«Mani ļoti, ļoti aizkustina jaunie, talantīgie mūziķi. Un tas, ka viņi izlēmuši sākt spēlēt vijoli, jo ir dzirdējuši mani, ir lielākais pagodinājums. To, ka jaunie mūziķi uz mani skatās kā uz piemēru, manī rada lielu atbildības sajūtu, un es cenšos būt labs piemērs,» saka pasaulē atzītā latviešu vijolniece Kristīne Balanas.
Dzintaru koncertzālē noslēgumam tuvojas ikgadējais «Jūrmalas festivāls», kas šogad pulcēja izcilus latviešu un ārzemju mūziķus. Starp viņiem arī izcilā vijolniece Kristīne Balanas. Viņas izpildījumā bija iespēja dzirdēt Morisa Ravela spožo un karstasinīgo rapsodiju vijolei «Čigāniete» un Pablo Sarasates «Fantāziju par Karmenas tēmām», kas uzskatāma par vienu no tehniski sarežģītākajām kompozīcijām vijoļmūzikas repertuārā. Viņa kāpa uz skatuves arī koncertā «Dzimuši Latvijā», kas jau kļuvis par festivāla tradīciju.
«Man ļoti patīk spēlēt Jūrmalā. Tur vienmēr ir atsaucīga publika, fonā var dzirdēt mūsu jūriņu un kaijas, un var sajust arī vēja brāzmas.
Bet man tas netraucē,» saka izcilā vijolniece, atminoties, ka tikai vienu reizi «Jūrmalas festivālā» bija pavēss, vien +15 grādi. Tomēr labāk tā, nekā 30+.
Tūlīt pēc «Jūrmalas festivāla» pasaulē atzītā latviešu vijolniece dosies uz Valensiju Spānijā, kur kopā ar savu māsu, čellisti un nu jau arī diriģenti Margaritu Balanas 24. jūlija vakarā sniegs koncertu 43. Monseratas starptautiskajā kamermūzikas festivālā («43rd Montserrat International Chamber Music Week»).
«Tur šobrīd ir ļoti karsts, tāpēc koncertu sāksim vienpadsmitos vakarā un tas beigsies pēc pusnakts.
Mums ir ļoti viegli sadarboties, jo duetā jau esam saspēlējušās,» stāsta Kristīne Balanas.
Viņa atklāj, ka no Spānijas abas dosies tālāk uz Moricburgu Vācijā, kas ir netālu no Drēzdenes un kur no 2. līdz 18. augustam notiks kamermūzikas festivāls («Moritzburg Festival»).
«Tur būs ļoti daudz kamermūzikas. Mums ar māsu, šķiet, būs astoņi kamermūzikas koncerti dažādos grupējumos kopā ar pasaules klases mūziķiem. Un mēs dzīvosim pilī! Pelnrušķītes princešu apartamentos,» Kristīne smaidot piebilst, paskaidrojot, ka atpūtai tur nebūs laika, jo būs ļoti daudz jāmācās un jāstrādā.
Viņa stāsta, ka māsa šo sezonu aizvada Cīrihē, Šveicē, kur asistē Cīrihes simfoniskā orķestra «Tonhalle» galvenajam diriģentam Pāvo Jarvi (Paavo Järvi).
«Viņa ir ļoti aktīva, daudz mācās, apgūst jaunu repertuāru. Mums kopā šogad plānoti arī tādi koncerti, kur viņa diriģēs un es spēlēšu solo - gan Portugālē, gan Šveicē.»
Ar brāli, vijolnieku Robertu Balanas gan šovasar nesanāks būt uz vienas skatuves, pat īsti satikties nesanāks. «Jā, mums ļoti reti visiem trim sanāk satikties, jo katrs esam savos darbos. Bet mēs sekojam cits cita karjerai un cits citu atbalstām. Un tieši šobrīd aktīvi plānojam divu nedēļu tūri Austrālijā, kurp nākamā gada februārī dosimies visi trīs,» priecīgi stāsta Kristīne Balanas.
Mūzikā Kristīne ir jau no četru gadu vecuma. Absolvējusi Karalisko Mūzikas akadēmiju, kur mācījās pie Ģerģa Pauka, un Hansa Eislera, Mūzikas augstskolu Koljas Blahera klasē. Viņa ir Latvijas Lielās mūzikas balvas 2018 laureāte kategorijā «Gada jaunais mākslinieks», 3. vietas ieguvēja Starptautiskajā ARD mūzikas konkursā, Spānijas karalienes Sofijas balvas «Fundacion Excelentia Young Talent» saņēmēja.
