Baiba Vītiņa ir piemērs, ka dzīve jāņem savās rokās, negaidot brīnumus. No viņas var tikai mācīties. Mērķtiecība, mirdzošas acis, “smeķīgs” šarms, kad vērojam viņu TV ekrānā STV raidījumā “Kad viņas satiekas”, kā arī staltā stāja, kas izstaro pārliecību par sevi - ir tikai daži stūrakmeņi, kas apliecina, ka viņa ir kļuvusi par cienījamu personību. Jo būt patiesam, lai cik klišejiski tas arī tagad neizklausītos, mūsdienās ir retums.
Pastāstiet par sākumu! Kā nonācāt televīzijā?
Mans sākums TV ekrānos meklējams jau pirms vairākiem gadiem. Atceros, ka savu pirmo tiešraidi un ugunskristības TV ekrānā piedzīvoju nu jau tālajā 2013. gadā, kad gatavojāmies eiro ieviešanai Latvijā. Līdz ar šo tiešraidi sākās mans ceļš televīzijā ar visdažādākajiem projektiem, raidījumiem, tiešraidēm kanālā TV24. Tur darbojos līdz 2016. gada vasarai, kad pievērsos ģimenes dzīvei.
Sekojot vīra sapnim un savu noliekot mazliet malā, pāris gadus dzīvojām Jēkabpilī, kur vīrs spēlēja basketbolu. Arī tur uz vietas meklēju iespējas darboties un, protams, vairāk mediju virzienā. Sanāca arī! Jēkabpilī paspēju iemēģināt roku radio raidījumu vadīšanā, ziņu raidījumu veidošanā, pāris radio tiešraidēs, reklāmu ierunāšanā un pat darbu lokālajā laikrakstā. Arī šis posms noslēdzās, kad ceļš tālāk veda uz Poliju, kur nodzīvojām 2 gadus. Tajā laikā jau biju dēliņa mamma un par darbu domāt īsti nebija laiks un vajadzība, bet, atgriežoties mājās un padzīvojot ar otro atvasi vien pāris mēnešus pa mājām, sapratu, ka mani darbā velk kāds iekšējs spēks. Šķiet, ka biju noilgojusies pēc savas izaugsmes, jo vairākus gadus sevi un savas ambīcijas biju pastūmusi malā, lai ļautu vīram attīstīties.
Runājot par nonākšanu STV, stāsts ir interesants. Manai meitiņai Kamillai tolaik bija vien 4 mēneši, kad no paziņām un draugiem biju dzirdējusi runas, ka raidījumam “Kad viņas satiekas” mainās līdzšinējais sastāvs un tiek meklēts jauns raidījuma vadītāju sastāvs. Protams, tik ilgi bijusi ārpus jebkādas aprites, pati uzaicinājumu uz provēm nesaņēmu.
Sapratu, ka sapņojot uz dīvāna par savu lielo iespēju, nekas uz priekšu neies un neviens nezinās, ka es ļoti gribu strādāt par spīti bērnu mazajam vecumam.
Vēlme bija lielāka par uztraukumu, tāpēc saņēmu drosmi un pati rakstīju producentei Zitai Lundei e-pastu, ka vēlos mēģināt sevi pierādīt provēs. Godīgi devos mēģināt, satiku arī citas dāmas, bet pati jutos diezgan pārliecināta par savu sniegumu. Atminos, ka devos mājās un priecājos par sevi. Tāpēc, ka arī pēc vairāku gadu pauzes, manī joprojām ir tā dzirkstele, kas sākotnēji vienmēr ir bijusi, kad, vēl būdama bērns, sapņoju par darbu televīzijā. Kādu nedēļu vēlāk, saņēmu zvanu no Zitas, ka esmu izvēlēta, kā viena no raidījuma vadītājām. Es pat izstāstīt nevaru savu prieku un, godīgi sakot, arī lepnumu par sevi, ka nenobijos, darīju, mēģināju un izdevās! Joprojām esmu no sirds pateicīga Zitai Lundei un pārējai komandai, kas manī saskatīja to degsmi un patiesu vēlēšanos pievienoties sievišķīgajai komandai.
Ko iemācījāties no TV24 laikiem?
