«Manas dzīves centrālā ass ir dēlēns Sandijs, kuram tieši šodien aprit divi gadi un astoņi mēneši,» saka kamaniņbraucēja Anna Orlova.
Līdztekus dēla audzināšanai viņa seko līdzi mūsu olimpiešu startiem Sošos un trenē jaunos kamaniņbraucējus. «Man bija tikai 19 gadu, kad aizbraucu uz savām pirmajām olimpiskajām spēlēm, man ir sešu olimpisko spēļu pieredze, un 25 gadus no dzīves es veltīju sportam, un šobrīd man ir pavisam cits posms.»
Svētdien, 16. februārī, notiks Leļļu teātra rīkotā brīvdabas atrakcija Jautrā olimpiāde, kad uz Uzvaras parku Rīgā tiek aicinātas ģimenes ar bērniem. Visi tiek aicināti sagatavot krāšņus un pārsteidzošus tērpus, arī oriģinālus, neparastus transportlīdzekļus. Balvas tiks pasniegtas nominācijās: Krāšņākais tērps, Oriģinālākais transportlīdzeklis, Kuplākā ģimene un Žūrijas specbalva. Tradicionālas ir sacensības, kas domātas tikai pieaugušajiem, un tādas būs arī šogad – Kamaniņrandiņš šļūcpārī, tikmēr bērniem būs vairākas disciplīnas – maislēkšana ar slaloma elementiem, barjerlēkšana salīgo kājiņu sildīšanai, virves vilkšana līdz spēku izsīkumam, plaušu treniņš bez atlaidēm, sacensības nedarbos ar šīs jomas čempioniem un citas. Šī gada Jautrās olimpiādes patrons jeb goda viesis, kurš dalībniekos modinās sportisko garu un izvērtēs balvu pretendentus, būs kamaniņbraucēja Anna Orlova. «Bērniem jau patīk dažādas aktivitātes, un šāds pasākums ir labs pamudinājums ģimenēm izkustēties svaigā gaisā. Daudziem, kuri dzīvo pilsētas centrā vai mikrorajonos, īstenībā nav kur veikt dažādas sportiskas aktivitātes, var vien staigāt pa ielām,» saka Anna Orlova. Jaunā māmiņa vēl nezina, vai savu atvasi ņems līdzi uz Jautro olimpiādi, jo puika mazliet apslimis un nav zināms, vai līdz svētdienai būs tik vesels, lai dotos jandalēt svaigā gaisā. Jau pirmdien viņai jābrauc uz sacensībām Austrijā, kurp vedīs savus audzēkņus – jaunos kamaniņbraucējus, tāpēc gribētu ar mierīgu sirdi dēlu mājās atstāt veselu.
Trenera darbs Annai Orlovai sākās pēc iepriekšējām olimpiskajām spēlēm, kad pati beigusi savas gaitas profesionālajā sportā. Kolēģu mudināta, izveidojusi audzēkņu grupiņu un nu divas reizes nedēļā Siguldas trasē skolo jauno paaudzi. «Pēc Vankūveras sāku trenēt, un tā sagadījies, ka mani audzēkņi ir tikai puiši. Meitenes atnāk, nobrauc treniņu, sasitas trasē un vairs nenāk. Manā komandā ir 14 puišu, turklāt trīs divnieki, kurus, kā zināms, ir ļoti grūti izveidot, jo ir vajadzīga īpaša saskaņa. Mēs gatavojamies jauniešu olimpiādei, kas 2016. gadā notiks Norvēģijā. Protams, es jau redzu, kurš no viņiem mērķtiecīgi trenējas, kurš tikai vizinās, lai gan, protams, labāk, lai bērniem ir fiziskas aktivitātes svaigā gaisā, lai ir nodarbošanās, kas attīsta mērķtiecību un sniedz arī adrenalīna devu, nekā viņi bezmērķīgi blandās apkārt vai sēž pie datora,» saka trenere. Viņa jau esot iemācījusies negaidīt straujus rezultātus, jo – tas neesot iespējams, bet pirmajā gadā, kad tik tikko sākusi strādāt par treneri, bieži vien šķendējusies – nu kā var nesaprast, var neizdarīt tik elementāras lietas... «Nu es zinu – viss ir tieši tāpat kā bērna audzināšana – lēnām, pacietīgi, ar mīlestību,» saka Anna Orlova.
Pēc iepriekšējām olimpiskajām spēlēm Anna Orlova beidza savu karjeru sportā un atzīst, ka pirmajā brīdī īsti nezinājusi, ko darīt. It kā gribējies turpināt gadiem perfekti izstrādāto dienas un dzīves režīmu, lai gan ar prātu sapratusi – viss ir beidzies. Pamazām viss iegājis citās sliedēs – viņa turpinājusi darbu policijas sporta rotā, izveidojusi savu audzēkņu grupu kamaniņbraukšanā, un tad vēl pieteicies bērniņš, kas kardināli visu izmainījis. «Nevaru žēloties, dzīve mani ir lutinājusi – man bija ilga un laba karjera, ir ģimene un dēls,» atzīst Anna Orlova. «Reizēm uz mājām paņemu taisīt audzēkņu kamanas, un pirmo reizi dēls tajās iegūlās tieši tā, kā pareizi tajās ir jāguļ. Un kad kamanas jānes prom, viņš parasti raud un izrāda milzīgu nepatiku. Es savējam nespiedīšu braukt ar kamanām, lai viņš pats izvēlas. Piemēram, mana trenere Vera Zozuļa, kura dzīvo tieši man blakus un reizēm pieskata manu dēlēnu, gribēja, lai viņas dēls trenējas kamaniņbraukšanā, bet viņš pamēģināja un tomēr negribēja turpināt. Dzīve visu noliks savā vietā.