Kristīne Balanas ir muzicējusi Berlīnes filharmonijā, Londonas mākslas centrā «Southbank Centre», Ņujorkas Kārnegija zālē un citur. Kā soliste uzstājusies kopā ar «Sinfonietta Rīga» un Liepājas Simfonisko orķestri, Londonas Karalisko filharmonisko orķestri, Bavārijas Radio simfonisko orķestri, Parīzes kamerorķestri, Berlīnes simfonisko orķestri, Polijas kamerfilharmonijas orķestri, Tatarstānas Nacionālo simfonisko orķestri, Izraēlas «Camerata Jerusalem», «Cardiff Sinfonietta», Sičuaņas simfonisko orķestri un Sendajas filharmoniķiem. Un laikraksts «The Times» viņu raksturojis kā «žilbinoši virtuozu» mūziķi.
Jau no 17 gadu vecuma talantīgā vijolniece ir prom no Latvijas, un šobrīd viņas bāzes vieta ir Londonā. Arī Berlīnē.
«Bet es arī bieži esmu Latvijā, man vienmēr te patīk atgriezties un muzicēt.
Man šeit ir vecāki, radinieki, draugi, mīļie skolotāji, atmiņas. Man Latvija ir ļoti svarīga,» viņa saka, piebilstot, ka te arī ir mazāk cilvēku un trokšņa, un te, mājās, var atrast vairāk harmonijas.
«Vēl neko konkrēti negribētu atklāt, bet man ir ļoti daudz plānu nākotnei, ko es gribētu vairāk darīt šeit, Latvijā».
Izcilā vijolniece neslēpa, ka pirms Jūrmalā gaidāmajiem koncertiem viņai bija satraukums.
«Pirms katra koncerta ir satraukums, bet mājās tas ir citāds, jo - te visi ir savējie, te visi mani zina un klausās ar «saasinātākām ausīm».
Protams, savējie vienmēr atbalsta, bet - arī vairāk prasa un vairāk gaida. Tāpēc līmenis ir jātur augsts un visu laiku jāmācās kaut kas jauns. Man arī patīk «trenēt smadzenes» un apgūt arvien jaunas programmas,» viņa stāsta, atklājot, ka jau sen gribējusi atskaņot Arnolda Šēnberga skaņu kamergleznu «Apskaidrotā nakts», kas ir ļoti skaists un sirdi plosošs skaņdarbs, un jūnija izskaņā Rīsēras kamermūzikas festivālā («Risør Chamber Music Festival») Norvēģijā viņai bija tāda iespēja.
«Muzikālā ziņā šis skaņdarbs man ir ļoti tuvs, un es to iesaku noklausīties ikvienam,» viņa piebilst un ar patiesu prieku atminas nedēļu ilgo viesošanos Norvēģijā.
«Tur satiku daudz pasaules klases mūziķu, ģeniālus māksliniekus un tajā pašā laikā vienkāršus cilvēkus ar izcilu humora izjūtu. Vairāki mēģinājumi bija viena liela smiešanās. Un mūzikā tas ir ļoti svarīgi, ka tu ne tikai profesionāli izdari savu darbu, bet ej uz skatuves ar atvērtu sirdi un ieliec mūzikā visas savas emocijas.»
Vijolniece domā, ka mūziķis, protams, var spēlēt visu laiku vienu programmu, bet viņai patīk celt latiņu arvien augstāk, neieslīgt slinkumā. Jo katrs jauns skaņdarbs, katrs koncerts, kurā viņa to atskaņo, pašai ir jauns sasniegums, un arī gandarījuma sajūta, «uzkāpjot arvien jaunā kalnā», ir vēl lielāka.
Liels gandarījums un neaizmirstama pieredze Kristīnei bija arī rezervistu militārā pamatapmācība trīs nedēļu garumā, ko viņa izgāja pagājušajā vasarā.
«Es uzskatu, ka to vajadzētu izdarīt ikvienam Latvijas pilsonim,» viņa saka. «Jau sen intuitīvi jutu, ka to gribētu izdarīt - gan Latvijas, gan savā labā. Es biju nosapņojusi, ka dienu armijā un militārajā formastērpā staigāju pa mežu. Tāpēc, kad pamanīju Nacionālo bruņoto spēku aicinājumu “Kļūsti karavīrs!» un sapratu, ka man ir brīvas trīs nedēļas, nolēmu atpūtināt prātu no mūzikas un - pieteicos rezervistos.
Protams, daudz vairāk Latvijai varu sniegt savā jomā - kā mūziķe, bet šis pamatapmācību kurss ir mans mazais devums mūsu visu drošībai,» stāsta talantīgā vijolniece. Viņa pieteiktos arī Zemessardzē, ja vien būtu tik daudz brīva laika.
