Mums katram ir atmiņas par skolas gadiem. Kāds tajās redz tikai prieku par iegūto un atstāto pagātnē, kas nenoliedzami veido arī tagadni un nākotni. Toties citam atkal skolas laiks met ēnas, kas apliecina, ka skolā viss nav bijis tik rožaini, kā vēlētos. Tieši tāpēc NRA Dzīvesstils ielūkojās dažu profesionāļu skolas gaitās, lai ne tikai apsveiktu skolotājus viņu dienā, bet aicinātu aizdomāties par dienām, kas tika aizvadītas skolas solā.
“Tas bija 1977. gads, kad es sāku iet skolā un, ņemot vērā, ka man jau vecākais brālis un māsa gāja skolā, tad man ilūzijas bija zudušas, ka skola ir brīnišķīga vieta, kur pavadīt laiku. Sapratu, ka būs asaras un puņķi, jo būs jāmācās un jāpiespiežas mācīties. Jāatzīmē, ka tas arī bija padomju laiks, kur neviens neapsprieda: gribi iet uz skolu, negribi, patīk, nepatīk skolotājas, tolaik bija jāiet un jādara, bez diskusijām, līdz ar to, es pati tādās kategorijās nedomāju.” TV personība stāsta, ka skolas laikā blakus bija arī tādi skolotāji, kas bija autoritātes. Tāpat bija arī tādi, kuri ar tikpat lielu vienaldzību varēja strādāt arī citās profesijās. “Skolotāja profesija, manuprāt, ir ļoti svarīga. Mūsdienās cilvēki par maz to novērtē, arī tie, kas izvēlas šo profesiju, jo visi nav piemēroti skolotāja profesijai.
Manuprāt, cilvēkam ir jābūt harizmātiskam, viņam ir jābūt pārliecinātam par to, ka viņš spēs nostāties jaunu cilvēku priekšā un noturēs uzmanību. Tāpat skolotājam ir jābūt skaidriem principiem, pēc kuriem vadīties, lai pēc tam viņš būtu autoritāte.
Uzskatu, ka nedrīkst būt cilvēks bez mugurkaula. Manā atmiņā ir palikuši labie varianti, un tie dīvainākie varianti ir aizpeldējuši un apauguši ar mīļām atmiņu sūnām. Piemēram, Jaunpils vidusskolā, kad mācījos, atmiņā ir palikusi vēstures skolotāja, kurai piemita vēstures atstāstīšanas talants, viņa nevis sausi bēra faktus, bet gan skaisti stāstīja. Es pati vienā brīdī domāju, ka varētu studēt tālāk vēsturi, bet, kad aizgāju uz Valmieru mācīties Valmieras Viestura vidusskolā, tad tur bija cita vēstures skolotāja, kura, savukārt, bija iekalusi vēstures grāmatu no galvas. Mēs varējām vilkt ar pirkstu līdzi grāmatai, kas man šķita mazliet pārspīlēti, bet cilvēks jau nebija slikts, tikai nebija piemērota skolotājas profesijai. Jaunpilī man arī ķīmijas skolotāja likās jocīga, jo viņai pašai riebās tas priekšmets. Nezin kāpēc viņai, proti, rokas iebāzt halāta kabatās un skatīties pa logu, stundu runājot vienā intonācijā, likās, ka aizraus skolēnus. Valmierā atkal bija tik brīnišķīgs ķīmijas skolotājs, ka es no nesekmīgās kļuvu par tīri labu ķīmijas skolnieci. Protams, man māsa palīdzēja dažās nedēļas apgūt ķīmijas pamatskolas programmu. Māsa iedzina tā, ka varēju pēc tam sadzīt visus rokās.
