Modes dizainere iesaistās korī, lai piedalītos Dziesmu svētkos

© Foto no Viktorijas Jonienes personīga arhīva

"Koris bija diezgan šokēts par maniem matiem". Pazīstamā modes dizainere Viktorija Joniene par savu mīlestību pret dziedāšanu un gatavošanos Dziesmu svētkiem.

Ir pagājuši trīs mēneši, kopš pazīstamā latviešu modes dizainere un zīmola NÓLÓ radītāja Viktorija Joniene dzied vienā no labākajiem Latvijas koriem. Viņa ir vienīgā modes industrijas pārstāve un vienīgā nelatviete, kas tur piedalās. Viktorija pastāstīja Dzīvesstilam par to, kā viņas koris gatavojas Dziesmu svētkiem.

Foto no Viktorijas Jonienes personīga arhīva

Viktorija Joniene ir vairākkārtēja Baltijas Modes federācijas balvas "Gada dizainere" ieguvēja. Viņas ironiskais un stilīgais zīmols NÓLÓ ir pazīstams tālu aiz Latvijas robežām. Taču mode nav visa viņas dzīve. Viktorija aizraujas ar ekstrēmajiem sporta veidiem un dārzkopību, kā arī ar kinoloģiju un glezniecību. Tuvi draugi zina arī par vēl vienu viņas hobiju - dziedāšanu.

Viktorijai vienmēr ir paticis dziedāt - mājas pasākumos vai karaoke. Viņas repertuārs ir plašs - no čigānu romancēm līdz 70. un 80. gadu latviešu popmūzikai. Daudzus gadus viņa ir sapņojusi par pievienošanos profesionālam korim. Šā gada martā viņas sapnis piepildījās - viņa pievienojās koncertzāles Ave Sol Emīla Dārziņa jauktajam korim (līdz 2014. gadam - Hansabanka koris).

Tas ir viens no labākajiem koriem Latvijā un ir ieguvis A kategoriju, ko nekad nav zaudējis (kas ir ļoti reti sastopams). Viktorija kolektīvā tika uzņemta četrus mēnešus pirms Dziesmu svētkiem, lai gan parasti jauno dalībnieku komplektēšana beidzas gadu iepriekš.

"Piedalījos atlasē, saņēmu apsveikuma īsziņu, un man e-pastā sāka pienākt mēģinājumu grafiks. Tikai tad es sapratu, kur es esmu. Mana dzīve kardināli mainījās," stāsta dizainere, “parasti mums ir divi mēģinājumi nedēļā pa trim stundām. Pirms koncertiem - četri vai pieci mēģinājumi, bet pirms Dziesmu svētkiem mēs mēģināsim katru dienu. Visas nedēļas nogales ir aizņemtas, nekur nevaram aizbraukt, ir jāapgūst milzīgs repertuārs (svētkos jāizpilda apmēram 45-50 ļoti sarežģītu skaņdarbu). Darbs, ģimene, draugi - tas viss tev vairs nepastāv. Kāpēc tāds upuris? Nu, tas ir vienkārši nereāls kaifs stāvēt uz skatuves kopā ar visiem pārējiem un dzirdēt, kā tava balss saplūst ar kopējo plūsmu.”

Foto no Viktorijas Jonienes personīga arhīva

Jau martā Viktorija, tāpat kā viņas kolēģi, kora dalībnieki, tika iekļauta oficiālajos Dziesmu svētku dalībnieku sarakstos. Viņai tika piešķirts numurs un iztaujāta par ēšanas paradumiem (dalībniekiem ir pieejamas gaļas, veģetāriešu vai košera ēdienkartes). Viktorija saņēma arī koncerta tērpu, kas gan sākumā viņu nedaudz mulsināja.

“Parasti mēs uzstājamies mūsdienīgos tērpos: melna blūze, gari oranži svārki un plata josta. Bet Dziesmu svētkiem mums tika iedoti tautastērpi. Tie ir autentiski, bet pārāk silti vasarai,” stāsta Viktorija, “kad iedomājos, ka 30 grādu karstumā dziedāšu tik smagos, biezos vilnas brunčos, jutos neērti. Taču pieredzējušākie kolēģi dalījās ar vērtīgu padomu: zem brunčiem var valkāt lina apakšsvārku - tas darbosies kā dabisks gaisa kondicionieris. Esot uz skatuves, kur dziedāsim daudzas stundas, arī jāņem līdzi vēdeklis, termālais ūdens aerosolā veidā un propoliss, lai mīkstinātu balss saites".

