“Man gribējās, lai mēs nesalīdzināmies, kura ir veiksmīgāka, kurai labāka dzīve. Šis salīdzināšanas laikmets sievietes dzen totālā izdegšanā, lai gan patiesībā mums nav jāpiedalās šajā “kura labāka” konkursā,” par jaunās grāmatas “Viņas var” ideju stāsta žurnāliste, vairāku grāmatu autore, kā arī raidījumu “Māmiņu sarunas ar Gundegu Rozi” un “Izlaušanās” vadītāja Gundega Roze, kura aicina sievietēm sadoties rokās. Jāteic, ka šis ir gana cēls mērķis mūsdienu sabiedrībā, bet ne neizdarāms.
Tik tikko aizvadīji savas jaunākās grāmatas “Viņas var” prezentāciju. Kādas sajūtas? Vai esi atguvusies?
Emocionālais pacēlums bija ļoti liels, un aizvien vēl esmu uz pacēluma viļņa. Grāmatas prezentācijas pasākums patiešām bija ļoti emocionāls, un varu tikai minēt, kas bija tie faktori, kas burtiski lika telpai ievibrēties no pozitīvajām emocijām. Prieks, aizkustinājums, smiekli un lepnums pašām par sevi. Jo mēs varam! Esmu pateicīga katram, kurš bija kopā ar mani šai īpašajā dienā.
Uz grāmatas vāka raksti: “Sievietes spēks un neatlaidība sekot savam aicinājumam”, kas pirmajā brīdī rosina domāt, ka par šīm vērtībām arī būs grāmata, taču te ir kas vairāk. Izlasīju grāmatu vienā vakarā un pie katra stāsta apstājos, lai padomātu. Man šī grāmata negaidīti kļuva par retrītu. Un tas ir svarīgi, manuprāt, ievilkt tā, ka nelaiž tevi tik ātri vaļā. Kāpēc tev bija svarīgi uzrakstīt šo grāmatu?
Esmu daudzus gadus vadījusi vairākus sieviešu žurnālus, strādājusi ar sievietēm, faktiski visa mana darba ikdiena beidzamajos 15 gadus ir bijusi saistībā ar sievietēm. Un vispirms jau es pati esmu sieviete.
Redzu un apzinos, ka mēs varam ļoti daudz cita citai dot caur savu atklātību, pieredzi, savām atziņām. Un es tur saredzu milzu vērtību.
Mani pašu grāmatas varones ļoti stiprināja, pašas to neapzinoties, atklājot savus pieredzes stāstus. Vēl jo vairāk šajā laikā, kad apkārt ir tik daudz negāciju un arī grūtību, ir svarīgi dot pozitīvo atbalstu. Vēl man gribējās, lai mēs nesalīdzināmies, kura ir veiksmīgāka, kurai labāka dzīve. Šis salīdzināšanas laikmets sievietes dzen totālā izdegšanā, lai gan patiesībā mums nav jāpiedalās šajā “kura labāka” konkursā? Mēs taču katra esam unikāla, un katrai ir savs aicinājums un savs dzīves ceļš.
Par ko ir šī grāmata? Katram ir sava emocija buķete, bet uzzināt autores vīziju, manuprāt, ir ne tikai vilinoši, bet arī svētīgi.
Par uzdrošināšanos, par izdošanos, arī par apdedzināšanos, kļūdām un par sava ceļa meklējumiem. Katrā grāmatas stāstā ir sava unikalitāte, atšķirīgais skatījums, kas atklāj, cik dažādas var būt šīs pieredzes. Sports ļauj mācīties pieņemt arī zaudējumus, jo tikai tā mēs varam spēt uzvarēt, un tas ir basketbolistes Guntas Baško stāsts.
Savukārt bērnu slimnīcas fonda valdes priekšsēdētāja Liene Dambiņa caur savu pieredzi parāda, cik daudz varam sasniegt, ja iedegamies par kādu savu ideju, kas, piemēram, ir palīdzība bērniem ar īpašām vajadzībām. Jaunā uzņēmēja Egija Gailuma savukārt iedrošina noticēt, ka arī Latvijā varam tāpat kā Amerikā piesaistīt savai idejai ievērojamas investīcijas.
Mūziķe Māra Upmane-Holšeine savukārt runā par radošo varēšanu un ticību sev. Lūk, es minu tikai dažādus stāstus. Un kopumā grāmatā tādi ir 16 - katrs ar savu vēstījumu un spēku.