Manuprāt, viss ir atkarīgs no personības. Jaunpilī spilgti atminos arī angļu valodas skolotāju, kurš, atklāti sakot, nevarēja nemaz strādāt par skolotāju, pēc visiem mūsdienu principiem. Tāpēc, ka viņam reizēm uznāca nervu lēkmes, viņš apdraudēja klasi, darot briesmīgas lietas. Es patiesi ceru, ka mūsdienās tādi skolotāji vairs nav, ka viņus pārbauda, jo pietiekami labi vēl atminos, kā angļu valodas skolotājs kliedza un pat fiziski iekaustīja puišus. Kad viņu atlaida šīs likstas, tad viņam bija liela vainas apziņa, viņš palaida klasi gluži kā teļu ganībās. Traks viņš bija, joki mazi, apzinoties, ka tolaik mēs bijām faktiski skolotāja slimības ķīlnieki, lai gan es vēlos atminēties labos piemērus un saprotu, ka cilvēks jau pēc būtības bija brīnišķīgs, bet viņam bija slimi nervi, ko mēs arī sapratām.”
Arī pēc šīs sūrās pieredzes TV3 raidījuma “Nu, nopietni?” vadītāja uzsver gaišāko. “Skolotāji, kas veidoja arī manu vērtību sistēmu, kas bija arī manas autoritātes, šodien es atminos, kā spilgtus piemērus. Viens no galvenajiem, ko vēlos arī minēt, ir Valmieras Viestura vidusskolas direktors Ivars Briedis. Labāku direktoru nevarēja iedomāties, jo viņš bija gan diplomāts, gan vīrietis, kurš piegāja problēmām citādāk par sievietēm, jo sievietes ir emocionālākas un reizēm emocionālā puse ņem virsroku. Manās acīs šarmants direktors, kurš tika galā pat ar pusaudžu trakumiem. Lai gan mums bija elementāra sodu sistēma, piemēram, ja kāds tika pieķerts pīpējot, kas vidusskolas posmā arī bija normāli, jo visu gribējās izmēģināt, tad direktors uzreiz pielika pie malkas krāmēšanas vai bēniņu tīrīšanas.
Atminos, ka arī man, kad bija saķeršanās ar skolotājiem, jo, ārprāts, kamēr no tiem trakajiem pusaudžu gadiem izkūņojos ārā, tad es biju biežs viesis direktora kabinetā, un tad, kad man uznāca asaru lēkmes, tad direktors no kabatas iedeva lakatiņu, lai noslauku asaras.
Direktors, kādam ir jābūt. Elegants, gluži kā dejojot ar bērniem, tāpēc arī viņu mīlēja. Vēl viens skolotājs, mans galvenais uzskatu veidotājs, kurš patiesi ir manu likteni arī ietekmējis, ir Zigurds Ķesteris, Ģirta Ķestera tētis, kurš veidoja teātra klasi. Es šo skolotāju gandrīz katru dienu atminos, jo viņam bija ārkārtīgi spēcīga harizma. Stiprāku cilvēku nevaru iedomāties. Viņš bija brīnišķīgs pedagogs, viņam bija stingri principi, kas ir labi un kas nav, viņam bija augsta darba kultūra. Ļoti spēcīga personība. Nevajag dzīvē jau daudz, pietiek ar vienu, kurš ietekmē dzīvē. Tāpēc tie, kas izvēles skolotāja profesiju, viņiem 10 reizes ir jāapdomā, vai viņi to spēs, jo viņi ietekmē cilvēku likteņus. Labākajā gadījumā, viņiem tas ir jādara. Tāpat, manuprāt, mūsdienās skolās ir sanākušas daudz nejaušības: skolotāji, kurus vilina stabila apmaksas sistēma, lai arī kāda tā būtu un 3 mēnešu atvaļinājums, brīvlaiki. Tā ir lielākā nelaime, ka izglītības sistēma ir ļoti sapuvusi. Novēlu, lai talantīgi un apdāvināti cilvēki, kuriem ir šī dievišķā dzirksts piešķirta - būt skolotājam, atrastu ceļu uz skolu, un lai mūsu izglītības sistēma tiktu līdzi laikam!”
