“Šogad uz savu dzimšanas dienu esmu uzaicināju tās draugu ģimenes, kurās ir bērni, kuri vēl tic Lieldienu zaķim,” saka māksliniece Ieva Bondare.
Šodien, Pirmajās Lieldienās, viņu sirsnīgi sveicam dzimšanas dienā!
“Nav tā, ka pirmo reizi mana dzimšanas diena iekrīt tieši Lieldienās, tā ir jau bijis. Un, tā kā šoreiz tā ir svētdienā un atkal tieši Lieldienās, es jau laikus ģimenei un draugiem pateicu, ka svinēšu. Viņiem gan tas nebija pārsteigums, jo es jau vienmēr savu dzimšanas dienu svinu,” smaidot nosaka šodienas jubilāre.
Viņa priecājas, ka šogad Lieldienu brīvdienās ir fantastisks laiks, ka saulīte lutina, tāpēc saviem mīļajiem viesiem par pārsteigumu svētku galds tiks klāts nevis mājā, bet ārā - dārzā zem ziedošās sakuras.
“Pēc piecu, sešu gadu pārtraukuma mūsu sakura atkal zied!
Pagājušogad daudzi zari nolūza, es jau domāju, ka mana vecākā un skaistākā sakura aizies bojā, bet šogad tā atkal ir vienos ziedos!” Ieva no sirds priecājas.
Viņa stāsta, ka japāņiem ir sena tradīcija rīkot piknikus zem sakuras kokiem - pavasarī, kad tie zied. Viņi sanāk kopā, ēd, dzer un priecājas par pavasari. Tas ir veids, kā svinēt dabas atmodu.
“Svētdien nesola lietu, tāpēc arī mēs sēdēsim zem ziedošās sakuras un baudīsim šo brīnišķīgo ziedoni un kopā būšanu.
Mums dārzā zied arī cīrulīši un ķirši, un magnolijas. Iespējams, līdz ciemiņu atnākšanai vēl kaut kas paspēs saplaukt. Ārā ir tik skaisti, ka ir grēks sēdēt istabā,” domā šodienas jubilāre.
Ieva uzskata, ka Lieldienās nekādi neiztikt bez Lieldienu zaķa, olu meklēšanas dārzā, olu ripināšanas, olu kaujām un šūpošanās. Tas viss šodien noteikti būs.
“Es apzināti šogad uz savu dzimšanas dienu uzaicināju tās draugu ģimenes, kurās ir mazi bērni - tādi, kuri vēl tic Lieldienu zaķim. Jo es tik ļoti esmu sailgojusies pēc savas bērnības Lieldienu sajūtām un pēc tādām Lieldienām, kādas bija, kad mūsu bērni vēl bija mazi. Mēs katru gadu slēpām olas, braucām arī pie manas mammas meklēt olas dārzā.
Jā, tā ir tradīcija, kas nāk no manas bērnības un ko arī savā ģimenē esam kopuši un turējuši godā,” saka trīs nu jau pieaugušu bērnu mamma.
“Jau laikus esmu sagādājusi “kinderoliņas” un visādus pārsteigumus, ko Lieldienu rītā paslēpt, lai mazajiem būtu ko meklēt. Lielākā konkurence bērniem gan ir suņi - būs jāskatās, lai viņi tās neatrod pirmie,” Ieva pasmaida, atklājot, ka viņas svētku ballītē būs deviņi bērni, kuriem Lieldienu zaķis dārzā būs paslēpis dažādus kārumus.
Tikmēr pieaugušie ripinās olas un sacentīsies olu kaujās.
“Lielajā baltajā zupas terīnē uztaisīšu arī šogad pirmo auksto zupu, pirmie mazsālītie gurķīši mums ir jau bijuši.
Būs svaigi salāti ar redīsiem, lokiem, dillēm, kefīru un krējumu. Un jaunie kartupelīši. Viss, kas saistās ar pavasari un vasaru.
It kā jau nekas tāds, bet pavasarī tas garšo tik īpaši, jo mēs visi mīlam pavasari un vasaru, pēc garās un aukstās ziemas esam pēc tā izslāpuši.”
Māksliniece stāsta, ka pie viņas studijas loga aug viņas mīļākā magnolija, kas parasti uzzied tieši viņas dzimšanas dienā. Neatkarīgi no laikapstākļiem, cik silta vai auksta bijusi ziema, kāds bijis pavasaris. Bet šogad tās pirmais zieds izplauka jau 3. aprīlī.