Ko tev nozīmē šis izlolotais projekts? Nodot grāmatu lasītājam nav nekāda medus maize.
Darbs bija ārkārtīgi apjomīgs un kopumā veltīju tam divus gadus, kas ir gana ilgs periods, kur piedzīvoju gan prieka un izdošanās mirkļus, gan arī pamatīgus iekritienus, kad nebija ne spēka, ne iedvesmas turpināt iesākto.
Tāpēc esmu ļoti gandarīta, ka grāmata patiešām uzsāk savu ceļu pie lasītājām.
Tev uzticējās 16 Latvijā zināmas sievietes. Katra ir personība un ar savu stāju. Ko tev viņas iemācīja šajā dzīves posmā?
Man ir vesels saraksts ar atziņām, ko esmu sapratusi no šiem stāstiem. Piemēram, ir svarīgi apzināties, ka tavs spēks ir tavi cilvēki. Tā ir tava uzticamā cilts cauri laikiem. Šo domu savā stāstā ļoti uzsvēra komponiste Lolita Ritmanis, kura strādā Holivudā un ir ieguvusi prestižās “Grammy” un “Emmy” balvas.
Savukārt daudzos citos stāstos saklausīju, cik būtiska ir spēja uzticēties sev, jo, citējot Gundegu Skudriņu, tā ir drošākā navigācijas sistēma. Es katrā stāstā smēlos drosmi un sievietes spēku un cik interesanti, ka līdz ar to arī saproti - mūsos ir liela jauda.
Arī tava māsa Ilona ir starp 16 latvietēm, kas var. Kā bija intervēt sievieti, kas tev pašai ir dārga? Jūsu ciešo saikni var manīt pat no malas.
Savas vecākās māsas Ilonas varēšanu esmu pieredzējusi no agras bērnības. Viņas stāstu noteikti ir vērts izlasīt, lai saprastu, ka mēs varam sākt no nekā. Arī bez investīcijām, sekotājiem un citiem priekšnosacījumiem, kas šķietami nodrošina veiksmi un panākumus. Ilonai vienmēr ir bijušas kolosālas idejas un unikāla spēja tās īstenot.
Viņa ir patiesi apbrīnojama, jo spējusi organizēt gan pasaules mēroga kino projektus, gan daudz dažādus vērienīgus jauniešu pasākumus, tai skaitā viņa no pašiem pirmsākumiem viena pati izloloja vīziju par ZZ Čempionātu (tagad Čē Čē Čempionāts), kas sportiskās aktivitātēs apvieno visus Latvijas jauniešus.
Es kā maza meitene redzēju, kā viņa ar savu entuziasmu ir spējusi savas idejas īstenot līdz grandiozam rezultātam, un tā man vienmēr ir bijusi milzīga iedvesma, izvirzot savus dzīves sapņus.
Māsa man netieši iedeva šo impulsu sapņot un noticēt, ka viss ir iespējams.
Vai saskāries ar izaicinājumiem?
Protams! Pat pēdējā dienā, kad grāmata bija jāsūta uz tipogrāfiju, nācās risināt dažādus tehniskus jautājumus, ar ko agrāk nebiju saskārusies. Bet te arī ir dzīves gudrība saprast, ka tas ir tikai normāli.
Problēmas, grūtības, izaicinājumi - tā ir normāla dzīves sastāvdaļa. Skaistā glazūra ir “Instagram” bildes, bet realitātē darbs sastāv arī no grūtībām.
Ja to pieņem, tad arī paliek mazliet vieglāk, un to es saku ar sirsnīgu smaidu, jo, saprotams, es gribētu, lai viss ir tikai skaisti un viegli.
Kādas ir rakstnieka darba ēnas puses?
Viena liela ēnas puse ir tā, ka darbs nekad nebeidzas, jo tu par to nemitīgi domā. Un tad vēl, protams, fiziski jāspēj daudz uzrakstīt, kas nozīmē - katru brīvu brīdi sēsties pie datora. Vēl viena nejauka mana darba blakne - sevis apšaubīšana un nebeidzami labākā risinājuma meklējumi. Šai darbā, manuprāt, nav iespējams būt ar sevi dikti apmierinātam, jo radošā profesijā ir nemitīgi jāturpina sevi izaicināt. Un psiholoģiski tas, protams, nogurdina. Gribas pa laikam to darba pogu vienkārši izslēgt un harmoniski vārīt vakariņām zupu.