“Tā nav vieta, kur mēs apgūstam tikai lasītprasmi un skaitīšanu. Mēs skolā mācāmies dzīvi. Un skolotāju rokās, ir mums līdz ar mācību vielu, iedot arī vērtības un rīkus, kas, iespējams, mums ceļu dzīvē rādīs krietni ilgāk, nekā paši spēj to apjaust.” Danuta stāsta, ka viņai aizvien īpaši spilgti atmiņā ir divi diametrāli pretēji pedagogi no pamatskolas laikiem. “Es mācījos Sarkandaugavā un, ko tur liegties, tas nebija nekāds saldais ēdiens. Bet līdz kaulam stingrā latviešu valodas un literatūras pasniedzēja, kuru visi bijās un aiz muguras nicināja, man, savukārt, ierādīja, ka zinātkāre un vēlme mācīties nav obligāti nūģu padarīšana. Izrādās, pārvaldīt savu valodu var būt elpu aizraujoši. Starp citu, viņas mācību stundās izveidoto gramatikas kladi es aizvien pāršķirstu! Savukārt, sporta skolotājs, kuru atceros, kā lielu, nedaudz bijību iedvesošu un tomēr ārkārtīgi mīļu lāci.
Viņš ļāva justies saprastai un pieņemtai. Viņš iemācīja uzņemties atbildību, bet arī nebaidīties meklēt palīdzību.
Un pāri visam - ka mēs visi esam tikai cilvēki un katram var gadīties pieļaut kļūdu. Kur nu vēl svarīgākas un dzīvē noderīgākas prasmes, kā šīs? Paldies jums, mīļie, dzīves skolotāji! Īpaši skolotājai Paukštai un Griķim!”
“Bērnībā manu pasaules uztveri visspilgtāk veidoja ģimene - vecāki un vecvecāki. Tieši ģimenē jau kopš bērnības esmu veidojusies par tādu cilvēku, kāds esmu šodien. Vecāki man iemācīja, cik svarīgi ir labi mācīties, būt pieklājīgai un labestīgai pret citiem, cienīt citus cilvēkus, būt izpalīdzīgai un daudz strādāt, lai sasniegtu savus mērķus un kļūt par to, ko vēlos. Ģimene man ir iemācījusi patiesas un tradicionālas vērtības, kas man ir svarīgas arī šodien un ko mācu arī saviem bērniem.” Dziedātāja atzīst, ka skolas laiks saistās tikai ar labām atmiņām. “Bērnībā, augusta pēdējā nedēļā, nevarēju vien sagaidīt, kad sāksies skola, lai varētu atkal tikties ar klasesbiedriem. Līdz 9.klasei mācījos savā dzimtajā pusē Neretas vidusskolā un 90. gados mazpilsētas skolā visi dzīvojām draudzīgi. Man par saviem klases biedriem ir tikai sirsnīgas atmiņas un nav pāridarījumu. Gribētu domāt, ka arī es nevienu skolas gados neesmu sāpinājusi ar savu rīcību. Skola Neretā man deva spēcīgus izglītības pamatus un lielisku iespēju pilnveidoties arī dažādās ārpus klases aktivitātēs, kas mani interesēja.
Vēlāk studēju Rīgā, Jāzepa Mediņa mūzikas koledžā, kur visi sapņojām par lielo skatuvi, daudz mācījāmies un kopā strādājām, lai līdz tai nokļūtu.
Tagad visi esam kolēģi un bieži koncertējam kopā, ar prieku pieminot studiju gadus. Pēc koledžas turpināju bakalaura studijas Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijā un esmu ieguvusi arī divus maģistra grādus mūzikā - vienu Oslo (2009.gadā) un otru - pirms dažiem gadiem, studējot atkal Latvijā, savam priekam un pašizaugsmei. Skoloties nekad nav par vēlu - manā gadījumā - arī pēc 30 gadu vecuma un ar mazu bērniņu mājās.Visas skolas, kurās esmu mācījusies, ir kā pamatīgi stūrakmeņi, uz kā balstās manas zināšanas un profesionālā dzīve. Tās ir zināšanas, kas man noder visu mūžu, darot savu darbu. Visi skolotāji (un daudzi no tiem ir bijuši Skolotāji ar lielo burtu) ir bijuši nozīmīgi manas pasaules uztveres veidotāji un ir ieguldījuši ārkārtīgi nozīmīgu darbu manā skološanā un profesionālajā izaugsmē. Savus skolotājus es patiesi cienu un vienmēr pieminēšu ar vislielāko sirsnību un pateicību.”
