Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā Latvija 2030 noteikti galvenie stratēģijas principi, kurus ievērojot varēs «būtiski palielināt Latvijas ilgtspējīgas attīstības iespējas». Jaunrade, tolerance, sadarbība, līdzdalība. Tātad – šiem principiem jābūt skaidri nolasāmiem ikdienas politikā. Tiem jābūt politikas vērtēšanas kritērijam.
Taču – konsekvences līmenī Latvijas politiskā un lielā mērā arī izpildvara 2015. gadā šiem principiem neatbilda un, varētu teikt, lāgā pat necentās atbilst. Būtu gan aplam nemanīt, piemēram, to, ka Latvija savus ES prezidentūras pienākumus šogad veica labā tolerances un ciešamā (tikai ciešamā tāpēc, ka Latvija, manuprāt, bija par gļēvu vai neprasmīgu nākt klajā ar imigrantu problēmas paredzamai nopietnībai atbilstošām iniciatīvām) sadarbības līmenī. Bezdarbs mazinājās, parādījās pensiju indeksācija, IKP un investīcijas uzrādīja salīdzinoši straujākas atdzīvošanās pazīmes. Taču politikas konsekvenču līmenī diemžēl nekas šogad neliecināja, ka šo ainavu, šo dinamiku var raksturot kā stabilu, noturīgu valsts «ilgtspējīgas attīstības stiprināšanu». Lai arī tehniski Laimdotas Straujumas valdība, manuprāt, veica savus pienākumus ne sliktāk par citām. Bet…
Latvijā vara pieder koalīcijai. Lai arī reālpolitiku Latvijā nosaka nevis parlaments, bet izpildvara. Tomēr koalīcijai faktiski ir tik daudz varas, ka tai nav nekādu būtisku šķēršļu īstenot valsts principus, ko tā pati pasludinājusi. Turklāt koalīcija ir mazinājusi iespējamos šķēršļus savai darbībai autoritārisma garā (opozīcijas ignorēšana, referendumu iespējamības samazināšana, publisko diskusiju par valstij būtiskām tēmām deficīts…). Vēl jo vairāk nav saprotams, kāpēc pat Latvijas iestāšanās ES kā drošības faktors joprojām uzbudina koalīciju, rosina tās politisko erekciju ne tik daudz saistībā ar tautsaimniecības, valsts kvalitāti, cik ar iekšējām starpetniskām vai ārēja ienaidnieka piemeklēšanas «rotaļām». Manuprāt, tāda attieksme lielā mērā padara šim un nākamajam gadam sludināto aizsardzības, drošības prioritāti par farsu. Jo tēriņi tiek veltīti fasādei, nevis valsts spēkam pēc būtības.
Mans draugs gan teica, ka politekonomiski šo gadu raksturo «normāla stagnācija». Tas nozīmē, ka visi bijuši daudzmaz apmierināti. Tie, kam gribējās, varēja teikt sūdīgi, tie, kam negribējās, varēja sacīt stabilizācija. Bet es lieku te klāt Zigmunda Skujiņa nesen (NRA, 23.12. 2015.) sacīto, ka «dzīvot zem svešiem valdniekiem tautām arvien nozīmēs dzīvot ar svešu augšdaļu. Garākā laika posmā tam atkārtojoties bieži, gēni to ieprogrammē par ieradumu – būt apakšdaļai.» Manuprāt, tieši šogad augšdaļa, ciktāl ar to saprast varu, uzskatāmāk nekā iepriekš izrādīja, ka nav tikusi no šā ieraduma vaļā. Krējums uzskatīja par iespējamu peldēt pa virsu kopā ar sūdiem un pēdējā pusgadā caur politiskās apakšveļas publisku skalošanu, caur «personīgā naida» jaukšanu politikā turklāt centās mūs pārliecināt par to, ka šie abi vārdi uztverami kā sinonīmi. Kurnošā pacietībā mēs strēbām šo kokteili un nekādu īpašu garīgu vai politiskās kultūras badu nejutām.
Lai gan – mēs, sabiedrība, šādu evolūciju paciešam jau samērā ilgi un esam piedalījušies tās veicināšanā. Jau pirms pāris gadiem Jurģis Liepnieks fiksēja tās gaitu, sacīdams, ka Vienotība rīkojas, «atbrīvojot ceļu viduvējībām, kuri Latvijas ceļā netiktu uzņemti, Tautas partijā startētu viduvējību līmenī, bet Jaunā laika vēlēšanu listē startētu, sākot ar otro desmitu». Domāju, ka laiks šo izlaidību beigt. Citādi tā jau sāk izpausties kā Latvijas varas kapitulācija savu valstisko uzdevumu priekšā. Tātad – vara kā tāda kļūst par valsts riska faktoru. Tāpēc Valsts prezidenta uzdevums saistībā ar jauno premjerministra amata kandidātu nav tik viegls, kā, manuprāt, viņš pats iedomājas. Vai nu viņš akceptēs līdzšinējo koalīcijas kursu, kad krējums tiecas peldēt pa virsu kopā ar sūdiem, vai arī pieprasīs valdību, kura spēj būt reāla svira konsekventam, stabilam valsts pavērsienam no kapitulācijas uz augšupeju. Sākotnējā alternatīva kapitulācijai un varas uzticības krīzei ir stabila uzticība nākotnei. Es turklāt ceru, nē, es vēl ticu, ka nav noiets tik tālu, lai sabiedrība neapzinātos šo kapitulācijas risku un ļautos tam. Galu galā – cukurs vienmēr esot apakšā.