Dāvis Siminaitis ir profesionāls slēpošanas instruktors ar vairāk nekā divdesmit gadu pieredzi. Ļoti iespējams, ka viņš vienā vēsā un profesionālā mierā varētu turpināt savu iesākto visu turpmāko dzīvi. Taču tad tas nebūtu stāsts par Dāvi, kurš šobrīd Latvijā ir vienīgais instruktors ar sertifikātu, kas ļauj mācīt slēpot cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem.
Dāvi, kā tas viss sākās?
Patiesībā, pateicoties Jurim Žagaram, ar kuru jau kopš 2001.gada kopīgi sākām braukt uz Ruku, Somijā, lai soli pa solim pilnveidotu savas slēpošanas prasmes un ieviestu apmācību sistēmu Latvijā. Kādā no kārtējiem kvalifikācijas celšanas kursu braucieniem redzēju, ka uz kalna ierodas cilvēks ar funkcionāliem traucējumiem, izņem savu sēdslēpi, iekāp tajā iekšā un slēpo bez asistenta palīdzības. Tajā brīdī tikai vēroju šo procesu. Tomēr tad, kad man vajadzēja izvēlēties nākamo slēpošanas moduli, izvēle nosliecās par labu adaptīvajai slēpošanai. Protams, ka Juris par to uzzinot, man teica: “Nelien tur, tur nekas nebūs!”
Taču man jau bija zināma pieredze. Pirms kādiem desmit gadiem ģimene atveda uz kalnu slēpot mazu meiteni Elīzu Dzintari. Toreiz neviens man neteica, ka viņai ir funkcionāli traucējumi. Man šķita, ka meitene vienkārši ir introverta un nerunīga. Vecāki bija jau izmēģinājuši kādus trīs instruktorus, bet galu galā apstājās pie manis. Un tad jau viņi veda Elīzu slēpot katru sestdienu, svētdienu. Tikai laika gaitā noskaidrojās, ka viņai ir bērnu cerebrālā trieka. Ja man kāds toreiz būtu uzdevis jautājumu, vai viņa slēpos, es būtu atbildējis, ka nekad dzīvē. Jo mūsu treniņā es biju pilnīgi slapjš, viņa pati nomocījusies un nespējīga noturēt līdzsvaru.
Cilvēkiem no malas bieži vien liekas, ka instruktora darbs ir baigi viegls un fanīgs, bet tā galīgi nav. Jo ar katru klientu ir jāatrod kopīga valoda. Un tas nozīmē nolaisties līdz viņa līmenim.
Tas arī ir talants.
Varbūt man jāpateicas kosmosam vai augstākiem spēkiem. Jo pēc katras nodarbības ar Elīzu es ar šausmām domāju, ko darīšu nākamajā. Turklāt pirms desmit gadiem man arī nebija mentora, kuram prasīt padomu. Lai nu kā ir gājis, bet šobrīd Elīza, kurai ir jau 22 gadi, slēpo Alpos un sūta man video sveicienus no kalniem.
Vai tu man vari aprakstīt sajūtas, kuras iegūsti, apmācot šos cilvēkus?
Tās pat nevar izstāstīt. Vienkārši pēc Elīzas mirdzošajām acīm es redzu, ka viņa mani gaida uz kalna, ka viņai slēpošana dod prieku. Es esmu redzējis arī citu bērnu mirdzošās acis brīžos, kad viņiem izdodas griezieni ar slēpēm. Man reiz Juris Žagars stāstīja, ka, ieejot teātrī un uzejot uz skatuves, uzreiz varot sajust publikas enerģiju. Varētu likties - crazy, kas tās par enerģijām? Bet tās enerģijas pastāv. Es esmu strādājis Šveicē kā slēpošanas VIP instruktors. Jā, viņi visi smaida, bet tu kaut kā ļoti labi saproti, ka par tevi ir samaksāts un tagad tev jāatstrādā noteiktās stundas. Un tas viss ir feiks. Jo tev kā instruktoram jāizdara visi melnie darbi - jābūt blakus slēpošanas trasē, pēc tam jāpasūta galdiņš restorānā un tā joprojām. Bet patiesu un īstu enerģijas apmaiņu tu nevari nopirkt ne par kādu naudu. Taču tad, kad tā ir, tas ir jaudīgi.
No cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem nekad neesmu sajutis tādas fake emocijas. Vismaz bērni vienmēr pateiks to, kas viņiem nepatīk. Visgrūtāk ir ar bērniem ar garīgo atpalicību vai arī nedzirdīgiem bērniem. Es gan esmu iemācījies saprast arī šo cilvēku emocijas. Kāds puisītis, kurš nerunāja, man jau otrajā slēpošanas reizē deva roku, un viņa mammai tā šķita kā milzīga uzticēšanās man.
Man ir svarīgi, lai cilvēks iemācās slēpot savā spēju līmenī, savās spēju robežās un lai viņš arī augtu. Citiem instruktoriem tas, iespējams, ir pie kājas. Man pašam kalnu slēpošanā savulaik bija treneris dzērājs, kuram nekas nerūpēja. Man šķita - es izaugšu liels un tāds nebūšu. Tagad, kad esmu iepazinies ar sporta psiholoģiju, saprotu arī, ko nozīmē atsist vēlmi kaut ko darīt. Ko nozīmē, ka tev tuvie cilvēki liek uz tevi pārāk lielas gaidas. Tāpēc instruktoru aprindās pastāv likums - nemācīt slēpot saviem tuviniekiem. Ļoti labi atceros, kā pats valdīju savas emocijas, mācot slēpot savu vecāko meitu. Esmu ļoti pateicīgs sporta psiholoģei Juritai Smiltiņai, kura ar padomiem man daudz palīdzējusi arī personīgajā dzīvē,
Dāvi, tev pašam ir bijusi lauzta kāja, tu pats esi izjutis, ko nozīmē ierobežotas kustības.
Jā, šo traumu es dabūju 2018. gadā. Kad pagājušogad bija jāpiedalās sacensībās tajā pašā Siguldas trasē, kurā toreiz sačakarēju kāju, pirms starta man tā dauzījās sirds kā nekad dzīvē. Mirklī, kad tika uzsaukts, vai dalībnieks gatavs, no uztraukuma gandrīz pazaudēju samaņu. Jo es ļoti labi atcerējos, kuros vārtos ieguvu traumu. Nobraucot lejā, mana sirds tieši tikpat stipri dauzījās. Bija skaidrs, ka man atkal ir jāiet pie psiholoģes Juritas un jāpastrādā ar sevi. Visiem sportistiem, kam bijušas sporta traumas, ir kaut kādas problēmas.
Trauma bija smaga, jo slēpe aizķērās aiz mietiņa un es pats biju sasvēries uz priekšu. Kad piecēlos pēc kritiena, liekot kāju pie zemes, sapratu, ka nav satura, ka ceļgala nav vispār. Atbrīvoju kāju un izdzirdēju tādu klikt, ka celis ielec vietā. Pēc tam jau izsauca ātros, mani aizveda uz traumām. Ātrās palīdzības mašīnā es raudāju, jo sapratu, ka sūdi ir lieli. Vienā brīdī man šķita, ka tagad būšu invalīds. Man ir veģetatīvā distonija, no kuras parasti veiksmīgi tieku ārā ar sporta palīdzību. Tagad nodomāju, ka visam ir krusts pāri. Ka es turpmāk vairs nevarēšu ne skriet, ne slēpot. Toreiz dakteri brīnījās, ka nav plīsusi ceļgala saite. Bija tikai vairākās daļās salauzts ceļgala kauls. Bet viss beidzās veiksmīgi. Februārī ieguvu traumu, bet vasarā jau braucu ar riteni, jo biju apsolījis meitai piedalīties Ķekavas velo sacensībās ģimenes distancē.