Foto no Viktorijas Jonienes personīga arhīva

Kora dalībniecēm galvās būs īstu ziedu vainagi, un skatītāji neredzēs Viktorijas ekstravaganto frizūru (viena viņas matu puse ir nokrāsota melnā, bet otra - baltā krāsā). "Varbūt tas ir labāk,” smejas dizainere, “mūsu koris jau bija diezgan šokēts par maniem matiem."

Emīla Dārziņa jauktajā korī ir 45 pastāvīgie dalībnieki, kā arī daži “viesi”. “Tāpat kā daudziem citiem koriem, arī mums ir problēma ar vīriešu balsīm," saka Viktorija, “dzimumu proporcija ir 1:3 par labu sievietēm. Tāpēc uz svarīgiem koncertiem kori pastiprina īpaši uzaicināti profesionāļi - parasti tie ir vīrieši.”

Viktorija nepievienojās korim viena pati, viņa atveda līdzi vēl vienu kora dalībnieku - un tas bija tieši deficīta balss īpašnieks. Par ko visi kora dalībnieki viņai bija bezgala pateicīgi. “Es domāju, ka šā vīrieša sieva mani ienīst - tagad viņas vīrs nemitīgi pazūd mēģinājumos, viņiem pat nācās atteikties no vairākiem braucieniem. Bet izrādījās, ka dziedāšana korī nāk par labu viņu ģimenes attiecībām, tāpēc sieviete gluži pretēji man pateicās. Viņa man apliecināja, ka viņas vīrs ir izrādījies zelta vērtē”.

Korī dzied visdažādāko profesiju cilvēki, taču gandrīz visiem ir muzikāla izglītība. “Mūsu korim ir lielas prasības. Ja tu nevari lasīt nošu partitūras, tev nav ko tur darīt,” saka Viktorija, “un disciplīna ir stingra. Ja pastāvīgi kavēsi un izlaidīsi mēģinājumus vai kaut kur ārzemju ceļojumu laikā noreibsi (ceļojot mums ir sausais likums), tevi var arī atlaist.”

Viktorijas gēnos plūst dažādas asinis - Ukrainas, Baltkrievijas, Polijas, Latviešu. Viņas vecmāmiņa dziedāja baltkrievu korī Latvijā pirmās republikas laikā. Kā Viktorija jūtas, atrodoties latviskā kolektīvā? “Mani tur jauc ar lietuvieti,” smejas Viktorija, “lai gan Joniene ir mans pirmā vīra uzvārds. Tomēr nedomāju, ka, ja man būtu cits uzvārds, pret mani izturētos citādi. Mums ir ļoti draudzīga atmosfēra.”

Pirms nākšanas uz kori Viktorija zināja diezgan daudz latviešu dziesmu - gan tautas, gan estrādes. Tagad viņas repertuārā ir sarežģīti kora skaņdarbi, kas tiek izpildīti 8 balsīm. Viņas mīļākā ir Mārtiņa Brauna "Saule. Pērkons. Daugava.”, ko tradicionāli dzied Dziesmu svētku finālā.

Foto no Viktorijas Jonienes personīga arhīva

Tagad Viktorijai galvenais ir nezaudēt balsi. “Nesen ar draugiem devāmies uz kādu bāru. Tur bija liels troksnis, un mums nācās kliegt, lai dzirdētu cits citu. Rezultātā es zaudēju balsi. Tā bija katastrofa: man pēc divām dienām bija koncerts. Pateicoties medikamentiem, karstai tējai un sāls inhalācijām, balss kaut kā atjaunojās. Bet tagad es to taupu."

Dzīvesstils

“Jo aukstāks laiks aiz loga, jo vairāk vakarus gribas pavadīt mājās, skatoties filmas un aicinot ciemos draugus. Kādi tusiņi bez uzkodām? Un kādas uzkodas bez mērcītēm? No tā visa izriet, ka garajos un tumšajos vakaros mērcītes ir pat obligātas,” atzīmē virtuves huligāns Pipars.

Svarīgākais