Laikā, kad strādāju TV24, vēl mācījos augstskolas pēdējā kursā. Prakse ļoti veiksmīgi pārvērtās darba vietā, par ko biju ļoti pateicīga, jo jauna šajā visā biju ne tikai es, bet arī pats televīzijas kanāls. Tagad atskatoties, šķiet, ka varbūt tā jaunā kanāla būšana padarīja visu sarežģītāku, jo visi taustījās, meklēja labākos veidus, raidījumus un taktikas, kā tikt pie skatītāja. Raidījumi un apraides laiks bija milzīgā apjomā, bet darbinieku daudzums sākotnēji nebija tik liels. Un tad arī attapos, ka vadīju vairākus raidījumus, tiešraides, kas bija jānodrošina katru dienu, aizvietoju kolēģus, ja kāds devās atvaļinājumā. Tā jauda un darba apjomi katru dienu bija tiešām lieli, reizēm arī brīvdienas un svētku dienas pavadījām ar vairāku stundu tiešraidēm.
Skatoties šodienas acīm, es saprotu, ka nepratu novērtēt savu darbu un laiku, ko tam veltīju. Kad gāju prom no televīzijas, es jutu pamatīgu nogurumu, šķita, ka esmu sevi izsmēlusi, atdevusi visu spēku, bet neviens to nav tā īsti pamanījis vai novērtējis. Tas, iespējams, bija lūzuma punkts, kad man šķita, ka televīzija varbūt nav mans ceļš, kuru iet, bet varbūt es nebiju no visiem neskaitāmajiem darba pienākumiem atradusi vienu, kas izdodas vislabāk. Vairāk jutos kā korķis, kas mēģina derēt visām pudelēm, bet neveiksmīgi. Lai arī kā, šis dzīves posms, ir noslēdzies, un esmu bezgala pateicīga par lielo darba pieredzi, ko man izdevās iegūt. Tiešraižu daudzums un biežums manī ir aizdzinis bailes no tiešraides, jo veselīgs satraukums pirms sākuma, protams, ir cita lieta. Mēs braucām filmēt sižetus, paši tos reizēm arī montējām, lai jau vakarā studijā par tiem pastāstītu. Tās bija piecas un vairāk pilna laika darba dienas ar visu, ko televīzijā var iedomāties. Tā noteikti ir bijusi viena no labākajām dzīves skolām, kur arī no garozas es šobrīd noteikti varu mācīties.
Zinu, ka esat studējusi Latvija Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē (SZF). Augstskola, no kuras nāk daudz izcili mediju profesionāļi.
Studijas LU SZF izvēlējos pašsaprotami, jo savu sapni par darbu televīzijā, kas bijis dzīvs jau kopš bērnības, nekad neesmu mēģinājusi apslāpēt vai skaidrot, kā tas ir citiem. Jau agri mans TV ekrānu elks vienmēr ir bijusi Baiba Sipeniece - Gavare un vēl aizvien labprāt gan klausos, gan vēroju viņu TV. Tajā reizē, kad ar Baibu tikāmies “Kad viņas satiekas” studijā, biju traki satraukusies, jo bija jārunājas ar savu bērnības elku un to visu vēl filmē, bet es priecājos, ka pēc intervijas man bija iespēja Baibai atzīties un pateikties, ka viņas šarms, humora izjūta un talants manī iedzīvinājis sapni par darbu televīzijā.
Ko prasa darbs kameru priekšā?
Darbs kameru priekšā noteikti prasa drosmi, bet reizē arī spēju pieņemt faktu, ka visiem izpatikt nav iespējams. Katram, kurš uz tevi skatās, ir izveidojies viedoklis vai pieņēmumi par to, kāds un kas tu esi, un reizēm to nekautrējas arī uzrakstīt. Tas prasa mūžīgu darbu ar sevi - kā fiziski, tā arī mentāli. Lai ne tikai labi izskaties ekrānā, bet lai ir ass prāts, plašs redzējums, bagāts vārdu krājums, lai spēj uzrunāt skatītāju - ne tikai ar skaistu smaidu, bet ar kaut ko vairāk.
Kā esat sastrādājušās STV komandā, vai nevēlaties solo karjeru?