Vai tu šo lauzto kāju uztvēri kā zīmi?
Es esmu par to domājis. Pirms tam giganta slalomā Siguldā ieguvu pirmo vietu, biju noskrējis maratonu Amsterdamā trīs stundās piecdesmit deviņās minūtēs, būdams slims ar angīnu un turoties uz antibiotikām. Visticamāk, ka man sakāpa galvā. Tā bija pārlieku liela pārliecība par sevi. Salīdzinoši nesen biju dabūjis labu darbu, un manā dzīvē viss gāja tikai uz augšu. Tā sajūta bija līdzīga tai, par kuru kādreiz stāstīja Māris Gailis, kad piedalījās Sniega fanu projektā. Viņš toreiz atcerējās savu karjeras sākumu, kad bezmaz visas durvis viņam vērās vaļā. Es arī toreiz tā jutos. Man bija smaids sejā un tāda enerģija! Bet tajā liktenīgajā slēpošanas sacensību reizē salikās kopā kaut kādas mazas neveiksmītes. Superslaloma disciplīnā es biju aizņēmies slēpes no cilvēka ar lielāku zābaku izmēru, kuras vajadzēja pieregulēt. Pirms tam pieteicu, lai baigi netrin slēpju kantes, bet tās tomēr bija uztrītas.
Sportistiem māca - ja viņi jūt, ka neizbrauks vārtus, tad viņi neriskē un brauc tiem garām. Es toreiz tajā brīdī pieņēmu lēmumu - ja es tur esmu, tad man jāizbrauc tā trase. Es taču pats esmu mācījies par treneri un zinu, ka antibiotikas nokauj fizisko formu. Bet...Manī jau kopš bērnības mamma ir ieaudzinājusi, ka iesāktais jāpabeidz. Arī moto pulciņa treneris to mācīja. Vēl tagad atceros viņa teikto - “Tu to mopēdu nes kaut vai uz pleca, bet tev jābūt finišā”.
Kad studēju Latvijas Lauksaimniecības Universitātē, atceros kādu semināru par to, kāpēc daži uzņēmumi darbā ņem tikai sportistus. Ņem tāpēc, ka šie cilvēki vienmēr ies uz mērķi un sasniegs finišu. Viņi neapstāsies pusceļā. Jaunā paaudze, protams, šobrīd ir citādāka. Mamma skrien no muguras, tīra brilles un zābakus, lai tikai dēliņam viss būtu labi.
Kādi bija tavi secinājumi pēc tam?
Ko tagad semināros sportistiem stāsta? Ka tās emocijas, kuras tu iegūsti, darbojoties ar bērniem, ne ar ko nav atsveramas, ka tās nav nopērkamas ne par kādu naudu. Tās ir kā narkotikas. Izrādās, ka treneri daļēji ir kā surogātvecāki. Jo svarīgi ir ne tikai, kā tu sagatavo sportistu karjerai, bet arī pēc karjeras posms. Jo ļoti daudz sportistu pēc karjeras beigām nespēj atrast savu vietu dzīvē. Kaut vai tāds piemērs - sportists aiziet uz spēļu zāli un nevar no tās iziet ārā. Kāpēc? Tāpēc, ka viņš kā sportists pieradis uzvarēt. Augsta līmeņa sportisti mēdz spēļu zālēs nospēlēt mājas, dzīvokļus. Atceros motosportistu Kristeru Serģi. Viņam nebija citas vietas kā pirmā. Otro vietu viņš nepazina. Kad klausos intervijas ar viņu, saprotu to, kā ir visu laiku būt topā un vienā rītā saprast, ka vairs tajā neesi. Ja tu neesi sagatavots dzīvei pēc sporta, tad parādās depresijas, atkarības. Labi, ja ir ģimene un draugi, kas palīdz grūtos brīžos.