Atgriežoties pie gaišā, kāda ir autora vērtīgākā alga? Gandarījums?
Zinu savas lasītājas, kuras pa šiem gadiem, kopš izdodu grāmatas, man ir kā stabila auditorija un man ir ļoti svarīgas šīs attiecības. Gribas atkal un atkal iedot viņām ko jauku, un ik reiz, kad saņemu labos vārdus sociālajos tīklos vai e-pastā, man ir milzīgs gandarījums. Tātad darbs nebija veltīgs!
Mani pašu aizkustināja tavas laimes asaras prezentācijā. Arī tava balss, kas, kā pati teici, no stresa aizsmakusi. Tas vien liecina, ka viss, ko dari, kam velti savu laiku un resursus, nāk ar mērķtiecīgu darbu un mīlestību. Par ko vēlies sev pateikt “paldies”?
Sev paldies? Šis gan ir interesanti! Es varētu teikt - paldies par izturību vai kā tamlīdzīgi, taču visgrūtākais ir paļauties.
Tieši ļoti svarīgos notikumos, kad esam pašā to epicentrā, mēs ļoti daudz ko vairs nekontrolējam. Un tad ir jāpaļaujas, ka viss notiks tā, kā tam jānotiek. Jo kaut ko mēs varam, bet kaut ko arī nevaram ietekmēt.
Paļaušanās, ka viss sakārtosies un īstie risinājumi atnāks, ir ļoti svarīga, ja ejam ceļu, kuru nekad neesam gājuši. Arī šīs grāmatas ceļš, neskatoties uz visu manu profesionālo pieredzi, tāpat no manis prasīja lielu spēju paļauties un esmu pateicīga sev, ka nenobijos un paliku uzticīga idejai.
Kam iesaki izlasīt šo grāmatu?
Te es varētu citēt žurnāla “Santa” galveno redaktori, rakstnieci Ivetu Dzērvi, kurai bija iespēja vienai no pirmajām izlasīt grāmatu, lai sniegtu savu atsauksmi, un viņa rakstīja, citēju: “Šī būs lieliska dāvana gan jaunām meitenēm, profesionālo dzīves ceļu uzsākot, gan pieaugušām sievietēm - jo mēs drīkstam, varam un spējam viena mūža laikā nodzīvot vairākas dzīves.”
Vai ir jau padomā otrā grāmatas daļa?
Vairāki cilvēki jau ir izteikuši šo domu, ka vajadzētu grāmatai otro daļu. Un es ticu, ka mums ir daudz brīnišķīgu stāstu, ko varētu iekļaut grāmatas nākamajos turpinājumos. Pagaidām vēl pāragri par to spriest, bet es domāju, ka jau tuvākajos mēnešos varētu sākt par to domāt.
Un visbeidzot, ko tev pašai nozīmē “es varu”?
Es varu tikai iztēloties, ka mums, it īpaši gada nogales laikā apdomājot nākotnes plānus un ieceres, gribas izvirzīt lielus mērķus. Kāds grib noskriet maratonu, cits dibināt uzņēmumu, uzcelt māju vai nopirkt savu sapņu auto. Sapņot vajag, tāpat kā tiekties pēc to piepildījuma, bet man gribas sev atgādināt, ka mēs jau tāpat daudz ko varam savā vienkāršajā ikdienā.
Manai mammai ir 82 gadi, un veselības problēmu dēļ viņa nonāca slimnīcā un nespēkā vairs nevarēja ne piecelties, ne pastaigāt. Un tagad, kad ir pagājuši jau vairāki mēneši gulošā pozīcijā, viņa atkal spītīgi mācās staigāt. Un es redzu, cik milzīgs spēks tam ir nepieciešams. Un te arī ir svarīga apziņa - es varu.
Mums katram ir savs kalns, kurā kāpt, savi mazie un lielie ikdienas varoņdarbi, kas jāspēj paveikt un šo sajūtu “es varu” ir ārkārtīgi svarīgi sevī kultivēt. Protams, mums nevajag varēt visu, bet kaut ko mēs noteikti varam. Un mēs pilnīgi noteikti varam iedvesmot un celt cits citu.