“Es esmu attēla, nevis vārdu māksliniece, tāpēc vēlos, lai apmeklētāji, iepazīstot manus darbus, paši piedzīvo savas emocijas, uztver caur savu skatījumu, nevis seko manam aprakstam, kas tur būtu jāierauga,” saka tekstilmāksliniece Līva Kaprāle.
LNVM Dauderu nodaļā (Zāģeru ielā 7, Sarkandaugavā, Rīgā) atklāta un līdz 26. novembrim aplūkojama Līvas Kaprāles izstāde “Sapņu un sajūtu ietvari”. Tā iepazīstina ar tekstilmākslinieces plānā vilnas vēlumā un citās ažūrās tehnikās radītajiem gleznieciskajiem darbiem.
4.novembrī plkst. 14.00 visi interesenti gaidīti “Dauderos” uz tikšanos ar mākslinieci.
Nevarētu gluži teikt, ka tā ir tekstilmākslinieces jaunāko darbu izstāde - tas ir dažādos periodos tapis darbu kopums, kas diezgan daudzveidīgi raksturo Līvas Kaprāles daiļradi.
“Tematiski izstādi var iedalīt divās daļās. Viena veltīta portretam, otra - apkārtējai videi, dabai, kuras motīvi transformējusies manā subjektīvajā skatījumā, ar tam raksturīgo tēlu, bet it īpaši materiālo, taktilo sajūtu kopumu,” saka Līva Kaprāle.
Viņas tekstilstāstā vienmēr vienlīdz nozīmīgs ir gan ar krāsu veidotais vizuālais tēls, gan materialitāte, sensorās sajūtas un emocijas, ko rada dažādie pavedieni un šķiedras, kā arī to saspēle ar esošo apgaismojumu.
“Darbu mērķis nav bijis radīt kaut ko skaistu, tomēr varu pilnībā piekrist mākslas zinātnieka Eduarda Dorofejeva formulējumam kādā intervijā, ka man galvenais stimuls un pamatuzdevums ir pasaules skaistuma izzināšana ar materiāla palīdzību”.
Lielākā daļa izstādē redzamo darbu ir veidoti filcēšanas tehnikā. Tajos attēlotais vizuālais veidols nereti konfrontēts ar tekstiltehnikas fizikālajām īpašībām, proti, blīvais un biezais filcējums transformēts smalkās, plānās putekļveidīgās gleznās, puscaurspīdīgās vitrāžās. Arī mašīnadījumā un jauktās tehnikās veidotajos darbos panākts gaisīgums un struktūru caurspīdīgums.
Autores darbi apliecina, ka vilna, lins un dažādas citas šķiedras sniedz plašas iespējas gleznieciska tēla vai grafiska tekstilzīmējuma radīšanai.
Filcēšanas procesu pati māksliniece izjūt kā akvareļglezniecību: jaucot krāsu toņus un klājot tos daudzās kārtās citu virs cita, radošais rezultāts vienmēr sagādā neparedzamu pārsteigumu.
Neierastās krāsās veidoti arī mākslinieces pašportreti, kuros atspoguļotās emocijas pazīstamas gandrīz ikvienam cilvēkam.
“Emocijas mūs apzināti vai neapzināti ietekmē jebkurā darbībā, tāpēc arī darbos ir gan tēli un izteiksmes līdzekļi, kas izvēlēti speciāli, gan neapzināti pievienojušās emocijas. Esmu attēla nevis vārdu māksliniece, tāpēc vēlos, lai apmeklētāji iepazīstot manus darbus paši piedzīvo savas emocijas, uztver caur savu skatījumu, nevis seko manam aprakstam, kas tur būtu jāierauga,” saka Līva Kaprāle, vien piebilstot, ka dominējošie violetie un zaļie toņi ir viņas mīļākās krāsas, kuru izmantojums periodiski parādījies dažādos darbos.
Tās ir krāsas, kas, virspusēji ielūkojoties to simbolikā, arī varētu raksturot viņas personību: diezgan vitālu, enerģisku, tomēr reizēm samērā introvertu, neizprotamu un noslēpumainu.
Līva Kaprāle stāsta, ka izstādes ekspozīcija tieši “Dauderiem” izplānota samērā īsā laikā, kādos divos mēnešos. “Telpa bija iepazīta, iepriekš apmeklējot citas izstādes, pirms darbu atvešanas vairākkārt mainījās teorētiski plānotais darbu izvietojums pie sienām, kā arī izlikšanas procesā radās impulsīvas idejas, kad apvienojās vizuālie iespaidi par telpas transformāciju ar saviem darbiem un praktiskajām iespējām. Protams, ikvienai izstāžu vietai ir sava nozīme, raksturs un iespējas. Nereti izstāžu vietas vēsturiskos namos vai kādā citā ziņā neierastās vietās - gan lielajās pilsētās, gan reģionos - ir iespēja uzzināt vai dzīvē iepazīt kādas mazāk vai iepriekš nemaz nezinātas vietas,” stāsta tekstilmāksliniece, kura katru jaunu izstāžu vietu vai atkārtotu atgriešanos uztver arī kā ceļojumu un izziņu.