«Protams, tas ir pats mazumiņš, ko varēju izdarīt, bet man kā mūziķei tas bija ļoti atsvaidzinoši - sastapt ļoti dažādus cilvēkus no pavisam atšķirīgām vidēm, ļoti jaukus un pašaizliedzīgus, un, trīs nedēļu garumā esot kopā plecu pie pleca, saprast, ka «dzīve notiek» arī ārpus klasiskās mūzikas vides…» Kristīne pasmaida un saka, ka tas tiešām bija ļoti svētīgi.
«Pati neticēju, ka to izdarīšu, jo tas bija ļoti ārpus manas komforta zonas.
Es iemācījos daudz jauna, piemēram, fokusēties uz mērķi un šaut, nakšņot zem klajas debess, sniegt medicīnisko palīdzību. Visu darīt ātri, būt atbildīgai ne tikai par sevi, bet arī par citiem. Jā, tur pavadītais laiks bija viens no lielākajiem notikumiem manā dzīvē pēdējā gada laikā, ja ne pats lielākais. Ārpus karjeras, protams. Skaidrs, ka trijās nedēļās nav iespējams apgūt to, ko citi mācās gadiem, es to apzinos, bet, esot atpakaļ «savā burbulī», saprotu, ka man tā bija dzīvi papildinoša un bagātinoša pieredze, kas man pašai liek justies drošāk,» viņa saka un, protams, ļoti cer, ka viņai tas nekad nebūs jāpielieto kara situācijā.
Kristīne Balanas secina, ka ne tikai armija, bet arī mūziķa profesija pieprasa disciplīnu, spēju novērtēt situāciju un ātri reaģēt, būt mierīgam un nepanikot.
«Izejot tūkstošiem skatītāju priekšā sniegt savu performanci un apzinoties, ka visi tagad skatās tieši uz tevi, ir jāspēj būt pilnīgi mierīgam. Jo, ja sāksi stresot, vari kļūdīties. Bet - tu nedrīksti kļūdīties, šī profesija to nepiedod,» stāsta izcilā vijolniece. Viņa atzīst, ka agrā jaunībā, protams, stresojusi, tāpēc gadījies arī kļūdīties un pēc tam ilgstoši par to pārdzīvot.
«Man joprojām naktīs rādās «profesionālie murgi», ka esmu akadēmijā un mans profesors mani meklē, jo man ir eksāmens, bet es neesmu uz to ieradusies, jo neesmu iemācījusies…
Bet pēdējo gadu laikā es šo nevajadzīgo stresu un perfekcionismu mēģinu no sevis izdzīt -, jo mēs visi esam cilvēki, un mēs visi kādreiz varam kļūdīties. Protams, es vienmēr fokusējos uz savu vislabāko performanci, bet mēģinu arī sev piedot, ja gadās kļūdīties,» stāsta Kristīne Balanas. Un ikreiz, izejot skatītāju priekšā, viņa sev atgādina, ka ir tikai sīks smilšu graudiņš milzīgajā kosmosa okeānā, tāpēc, ja arī nokļūdīsies vai pat visu nospēlēs nepareizi, tam būs tik maza nozīme pasaules kontekstā…
«Ja uz to sāk skatīties mazliet filozofiskāk, paliek daudz vieglāk,» viņa pasmaida un saka, ka tikai mēs paši visam, ko darām, piešķiram milzu nozīmi.
«Mēs visi esam uz šīs planētas kopā, katrs cenšamies atrast jēgu, kāpēc te esam un kāpēc darām to, ko darām. Jebkurā profesijā. Un viens bez otra arī nevaram. Mēs, mūziķi, nevaram bez saviem klausītājiem, jūs - bez saviem lasītājiem. Un mēs visi kopā - bez mūzikas.»
«Mūzika ir valoda, kurā ļoti daudz ko iespējams izteikt. Man ir ļoti svarīgi atrast savu balsi mūzikā, savu izteiksmes veidu.
Es iedvesmojos no literatūras, filmām - jā, es skatos arī «Netflix», nav tā, ka tikai spēlēju vijoli. Mani ļoti interesē arī mode, bet visvairāk - cilvēki un viņu stāsti. Man ļoti patīk satikt cilvēkus un izzināt viņu sajūtas - lai labāk saprastu dzīvi. Daudz interesantu cilvēku satiku, kad savulaik spēlēju uz ielas, arī pagājušovasar armijā. Tāpat arī pēc koncertiem cilvēki nāk klāt un dalās savās sajūtās. Un tas, ko esmu sapratusi, ka cilvēkiem visur ir līdzīgas problēmas - mums katram ir savi izaicinājumi un pārdzīvojumi, lielāki vai mazāki, prieki un bēdas, katram ir sava nasta, ko dzīvē nest, bet mēs visi meklējam laimi un mīlestību,» stāsta Kristīne Balanas.