“Manās atmiņās skola bija foršs piedzīvojums. Man patika iet uz skolu, bet iet un mācīties ir divas dažādas lietas. Man patika vide, draugi, piedzīvojumi. Man bija arī draugi vecākās klasēs, līdz ar to man patika iet uz skolu, bet par mācīšanās procesu, es nevarētu teikt to pašu. Man bija arī forši skolotāji, ar kuriem man pēc tam izveidojās ļoti tuvs kontakts. Piemēram, skolotāja Juta Kandraķeva, šobrīd viņai gan ir cits uzvārds, bet viņa man bija bezgala mīļa. Un tikai pēc gadiem es uzzināju, ka mums abām ir vienā dienā dzimšanas diena, varbūt tāpēc es viņu izjutu. Patika tas, ka viņa savās stundās zināja ne tikai to, ka ir jāmāca priekšmets, bet viņa savas stundas izvērta par vērtīgām diskusijām.
Man liekas, ka skolotāja uzdevums ir ne tikai atnākt, atstrādāt savas stundas, bet arī, lai būtu piemērs daudz kam citam, lai liktu jaunajiem aizdomāties, lai sētu jaunajos degsmi, interesi par dzīvi, norisi un notikumiem.
Šie ir vieni no uzdevumiem, jo jaunieši daudz pavada šajās izglītības iestādēs. Skolotājam ir misija: saprast, ka, pateicoties viņiem, jaunieši mācās uztvert dzīvi. Mācās cilvēcību, lietas, kas, manuprāt, ir svarīgākas par zinību uzsūkšanu. Ir būtiska dzīves mācīšanās, kuru var apgūt - gan mājās, gan skolā. Runājot par savu pieredzi, tad man paveicās, jo man bija ļoti forši skolotāji. Ja runājam tālāk par dauzīšanos, tad varu atklāt, ka līdz 9. klasei man bija traka klase. Mūsu skolotāja vairākas reizes nonāca pat iestādēs ar garīgiem traucējumiem, jo mūsu klase bija dulla. Mums arī bieži bija vecāku sapulces par sastrādāto, taču uzskatu, ka šī pieredze man deva vajadzīgo rūdījumu. Mēs aizbēgām no kolhoza, kad bija jāstrādā, bet tad mēs arī visi kolektīvi gājām pie direktora. Es tajās reizēs gāju pirmā pie direktora. Nebaidījos, bet mēģināju ieslēgt drosmes pogu un gāju, lai gan vēl šodien atminos tās šausmas, ka eju pirmā pie direktora. Protams, ka visas dusmas tiek man, bet tajā pašā laikā viss beidzās veiksmīgi, jo atbildība par savām sastrādātajām palaidnībām tiek novērtēta. Turklāt, lai arī kādā negantnieku klasē es gāju, es iemācījos ne tikai atbildēt par savām kļūdām, par savu rīcību, bet arī to, ko nozīmē komanda. Ja tu ej, tad ej līdz galam - gan palaidnībās, gan vērtīgajās lietās. Runājot par mobingu, mani tas nav skāris, bet ir bijis, ka izturas slikti pret kādu, tad man ieslēdzas glābējas sindroms. Ja kādu aiztika, tad es instinktīvi aizstāvēju. Šī pieredze vēl šodien ir atstājusi instinktu, ka ir jāiestājas par vājāko. Runājot par saviem bērniem, es, pateicoties sarunām, uzzinu, kā viņas jūtas savā skolā. Es mācu savām meitām, ka ir obligāti jāiestājas pret kādu, ja redz agresiju, jo es jau sen nespēju pieņemt ļaunumu un nesaprotu nežēlību. Man tajās reizēs spalvas ceļas augšup, negatīvā ziņā. Tādās reizēs svarīgi ir neklusēt, jo vienaldzība šajās reizēs ir pats trakākais.
Atklāti sakot, tagad, kad aizdomājos, man tik ļoti gribās, ka skolās strādā tie skolotāji, kam ir degsme, kam patīk savs darbs.