“Apmeklējot kādu izstādi vai iekārtojot to pašai, rodas arvien jaunas sajūtas. Jo īpaši, ja darbu izlikšana notiek ne tikai rindā pie sienas, bet tie tiek iekārti vai novietoti kādā neparastākā vietā - logu ailēs, telpā, kamīnā.
Tad rodas sajūta, ka ar šo telpu veidojas intīmākas attiecības,” stāsta Līva Kaprāle.
“Stāvot uz kāpnēm, izliekot darbus, ieraugot kādas plaisiņas, kādu dekoru tuvplānā ikdienišķā apmeklējumā nepieejamā rakursā, meklējot kādu āķīti vai citu iespēju darba nostiprināšanai, ir privātas sarunas sajūta ar telpu. Tajā arī nolemjam, ko no tās īpašībām izcelt un atklāt skatītājam un kas lai paliek mūsu un saimnieku noslēpumā.”
Tekstilmāksliniece atzīst, ka “Dauderu” nelielā, krāšņā izstāžu telpa nav viegla eksponēšanai, jo pati par sevi jau ir piesātināta ar dekoru. Tomēr māksliniece domā, ka viņas darbiem ir izveidojies veiksmīgs dialogs ar dabas motīviem telpas plastiskajā apdarē.
“Protams, pašus darbus vislabāk izceļ lakoniskas, vienkrāsainu, baltu, pelēku vai pat melnu sienu telpas, bet mani priecē arī iespēja veidot kādreiz pat mazliet komisku, sadzīvisku vai mazliet biedējošu dialogu ar telpu, darbus neparastāk iekļaujot interjerā,” saka Līva Kaprāle. Viņasprāt, “Dauderu” nama izstāžu zālē ir patīkams līdzsvars starp telpu ar savu vēsturisko pieredzi un stilu, kā arī cieņpilnu un tehniski ērtu darbu eksponēšanas iespēju.
“Telpa nekad nepastāv bez cilvēkiem, savu iespaidu rada arī to apsaimniekojošie darbinieki, neesot pat juridiskie īpašnieki, viņi ar savu klātbūtni un sagaidīšanu ir kā saimnieki, kas uzņem savās mājās.
Tāpēc vēlos ļoti pateikties “Dauderu” nodaļas darbiniecei Olgai Mihelovičai par atsaucīgo un draudzīgo sadarbību.”
Līvas Kaprāle tekstildarbu ietvariem un arī kā dažādu laikaposmu, arhitektūras stilu un vietu liecinieki izstādē izmantoti logu rāmji - gan oriģināli, gan to kopijas. Daži ir atceļojuši no Viļņas, daži iegūti vai kopēti no autorei mīļajām 20. gadsimta sākuma vasarnīcu ēkām. Viena loga ietvaru autore piepildījusi ar spilgti sarkanām tulpēm, kādas palikušas atmiņā no bērnības, tikai izstādē redzamās darinātas no tekstila, citā ietvarā redzami viņas dzimtajai Ogrei raksturīgo priežu zaru atainojums, vēl no cita lūkojas pati autore.
“Vasarnīcu ēku logu rūtojums un verandas man saistās gan ar personīgām bērnības atmiņām, pavadot vasaras šāda veida mājā pie vecmāmiņas, gan piesaistījušas vēlāk, apzinoties un novērtējot to kā daļu no vēsturisko kūrorta pilsētu mantojuma,” atklāj tekstilmāksliniece. Pie domas un praktiskās realizācijas sava tekstila un logu rāmja saaugšanai vienā veselumā viņa pirmo reizi nonāca, kad Viļņā “Erasmus” programmas ietvaros studēja tekstilmākslu Viļņas Mākslas akadēmijā.
“Meklēju eksponēšanas veidu adāmmašīnas dabu paraugiem un šie ažūrie adījumi radīja asociācijas ar zirnekļtīkliem logos. Vesels piedzīvojums bija došanās pastaigā par radošo Užupes rajonu un citiem vairs nederīgu, bet man nepieciešamo logu rāmju meklēšanu. Kad skaidroju, ka logu rāmji nepieciešami mākslas aktivitātēm, saskāros ar uztveri - tātad ieliksiet vitrāžas, un mums būs jauni logi ar vitrāžām?! Nācās precizēt, ka neizgatavoju vitrāžas, ka meklēju senus logu rāmju atdošanai pavisam.”