Viņa savu mīlestību ir atradusi un reizē arī sapratusi, cik ļoti svarīgi ir, ka partneris ir atbalstošs. «Man arī ģimene ir ļoti mīļa, un mēs cits par citu esam gatavi kalnus gāzt. Man paveicies arī ar lieliskiem draugiem gan Latvijā, gan ārzemēs, kuri ir man līdzās un kuriem patiesi rūp, kā man iet.
Jā, man ir sajūta, ka mīlestība, draudzība un cilvēciskās attiecības dzīvē ir vissvarīgākais. Darbs arī ir svarīgs, bet - pēc tam.»
Bet vislielākais gandarījums vijolniecei ir, kad klausītāji pēc koncertiem viņu uzrunā, lai padalītos, kas viņus emocionāli ir aizkustinājis, lai atzītos, ka koncerta laikā ir «pazuduši» mūzikā.
«Mani ļoti, ļoti iedvesmo jaunie, talantīgie mūziķi. Mani aizkustina viņu teiktais, ka ir izlēmuši sākt spēlēt vijoli, jo dzirdējuši mani - tas man ir lielākais pagodinājums.
o, ka jaunie mūziķi uz mani skatās kā uz piemēru, manī rada lielu atbildības sajūtu, un es cenšos būt labs piemērs,» stāsta izcilā vijolniece.
Kristīne Balanas atklāj, ka viņai nav daudz koncertu - vidēji četri, pieci mēnesī. «Man ir svarīgi dot klausītājiem labāko no sevis, caur mūziku stāstīt to, ko es saprotu par dzīvi, dot savu vēstījumu un ļaut aizmirsties mūzikā. Tāpēc man ir būtiski arī atpūsties, emocionāli uzlādēt sevi un uzpildīt ar dzīves pieredzi. Protams, var jau arī tikai profesionāli «atspēlēt» notis, bet man ir svarīgi iet tālāk, neiestrēgt vienā domāšanas veidā, būt nākamajā līmenī, un es sevī to ļoti cenšos kultivēt,» stāsta sievišķīgi šarmantā skatuves māksliniece.
Taujāta, kā paiet viņas ikdiena, Kristīne atteic, ka vienkārši un ļoti nesteidzīgi. Viņa ceļas vēlu, ap desmitiem, vienpadsmitiem, jo koncerti ir vakaros. Cenšas vingrināties katru dienu, arī pasportot, lai uzturētu sevi fiziskā formā, bet ne tikai - arī lai mugura būtu vesela. Jo, kā viņa pati saka, vijolnieki spēlējot ir diezgan nedabiskā pozīcijā, viens plecs augstāk, otrs - zemāk. Tāpēc ir neieciešami stiepšanās vingrinājumi, un Kristīne iet uz pilatēm.
«Mājās es nevaru piespiesties vingrot, bet, kad redzu, ka citi vingro, tad ir vieglāk saņemties. Jā, laikam man vajag, lai treneris stāv klāt «ar pātadziņu». Pietiek jau, ka uz vijoles spēlēšanu visu mūžu pati sevi «ar pātadziņu» esmu dzinusi…»
Vijolniece stāsta, ka, esot ārzemēs, viņai patīk iepazīt vietējo kultūru, apmeklēt muzejus un atklāt arvien ko jaunu.
«Es bieži ceļoju viena, un es to izbaudu. Man patīk būt citā laika zonā un «pazust no redzesloka» - atslēgt telefonu, staigāt apkārt un iepazīt pilsētu, pasēdēt kādā kafejnīcā, kaut ko palasīt un pabūt ar savām domām.
Būt mūžīgā kustībā, izzināt pasauli un saprast, kā cilvēki dzīvo, ko domā. Protams, turpat līdzās vienmēr ir koferi, jo tie ir bieži pārlidojumi no vienas vietas uz otru, tie ir mēģinājumi, tikšanās ar diriģentiem un koncertu organizatoriem, tās ir intervijas, un tas nozīmē, ka man profesionāli visu laiku ir jābūt formā. Beigās sanāk, ka es visu laiku strādāju,» viņa pasmaida un iztēlojas, kāda varētu būt viņas ideālā atpūta.
«Pamosties ļoti vēlu, padzert kafiju, aizbraukt uz jūru, sēdēt jūras krastā, skatīties uz horizontu un kādu laiciņu nedarīt neko. Man līdzi būtu piknika groziņš un saulessardziņš. Es būtu kopā ar saviem tuvākajiem, un mēs vienkārši čilotu.
Augusta beigās man tāda iespēja būs!»
