilvēki, kuri ar taisnību netirgojas un varas priekšā nelokās.

Sešpadsmitajā decembrī arī ar savas partijas (Latvijas Zemnieku savienība) biedru rociņām no Carnikavas novada domes priekšsēdētājas amata tika gāzta Daiga Jurēvica. Viņas vietā nāca Imants Krastiņš (Reģionu alianse). Intervijā Neatkarīgajai domes deputāte, Pierīgas pašvaldību apvienības priekšsēdētāja Daiga Jurēvica stāsta par savas atkāpšanās iemesliem, par padarīto, darāmo un turpmāko.

Ja es būtu Valsts prezidents un spētu rīkoties tā, kā saskaņā ar valsts stāvokli uzskatītu par vajadzīgu, mans reitings būtu izteikti negatīvs.