Gribēju tev vaicāt par atgriezenisko saiti. Vai cilvēki, kurus tu esi trenējis, pēc tam tev kaut ko saka, raksta?
Jā, protams, atgriezenisko saiti jūtu gan no bērniem, gan viņu vecākiem. Vēl tikko mana audzēkne Elizabete, kas pārvietojas riteņkrēslā, man uzrakstīja tā - “Ar katru reizi tava nodarbība kļūst aizvien krutāka un jaudīgāka. Vēl joprojām nevaru beigt smaidīt. Jūtos tik enerģiska un uzlādēta ar pozitīvām emocijām, ka varētu vēl doties uz klubiņu un kārtīgi izdejoties. Adrenalīns šodien uzkāpa debesīs. Paldies, paldies, paldies!” Pagājušā sezonā man ir bijušas vairāk nekā 140 nodarbības ar slēpotājiem ar funkcionālajiem traucējumiem. Šī apmācība, pateicoties ziedojumiem un sponsoriem, ir bez maksas. Lai arī Juris Žagars mani sākumā noairēja un bija skeptisks: tev tur nekas nesanāks, tomēr, manuprāt, saistībā ar šo projektu man ir paveicies. Ka pēdējā brīdī, kad likās - esmu bedrē, pieslēdzās pareizie cilvēki un projekts sāka uzņemt apgriezienus. Bet Juris jau man ir kā audžutēvs. Pēc beidzamām sarunām saprotu, ka viņš man sāk aizvien vairāk uzticēties. Jurim ir ļoti liela ietekme manā dzīvē. Mirdams viņu atcerēšos (smejas). Ļoti pateicīgs esmu arī slēpošanas instruktorei Ingai Stabingai, kura man ir kā audžumamma. Mēs katrs šo adaptīvās slēpošanas projektu redzam citādāk. Šobrīd tajā visā esmu iekšā līdz ārprātam. Latvijā vispār neviens nav tik dziļi iekšā tajā kā es.
Bet man šajā projektā ļoti palīdz arī kolēģe Jana, kurai pašai ir dvīņi ar funkcionāliem traucējumiem.
Kas ir tavs dzinulis?
Kādā intervijā jau reiz teicu: “Visi grib apmācīt veiksmīgos, smukos, turīgos. Kurš tad ar tiem, kuriem dzīve kaut ko atņēmusi, gribēs ņemties?” Bet zini, kā ir - es esmu komunicējis ar cilvēkiem, kuri ne sūdu nav sasnieguši dzīvē, bet tēlo no sevis nezin ko. Tad es izvēlos labāk nenopelnīt neko, bet iegūt emociju apmaiņu un enerģiju no pilnīgi svešiem cilvēkiem.
Reiz kāds turīgs cilvēks Latgalē man no rīta atveda kaimiņa salasītas zemenes tāpēc, ka es viņam reiz iemācīju slēpot. Katru reizi, kad viņš atbrauc ciemos pie manis, viņš saka, ka negrib palikt viesnīcā, bet dzīvot pie manis, lai kā arī te būtu. Pat tad, kad man bija saplīsusi mašīna, viņš, man neko neprasot, iedeva savu BMW.
Nezinu, vai drīkstu to maz teikt, bet šā projekta dēļ es esmu ielīdis nopietnos parādos. Tomēr es to turpinu darīt un darīšu. Tāpēc, ka pats sev esmu apsolījis turpināt šo lietu, kas ir vajadzīga cilvēkiem. Pat, ja Juris (Juris Žagars) tur neredz ilgtspējību. Paldies Dievam, man ir partneris Ingus, kas pārstāv finanses un atbild par to, vai kontā ir nauda. Viņš mani piebremzē. Kaut arī es ne vienmēr viņu klausu. Protams, ka ir bijis visādi. Pagājušogad, lai segtu parādus, pat biju gatavs pārdot savu mašīnu. Jo, ja es esmu kaut ko apsolījis cilvēkiem, tad cenšos turēt vārdu. Jā, ir sponsoru sarūpēta sēdslēpe klientiem ar funkcionāliem traucējumiem, bet kas šiem cilvēkiem, kuri brauc no Daugavpils uz Žagarkalnu, apmaksās benzīnu? Par to visu man gribas domāt.