“Es ļoti saskumu, ka daba tik ātri pamodusies. Bet tad uznāca sals, tas skāra arī manu magnoliju - tā mazliet iepauzēja, un manā dzimšanas dienā tā atkal būs vienos ziedos!
Tas ir mans mūžīgais brīnums un laime! Tās ziedi ir kā baltas lupatiņas, katrā zarā ļoti daudz un ļoti smaržīgi!”
Taujāta, ko viņai novēlēt dzimšanas dienā, jubilāre atteic, ka viņa ir liels gaismas mīlis. Viņasprāt, laba gaisma vajadzīga ne tikai māksliniekam un fotogrāfam, bet ikvienam, tāpēc labu gaismu viņa vēl sev un mums visiem!
“Neko daudz jau man nevajag, viss jau man ir,” saka šodienas jubilāre. "Lai tikai ir spēks, izturība, saule un veselība. Mani mīļie man apkārt. Un miers.
Jā, miers mūsu ikdienas valodā šodien ienācis ar pavisam citu nozīmi... Tāpēc - lai visiem maniem mīļajiem, kas ir man tuvumā un apkārt, ir miers, gaisma, saticība un mīlestība! Sliktā un negatīvā apkārt ir daudz par daudz, tāpēc pašiem ir jāmeklē un jāvairo pozitīvais, labais un iedvesmojošais. Un, ja tev apkārt ir līdzīgi domājoši, tā ir milzīga, milzīga laime.”
Mākslinieces ikdiena paiet, strādājot gan ar individuāliem pasūtījumiem, gan sadarbojoties ar dizaineriem.
“Laikam man ir jāatklāj, ka mani aicina piedalīties izstādēs, bet es atsaku. Es ieturu pauzi, jo - es meklēju savu ideālo telpu.
Es meklēju telpu, kurā ir baltas sienas, baltas grīdas un balti griesti, un kur varētu sarīkot “balto izstādi”, uz kuru “balti cilvēki” nāktu…
Jau no rudens par to sapņoju, nēsāju to savā sirsniņā. Laikam šis sapnis “jāpalaiž ārā”, lai tas varētu piepildīties,” saka Ieva Bondare, piebilstot, ka viņai arī tagad būtu ko teikt un rādīt, bet iekšējā sajūta saka, ka nākamajai jābūt tieši “baltajai izstādei”. Tāpēc lai neapvainojas tie izstāžu organizatori, kuri viņu aicina pie sevis veidot izstādi. Jo viņa apzināti gaida pareizo mirkli un pareizo vietu.
“Man ir ļoti ilgi jādomā, pirms ķeros gleznot, taču, tiklīdz būšu atradusi ideālo telpu un satikusi īstos cilvēkus, taps mana jaunā izstāde un tā būs īpaša -, jo līdz sirds dziļumiem izauklēta,” piebilst māksliniece.
Atskatījusies uz aizejošo savas dzīves gadu, Ieva secina, ka nav konkrētu košu mirkļu, kas paliks atmiņā, bet ir milzu pateicība par to, ka viņai līdzās ir labi cilvēki, viņas mīļie un tuvie, ka ir iespēja satikties un būt kopā.
“Es negribu teikt “baudīt dzīvi”, bet baudīt citam cita klātbūtni. Kāds tuvs cilvēks, kurš tagad uz mums noraugās jau no mākoņa maliņas, man reiz teica: “Ieviņ, rītdiena nevienam nav apsolīta, ir jāsatiekas un jāsvin šodien”. Un viņai ir absolūta taisnība! Ir svarīgi satikties, darīt, neko neatlikt.
Tāpēc mums ar draugiem ir skaista tradīcija - vienmēr, kad šķiramies, ieliekam kalendārā jau nākamo tikšanās reizi.
Vienalga, pēc diviem, trim vai četriem mēnešiem, bet - to ieplānojam. Jo, ja tikai runāsim, ka vajadzētu satikties, tas var arī nenotikt…” viņa sapratusi.
“Tā mēs satiekamies viens pie otra, ikreiz mēģinot cits citu pārsteigt ar galda klājumu, īpašiem ēdieniem. Sākotnēji likās, ka tas ir svarīgi tikai man, bet nē - arī mani draugi mīl estētisku vidi, un daudzus esmu iedvesmojusi pie tās piedomāt.
Un tas ir tik jauki, ka mēs varam tā satikties un baudīt kopā būšanu!”