Raidījumā “Kad viņas satiekas” man patiess prieks strādāt komandā ar brīnišķīgām kolēģēm. Ekrānā esmu kopā ar Dagmāru Leganti - Celmiņu un Lieni Stepenu, bet aizkadrā talantīgo sieviešu pulks ir vēl plašāks. Darbs komandā noteikti ir aizraujošs, kas citiem liek domāt, ka varbūt tas ir arī mazliet vieglāk kā darbs vienatnē, bet patiesībā, man šķiet, ka ir otrādāk. Darbs komandā prasa pielāgošanos, mums ir jāiepazīst citai citu, jāsaprot, kuras tēmas labāk pārvaldām vai ir tuvākas. Pats svarīgākais, protams, lai mums patīk tā kopā būšana un nav vien tāds uzspēlēts teātris filmēšanas laikā. Pēc vairākām aizvadītām sezonām, es varu teikt droši, ka raidījuma producente ir izdarījusi brīnišķīgu darbu, savedot kopā mūsu trio. Mēs patiesi baudām katru kopā būšanu un darbu vērtējam kā svētkus, jo tās ir īpašas reizes, kad varam izrunāties, izsmieties, reizēm arī izraudāties, atbalstīt gan sevi, gan mūsu raidījuma viešņas. Ja man jautā: vai es vēlētos kādreiz vienatnē vadīt kādu raidījumu, tad noteikti. Tas man pašai būtu izaicinājums un izkāpšana no komforta zonas, kad saproti, ka paļauties vari tikai uz sevi. Sākums noteikti būtu mazliet biedējošs, bet tas noteikti vestu uz izaugsmi.
Strādājot jomā, kas piepilda, esmu sapratusi, ka ir jāsapņo, jātic sapnim un tas jāizdzīvo. Ja ir tā iespēja darīt to, kas no sirds patīk, tad darbu var izbaudīt. Nogurums darba dienas beigās ir patīkams un pārdomas raisošs. Tā piepildošā sajūta dod stimulu attīstīties, meklēt iespējas un veidus, kā sevi pilnveidot, jo to gluži vienkārši gribas darīt.
Kā sevi izaicināt?
Raidījumu vadīšana, kur studijā ierodas viesi, ir neparedzama, varbūt tāpēc katrs raidījums ir sava veida izaicinājums. Cilvēki ir ļoti dažādi un ir reizes, kad raidījuma saruna plūst dabiski, mums ir daudz jautājumu, viesi mūs priecē ar plašām atbildēm, kuras gribētos palaist ēterā pilnā garumā. Tomēr ir reizes, kad sarunas partneris ir noslēdzies, tad mums ir jāatrod tā atslēga un ceļš uz viesi, lai viņš justos ērti mūsu sabiedrībā un dalītos savā pieredzē un stāstos. Reizēm raidījuma laikā nākas sevi izaicināt un pārbaudīt, ja sarunas laikā aktualizējas kāds temats, kas pašam ir īpaši sāpīgs vai smags, un gribas izraudāt to sāpi.
Reizēm dalāmies arī ar savu skaudro patiesību, bet šajos mirkļos paļaujamies uz kolēģēm, jo mēs vienmēr savā starpā izrunājam, ja ir kāds smagāks temats, tad šo sarunu pārņem kāda no kolēģēm.
Protams, televīzijas ekrāns arī pieprasa smaidīgas vadītājas un dzirkstošu prieku, tādēļ dienās, kad iekšā gruzd sāpe, tā ir jānoliek malā un jāpārslēdzas darba režīmā. Šajās reizēs esmu pateicīga savām kolēģēm, jo, ierodoties darbā, viņas līdz ēteram, spēj iedot tik daudz labas enerģijas, ka ikdienas grūtums, tajā brīdi pilnīgi aizmirstas.
Par lampu drudzi. Vai pazīstat to?
Lampu drudzis ir, protams. Tas varbūt nav tik izteikts, bet, kā jau minēju, katrs raidījuma ieraksts ir sava veida pārsteigums, kas dod spriedzi. Protams, ir viesi, kuri raisa nopietnāku lampu drudzi, piemēram, saruna ar Vairu Vīķi - Freibergu, un man īpaši satraucoša bija intervija ar Baibu Sipenieci - Gavari.
Kādām rakstura īpašībām jāpiemīt, lai nonāktu sava kalna virsotnē visās dzīves jomās?