Tu iedvesmo citus, bet kas tevi pašu iedvesmo?
Mani iedvesmo cilvēki - kā jau teicu, Juris Žagars, Māris Gailis, Kristers Serģis, Pauls Jonass. Cilvēki, kuri kaut ko sasnieguši. Cilvēki, kuriem nekas dzīvē nav pienests uz paplātes. Ļoti labi zinu, kā Juris ir cēlis savu slēpošanas kalnu Cēsīs. Kristeram tik tuvu neesmu bijis, bet par Māri Gaili zinu, ka viņš ir uzcēlis daudz ko. Bet Gundars Skudriņš reiz teica tā: “Kad visi iet pa labi, ir jāiet pa kreisi.” Otra lieta, kas mani iedvesmo - sasniegt finišu. Reizēm semināros esam diskutējuši par to, kas ir labs instruktors. Un esmu sapratis, ka ar cilvēkiem ir jāsasveicinās, jāaprunājas, jāpajautā, kā viņiem iet. Jāparūpējas par to, vai nav auksti. Es varbūt esmu pārlieku draudzīgs, un šā iemesla dēļ daudz esmu apdedzinājies dzīvē. Es vispār sevi ļoti dedzinu. Bet tad atkal mana kolēģe Jana un čaļi, kas strādā kalnā un palīdz pie pacēlājiem, pasaka, ka diena ir pavisam citādāka, ja tur esmu es. Ka tā nav vienmuļa. Un šādi vārdi iedvesmo. Bet man ir svarīga katra nodarbība ar cilvēku. Svarīgi, lai viņš būtu apmierināts.
Tu, manuprāt, esi ļoti empātisks cilvēks. Šādus cilvēkus parasti dzīve ir situsi.
Par šīm lietām, runājot ar psiholoģi Juritu Smiltiņu, viņas kabinetā esmu raudājis. Man ir bijusi smaga bērnība. Es vēl nebiju piedzimis, bet manai desmitgadīgajai māsai, spēlējoties pagalmā, uzkrita virsū skapis un viņa nositās. Es piedzimu pēc gada. Kad man bija seši gadi, tēvs nomira ar vēzi. Mammai tas viss bija drausmīgs pārdzīvojums un viņa mani ārkārtīgi pieskatīja. Tīņa gados šo mammas kontroli nesapratu. Uzelpot varēju tikai Latvijas Lauksaimniecības universitātē Jelgavā.
Jā, varbūt es intuitīvi sajūtu cilvēkus, kuriem ir grūti.
Vai tu šobrīd esi laimīgs?
Es piekrītu Ziedoņa vārdiem, ka lielas laimes jau nav, ir tikai mazas laimītes. Un visa mana dzīve sastāv no tādām.
Kad novembrī beidzas sezona ceļu būvē un zinu, ka decembrī būšu uz kalna, jau sāku kļūt laimīgs. Pa īstam laimīgs kļuvu, kad cilvēki sāka interesēties par slēpošanu. Jo tad es sajutos vajadzīgs.
Tagad moderni ir teikt - izkāpt no komforta zonas. Bet man tāda ir katra slēpošanas nodarbība. Nav divu vienādu. Sākums bija Elīza. Tajā brīdī, kad viņa sāka slēpot, manī bija tās emocijas, tie taureņi. Īpaši, ja kāds no malas pasaka - tur nekas nesanāks, es iegūstu lielāku spītu.
Ja tu man jautātu, vai, neskatoties uz grūtībām, es to visu darītu vēlreiz, tad atbildētu, ka droši vien jā. Tagad mans mērķis ir piedalīties ar saviem audzēkņiem paraolimpiādē.