Gan logu rāmju orģināli no Viļņas, gan rāmjveida imitācijas no dažādām Latvijas vietām, ir kļuvuši gan par fiziski stabilu ietvaru Līvas Kaprāles reizēm gandrīz putekļveidīgajiem filcējumiem, gan kā vizuālas atsauces un piezīmes par ceļojumiem, pastaigām un atmiņām.
“Es neizvēlos tekstildarbiem rāmjus tāpēc, lai tie būtu līdzīgi gleznām, kur darbs tiek noslēgts, iztaisnots un perfekti nostiegrots plakans - loga rāmji ir kā stāsta daļa par manu skatu uz pasauli, vizuālajām un vēstures vērtībām. Apbružājušos, vecu māju logus katrs uztvers pēc savas vērtību un interešu skalas - vienam tas asociējas ar aizgājušu laiku neērtībām, bet citam, līdzīgi kā man, ar varbūt nedaudz romantizētu vai idealizētu atskatu uz pagātni, kad ikdienas detaļas tika darinātas greznākas un daudveidīgākas.”
Māksliniece stāsta, ka vasara pagāja ātri un daudzveidīgi, kā jebkurš gada laiks, kad ir dažādas intereses un darbi. “Tas ir laiks, kad vairāk sanāk būt ārā, ļoti patīk pastaigāties pie dabas. Atpūšoties, ievācot tējas, var vairāk gan gūt iedvesmu, gan darboties ar augu valsts materiāliem dažādos veidos.
Tā kā esmu Latvijas Arheoklubā, tad interesējos un praktiskā veidā darbojos, domājot arī par tekstila pirmsākumiem, dabas materiālu resursiem un izmantojumu no vēsturiskā skatupunkta.”
Tekstilmāksliniece Līva Kaprāle ir beigusi Ogres Mākslas skolu, Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas Tekstila un dizaina nodaļu, kā arī Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļas maģistrantūru.
Viņa strādā arī kā pasniedzēja, tāpēc rudens sezona ir samērā saspringta un aizņemta - uzsākot jauno mācību sezonu, iepazīstot jaunos audzēkņus un nodarbību apstākļus, kopumā mainot ikdienas režīmu.
“Nenoliedzami, tas arī ir radošs process - gan nodarbību tēmu iepazīšana un gatavošana, gan interpretācijas izstrāde. Rezultāti ir ļoti dažādi, bērnu izpratne un risinājumi par tēmām bieži ir negaidīt - kādreiz esmu gaidījusi vairāk vai aizraujošāk, bet nereti arī ir radošu un tehnisku risinājumu pienesums, ko rada paši audzēkņi. Retāk, bet gadās, ka iedvesma, idejas no audzēkņu atklājumiem tiek gūtas arī personīgajiem darbiem, bet tā kā mācību sezonā brīvā laika ir maz, tad šīm idejām visbiežāk ir garš ceļš - no pārdomām un attīstībai, līdz tās nonāk līdz materiālam rezultātam.”
Līva Kaprāle atklāj, ka viņai patīk rudens tumsnēji piesātinātās krāsas, migla un krāsainie koku silueti pret tumši melnām lietus mākoņu debesīm.
“Apbrīnojams ir lietainā laika atspīdumu pārpiesātinātais skats - gan pilsētvidē pie satiksmes gaismām, gan ejot pa lapām un skatoties zaros. Man nepatīk mitrums, bet šo skatu dēļ to var piemirst.
Protams, gaišo stundu samazināšanās un drēgnums nomāc, bet tāpat kā radošie darbi, tā arī laba garastāvokļa uzturēšana, nepakļaujoties nepatīkamajiem laikapstākļiem un saskatot tajos skaisto, sastāv gan no iedvesmas mirkļu spontānas ķeršanas, gan mērķtiecīga darba.”
Radošo ieceru māksliniecei ir daudz un dažādas. Sadarbībā ar Tekstilmākslas asociāciju viņa darbojos arī ar grupu izstāžu organizēšanu, lai sabiedrība dažādās vietās iepazītu tekstilmākslas daudzveidību un neparastumu, un pašu mākslinieku radītie darbi būtu apskatāmi, nevis krātos plauktos. Īpaši tuva viņai ir filca tehnika - gan savu darbu radīšanā, gan daudzveidīgā dažādu autoru darbos radītā atspoguļojuma izstādēs.
“Par personīgajiem radošajiem sapņiem un iecerēm plašāk nelabprāt runāju, jo, kamēr tie vēl attīstās, tie ir kā mazuļi, kurus vēlos pasargāt no svešām acīm.”