Tikai tad jaunais cilvēks ir ieguvējs, un arī pats profesijas pārstāvis ir laimīgs. Savukārt no vecāku puses, ko es arī cenšos pati ievērot, ne jau skola audzina bērnus, bet gan vecāki. Toties skola ir tā vieta, kur mēs ceram, ka tā ir droša vide, kurā bērni var attīstīties. Skolēniem toties ir jāapzinās, ka viņiem ir šī iespēja - mācīties, kas visiem nav dota, tāpēc ir svarīgi novērtēt skolotājus, kas ir cienījams un apbrīnojams darbs.”
“Par to, kas es šobrīd esmu, lielākā pateicība jāsaka manai pamatskolas klases audzinātājai Aijai Tīronei. Viņa ieraudzīja manī to, ko neredzēju es pati - organizatores spējas, jo izvēlējās mani par klases kultorgu jeb pasākumu organizatoru.
Viņas rakstīto raksturojumu pēc skolas beigšanas esmu saglabājusi un, pārcilājot arhīvus, mēdzu pārlasīt.
Viņā piemīt tolerants tiešums, kas nevis aizvaino, bet virza un stimulē iet tālāk un sasniegt vairāk, ko esmu centusies darīt visu savu apzināto dzīvi. Par mobingu - jā, ar to arī mēs saskārāmies manā laikā. Bija tāda filma “Putnubiedēklis”, kur šī tēma tika pacelta un visa klase tika vesta uz kinoteātri to skatīties. Filma bija skarba un pamācoša, bet mūsu nenobriedušajos padsmitdgadnieku prātos efekts bija pilnigi pretējs - mēs “pieteicām boikotu” vienai klases meitenei, kura, mūsuprāt, neiederējās kolektīvā. Jāsaka, ka šī pieredze savā ziņā atstājusi traumatisku nospiedumu, jo es pieslējos vairākumam, tādejādi iedama pret savu būtību. Visticamāk, ka tās bija bailes tikt atstumtai, tāpat kā viņai, taču es negāju palīgā, neaizstāvēju, bet ieņēmu neitrālu pozīciju. Dažādās dzīves situācijās pie manis atgriežās tā brīža sajūtas un saslēdzas ar situācijām, kad jāpieņem lēmumi, jānostājas pret vairākumu. Varbūt tā bija mācība, kas tagad palīdz, bet pagāja ilgs laiks līdz pati sev piedevu, ka tā rīkojos.”
“Skolotāja loma pianista dzīvē ir ārkārtīgi liela un nozīmīga, jo skolotājs ir tas cilvēks, kas var iemācīt visus profesijas noslēpumus. Tāpat arī tas, kurš atbalstīs grūtajos brīžos, sniedzot savu plecu. Tīri profesionāli runājot, klavierspēlē lielākie brīnumi notiek pēc ļoti pārdomāta pedagoģiska darba ar skolnieku. Esmu pateicīgs visiem saviem skolotājiem! Skola ir personības izaugsmes laiks, brīnumu laiks.
Nezināmas pasaules atklāšana notiek tieši skolas gados, tāpēc ļoti pasakains un šausminošs laiks tas var būt vienlaikus.
Manā pieredzē bija laimīgs skolas laiks. Bija skolotāji, kas centīgi strādāja ar bērniem, zinot viņu talantus. Iestāstot arī bērniem zināšanas par dzīvi. Protams, darba kultūra un tieksme - profesionāli pilnveidoties, liela vēlme uzzināt kaut ko jaunu, iemācīties ko jaunu, ir galvenās pēdas skolā. Runājot par drūmāko skolas nostūri, tad man ir grūti teikt, jo sarežģītāks posms bija pēc skolas, kad devos uz Angliju studēt, kad es arī sapratu, ka ir liela konkurence un ne vienmēr tavi kursabiedri bija draugi. Taču runājot par skolu, es teiktu, ka es mācījos pavisam citā laikmetā, tāpēc visas modernās tehnoloģijas, kas ir parādījušās un spēcīgi ietekmē tagad, padarot šo dzīvi sarežģītāku, jo digitālā sarakste diemžēl ietekmē bērna psihi. Mana laika problēmas bija pavisam citas, kā ir tagad. Tajās nebija mobinga. Tagad es varu pateikt skaidras lietas, proti, bērnu aizsardzība ir vecāku un skolotāju viens no pamatuzdevumiem. Gan skolotājiem, gan vecākiem ir jābūt uzmanīgiem, sekojot līdzi visām jaunajām tehnoloģijām, saprotot, kuras ir tās riskantās zonas. Te ir runa par brīvības došanu bērnam un drošību. Un tajā ir ļoti sarežģīta balansa atrašana, jo pavisam aizliegt bērnam lietot internetu nav iespējams. Sabiedrībā ir jāpievērš uzmanība, lai bērnam skolas posmā būtu laimīga bērnība, lai sevis meklējumi šajā laikā ir pozitīvi, nevis drūmi.”