Lai sasniegtu kādas virsotnes, kur gribētos kādu dienu nokļūt, noteikti ir jābūt mērķtiecīgam, neatlaidīgam, drosmīgam, atjautīgam un pārliecinātam. Ticu, ka mums katram ir kādi mērķi. Tuvāki vai tālāki, lielāki vai mazāki. Arī katrs mazais mērķis ir solītis pretī tam lielajam. Cenšos sev katru gadu izvirzīt mērķus, ko no sirds vēlētos sasniegt, jo nodefinēti konkrēti mērķi un sapņi atvieglo skaidrāk saskatīt un izprast nepieciešamos soļus un darbības. Pie pirmajām neveiksmēm nevajag padoties, vienmēr var un pat vajag meklēt citus ceļus, kas ved uz mērķi. Pati esmu bieži sevi pieķērusi domājot: “Nu, ko tad es, man jau nesanāks,” līdz brīdim, kad sev apsolīju būt drosmīgāka, pieņemot kādus lēmumus vai izaicinājumus, jo pēc dabas, esmu ļoti piesardzīga un pat bailīga. No pieredzes varu teikt, ka drosme, ja vien tā nav pārgalvība, atmaksājas ar panākumiem. Un svarīgākais, protams, ir noticēt pašam sev, jo bez ticības spēkiem, būs grūti izpildīt drosmīgus mērķus. Noticiet sev, mīļie, mūsos ir vairāk spēka, nekā varam iedomāties!
Kas motivē nestāvēt uz vietas?
Motivācija ir mainīga lieta. Pirms kāda laika, noteikti būtu teikusi, ka tā ir ģimene un bērni. Protams, katrs grib, lai ģimene ar mums lepojas, bērniem vari būt paraugs, bet, pēdējā laikā, mana motivācija esmu pati. Tik ilgi esmu dzīvojusi sevis nenovērtēšanas režīmā, ka tas atstājis sekas, bet tagad beidzot jūtu, ka iekšēji mainos un gribu sev pierādīt, ka varu visu. Un tieši sev, nevis kādam citam. Un labākais virzītājspēks ir darīt. Taisnība ir teicienā: “Jo vairāk dari, jo vairāk vari izdarīt”, jo no sēdēšanas labā enerģija nerodas. Rodot piepildījumu, esmu laimīgāks cilvēks. Izvēloties sevi kā prioritāti, varu būt patīkama apkārtējiem. To vēlos nodot bērniem un ģimenei - laimīgu mammu, sievu, meitu, māsu. Ģimenei nav jākalpo par motivāciju, lai būtu laimīga, ģimenei vienkārši pienākas laimīga Baiba.
Kāda ir jūsu ikdiena? Kā tiekat galā ar visu?
Ikdiena ir tik raiba, ka ar vienu piemēru ir grūti to raksturot. Bet īsumā: ikdienā esmu sieva un mamma. Nekur neizpaliek pienākumi pret bērniem un transporta menedžēšana, ēst gatavošana, elementāra kārtības uzturēšana mājās, papildus vēl digitālā satura radīšana, fiziskie treniņi, laiks ar ģimeni un draugiem. Man gribētos teikt, ka līdzīgi kā citām mammām - dzīvoju mazliet haosā, kurā galvenokārt cenšos nepazaudēt sevi, ja tas izdodas, tad pārējais arī nostāsies pa vietām.
Vai mūsdienās veiksme ir jānopelna?
Par veiksmes faktoru savā dzīvē neesmu droša. Vienīgais, ar ko es varētu lepoties, ka man ir paveicies, ir ģimene, bet atskatoties saprotu, ka arī ģimeniskā laime ir sūri nopelnīta. Vai veiksmi var nopelnīt? Domāju, ka nē. Tā ir līdzās vai nav. Pieļauju, ka daudzas situācijas dzīvē var pagriezt kā veiksmi, bet vairumā gadījumu tam visam apakšā tomēr ir smags darbs, ko citi, iespējams, vienkārši neredz. Es par veiksmi sauktu uzvaru loterijā vai izdzīvošanu, kādā nelaimes gadījumā, visu pārējo var sastrādāt pats.
Imants Ziedonis ir teicis, ka ir ļoti svarīgi laiku pa laikam kļūt mazam, lai augtu liels.
Ne velti Ziedonis tiek citēts neskaitāmas reizes, jo šie domu graudi patiesi liek aizdomāties. Es zinu, ka, aizejot no darba TV24, biju posmā, kad izvēlējos “kļūt maza”. Tas bija apzināts lēmums nobremzēt visu, ko daru, lai mazliet tajā darbu virpulī saklausītu sevi un saprastu, kas ir tas, ko redzu tālāk. Kā sevi redzu nākotnē, lai atkal neiesprūstu nebeidzamā ritenī ar mazvērtības garšu? Tas ir galvenais motīvs, kāpēc man un es domāju, ka arī citiem ir vajadzīga mūžīga izaugsme - stagnācija ir mokoša.
Tikai jauni izaicinājumi un novērtējums, spēj dot spēku virzīties uz priekšu. Saprotu, ka man pāris gadi, veidojot ģimeni, bija vajadzīgi, lai iepazītu sevi, novērtētu spējas un saprastu to, ar kādiem nosacījumiem esmu gatava darboties turpmāk.
Tāpēc, jā, mums katram noteikti reiz tādā neziņas brīdī derētu nonullēties, lai pēc tam ar citu jaudu un sajūtu varētu attīstīties.
Vai tici liktenim?
Man gribētos ticēt, ka mums katram ir nolikts sākums un beigas, bet dzīves ceļu no sākumpunkta uz priekšu veido mūsu izvēles. Katra diena ir izvēle jau mirklī, kad pamostamies. No mūsu raidījuma jaunās sezonas intervijas ar Aurēliju Anužīti - Laucienu varu padalīties ar viņas ieteikumu, ka mēs katru dienu varam izvēlēties būt priecīgi. Tieši tik vienkārši. Mazāk ņemt pie sirds sīkas ikdienas situācijas un atgādināt sev: “Šodien es izvēlos būt priecīga”. Sākumā, tas varētu šķist grūti, bet, ieviešot praksē, tas ikdienu padarītu gaišāku.
Ko darāt, kad vārds “nevaru” ir stiprāks par “varu”?
Brīžos, kad jūtu sevī kādu vājumu vai kad ir zudusi ticība spēkiem, tad vienmēr vēršos pie vīra pēc padoma. Domāju, ka mūsu savienība ir tik spēcīga tāpēc, ka esam viens otra spēka avots. Esmu ļoti emocionāla, spēju izdomāt dažādus situāciju scenārijus, kad nekas vēl nav pat atgadījies, reizēm dramatizēju un visu krāsoju biezās krāsās, nekā tās ir.
Mans vīrs, savukārt, ir ļoti nosvērts, spēj uz visu paskatīties ar vēsu prātu, neuzburot paniku un drāmu tur, kur tās nav. Vienmēr, kad šķiet, ka man kaut kas neizdosies, vaicāju viņam padomu vai iedrošinājumu, jo zinu, ka viņš mani pārliecinās, ka viss izdosies un nav pamata lieki satraukties. Ja neizdosies, tad kopā radīsim risinājumu. Viņš ir maģiskā ikdienas sastāvdaļa, kas spēj manu haotisko prātu salikt pa plauktiņiem, kad tas būs visvairāk vajadzīgs un priekšplānā atstās pārliecību, ka visā visumā viss ir kārtībā.
Jūsu lielākās atziņas?
Kamēr dzīvojām laikā, kur vissvarīgākais šķitis materiālais, aizmirsām, ka īstā vērtība ir cilvēks un veselība. Žēl, ka pasauli pārņēmušais ļaunums ir kalpojis par atgādinājumu tam, cik svarīgi ir cilvēki, kuri spēj būt vienkārši cilvēcīgi, empātiski un sirsnīgi. Iespējams, tagad ir laiks, kad dzīves vērtību skalu ir vērts pārskatīt un veikt kādas izmaiņas, lai arī mēs paliktu cilvēki. Tādi, kas jūt, ne tikai dzenās pēc lietām.
Ko sev ieteiktu pirms 10 gadiem?
Ja es varētu sev nosūtīt vēstuli pirms 10 gadiem, es piekodinātu, lai mācos novērtēt sevi un savu laiku. Nesalīdzināt ar citiem, jo laimīgas dzīves definīcija katram ir citādāka. Ieklausīties, prast sevi un savas vajadzības noteikt kā prioritāti, lai neizdegtu, gaidot, kad pienāks mana kārta. Tāpēc, ka dzīvē viss būs kārtībā. Pa darvas malkam katram jānorij, bet sāpīgie mirkļi ir tie, kas vedīs uz priekšu. Tici sev, tev viss izdosies.