“Daudz un bieži esmu teicis paldies savai mīļajai Rīgas Doma kora skolai. Tas tiešām ir mans gudrības un cilvēcības šūpulis. Taču šoreiz es vēlētos atzīmēt kādu savas dzīves lielo skolotāju, kuru sastapu jau augstskolā - kļūstot par kora diriģešanas bakalauru Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā.
Kad 2000.gadā sāku studēt, mūzikā biju jau labi “apbružājies” - gan stingrajā kora skolas vidē, gan mūžīgajās zēnu kora koncertturnejās pa vistālākajiem pasaules nostūriem.
Mūzikas akadēmija man iemācīja meklēt pašam, saviem spēkiem - ar savu kritisku skatu. Un mans galvenais mentors šajā laikā bija nu jau leģendāra personība - diriģents Sigvards Kļava. Mūsu kolektīvā mūzikas un diriģēšanas “skunstes” apgūšana ar visu viņa kursu (Andris Sējāns un Jānis Ozols tajā skaitā) - bija brīnišķīgs lidojums muzikalitātes stratosfērā, papildinot visu ar reālu, praktisku darbu, neatlaidīgu trenēšanos, savstarpēju izvērtējumu un stundām ilgu diskutēšanu par komponistu personībām, darbu tapšanu un dzīves neizdibināmo dabu. Īpaša loma šajā laikā bija arī mūsu koncertmeistarēm - Ilzei Dzērvei un Dacei Kļavai. Daces vairs nav šajā saulē, bet viņas devums šajā procesā bijis neatsverams. Mūžīgs paldies.”
“Manās labākajās atmiņās par skolas laiku un skolotājiem vienmēr būs mana pirmā čella skolotāja Dace Pūce - ja nebūtu viņas, es visdrīzāk nebūtu spēlējis čellu vispār, nemaz nerunājot par spēlēšanas kvalitāti, ko viņa nodod katram savam audzēknim. Viņa ir cilvēks, kas spēj atrast individuālu pieeju katram audzēknim, spēj motivēt spēlēt arvien labāk un labāk, kā arī viņai ir lieliskas psihologa spējas.
Viņa ir tā, kas saprata, ka man kā mazam puikam motivāciju dod spēle un sacensība, kā rezultātā piedalījos daudz čellistu konkursos, kas veicināja strauju manu attīstību. Būšu viņai vienmēr pateicīgs.
Kopumā skolas laiku atceros ar labām emocijām, īpaši vidusskolas laiku, kuru pavadīju Dārziņos (EDMV). Protams, skolas gadi, kā daudziem no mums atmiņā nāk arī ar dažiem nepatīkamākiem brīžiem. Kā jau minēju, piedalījos daudz konkursos, kas topošajam mūziķim ir neizmērojami svarīgi, bet pamatskolā (kas nav ar mūziku saisitīta) bija skolotāja, kas neatbalstīja šāda ceļa izvēli - par katru viņas kavēto stundu man žurnālā lika vieniniekus. Apvienot skolu ar mūzikas skolu ir pārbaudījums jebkuram bērnam, tomēr viņa to padarīja vēl krietni sarežģītāku. Pavisam nesen pats esmu kļuvis par skolotāju un šobrīd ļoti labi apzinos, ka nekādā gadījumā nedrīkst likt papildu šķēršļus sava goda, garastāvokļa vai citu privātu iemeslu dēļ, jo galvenais ir motivēt to jauno cilvēku darīt, mācīties un pilnveidoties.”