Vai jums ir kāds dzīves skolotājs?
Par dzīves skolotāju un piemēru, es varu saukt sievieti, kura man ir tuva un daudziem labi zināma. Lelde Ceriņa ir mana mūza un sievietes tēls. Leldīte ir mana draudzene, vedējmāte un piemērs. Esmu viņai arī atzinusi, ka es no sirds lepojos ar viņas panākumiem un to, ko viņi ar Aivi ir sasnieguši kopīgiem spēkiem. Bet, ja turpinām par Leldi, tad viņa ir viena no apbrīnojamākajām sievietēm, kurai ir skaidri mērķi, un viņa pārliecinoši uz tiem iet. Esmu vienmēr apbrīnojusi viņas spēju atrast risinājumus jebkurā situācijā. Ja neizdodas kaut ko atrisināt, viņa atradīs citus veidus, kā nonākt pie rezultāta. Leldē mīt nerimstoša vēlme mācīties un pilnveidoties, viņa ir dzīves kāra piedzīvojumu meklētāja, kāda neprotu būt, un to es cienu un apbrīnoju. Šķiet, ka vien aklais nav spējīgs redzēt viņas žilbinošo skaistumu, bet ikviens, kam gadījies viņu satikt dzīvē, nevar nepamanīt sirds siltumu un cilvēcību, ko viņa nav zaudējusi nevienu mirkli. No sirds esmu pateicīga, ka Lelde ir manā dzīvē, un man ir iespēja no viņas mācīties un iedvesmoties.
Ko iesakāt tiem, kas baidās sapņot lielas lietas?
Visiem, kas baidās sapņot un noteikt lielus mērķus, iesaku mēģināt un darīt. Visiem ir skaidrs, ka viss attīstās un aug tikai ārpus komforta zonas. No lieliem sapņiem nav jābaidās, jābaidās tad, kad vairs negribas sapņot. Lieli mērķi, manuprāt, arī ir tie, kas ved panākumu kalnā, tur arī rodas liktenīgas iespējas, vai reizēm veiksme ir satikt īsto cilvēku, rast kontaktu, situāciju vai mirkli. Atliek vien doties sapņiem pretī, ko sniedz dzīve.
Ko vēlaties atstāt aiz sevis?
Lielos sapņus gribas atstāt pie sevis, kamēr esmu ceļā uz tiem, bet pašlaik gribas koncentrēties uz savu izaugsmi. Aizvadītajā dzimšanas dienā sev solīju, ka līdz 30. dzimšanas dienai vairāk teikšu “jā”. 2 mēnešus pirms savas apaļās jubilejas varu teikt, ka lepojos ar sevi. Ar maziem solīšiem, ar darbu un atdevi virzos uz priekšu. Šķiet, ka vēl esmu mazliet par jaunu, lai nodotu ļoti pārdomātu vēstījumu pasaulei, jo vēl mācos iepazīt pati sevi un pasauli, īpaši, kad pasaule tā mainās, kļūst tik agresīva, bet reizē ir arī empātijas un palīdzības pilna. Kad pieredze būs bagātāka, tad arī varēšu citiem ko atstāt.
Bez kā nespējat iztēloties savu dzīvi?
Cilvēkam, kas radis pie ģimenes dzīves, šķiet jocīgi jautāt, bez kā nevaru iedomāties savu dzīvi? Protams, bez ģimenes un sev mīļiem cilvēkiem. Viss pārējais ir nebūtisks, bet viņi ir neaizvietojami, viņi ir tie, kas ikdienā veido mani par to, kas esmu.
Jūsu novēlējums piedzīvojumu medniekiem!
Mīļie piedzīvojumu mednieki, esiet drosmīgi! Ņemiet piemēru un arī sev soliet teikt vairāk “Jā!”, lai tie vestu jūs pasaulē, piedzīvojumos, darbos un nedarbos. Tāpat vienmēr atcerieties aprunāties ar sevi un to balsi, ko reizēm mēdzam slāpēt, jo apkārtējā pasaule “zina labāk”. Lai jums izdodas sasniegt sev izvirzītās virsotnes un svinēt katru, arī mazo uzvaru. Ja jūs sev vēl neticat, tad es jums ticu. Priekā, draugi!
