“Vakardienas vairs nav un rītdiena nav apsolīta. Mums ir tikai tagadnes mirkļi, ko piedzīvojam šobrīd. Es patiesi vēlos, lai cilvēki no manas izstādes aiziet ar sajūtu par mirkļa burvību. Par to, ka, vēloties būt tuvāk bezgalībai, mēs šeit esam tikai uz mirkli,” saka māksliniece Ilze Egle.
Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā visu decembra mēnesi aplūkojama Ilzes Egles personālizstāde “Mīlestības pieskāriens”.
Izstādē eksponētos zīmējumus un gleznas vieno sapņains un rotaļīgs mākslinieces pasaules redzējums caur krāsu laukumiem, līnijām, abstraktām formām un figuratīviem tēliem.
“Izstāde „Mīlestības pieskāriens” noslēdz man nozīmīgu gadu. Tā ir kā sava veida apliecinājums man pašai par to, ka tam, ko es daru, ne tikai manā dzīvē ir nozīme, bet arī vēl citiem,” saka Ilze Egle, uzsverot, ka viņai tas ir dzīvesveids.
Māksliniece stāsta, ka izstāde sākotnēji tapa ar nosaukumu „Dzīves cikls”, jo tas, ko viņa vēlas paust ar saviem darbiem, aptver vairāk nekā tikai viņas attieksmi pret apkārt notiekošo.
“Varbūt pat lielāka nozīme ir tam, kas notiek nevis ap mani, bet gan manī pašā.
„Dzīves cikls” palika tikai uz papīra kā projekts un pārtapa par „Savā vaļā” ar ekspozīciju Līgatnē un tā savukārt bija kā prelūdija izstādei „Mīlestības pieskāriens” Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā. Tas ir arī nosaukums vienam no izstādes centrālajiem darbiem,” stāsta Ilze Egle.
“Svarīgs ir gan fizisks, gan dvēselisks pieskāriens, tas ir sākums attiecībām. Un domājot par pieskārienu, es par sevi zinu, ka es iznīktu, ja man būtu aizliegts pieskarties otrai dzīvai būtnei.”
Izstādē ir aplūkojami zīmējumi un gleznas, kas tapuši pārsvarā šā gada laikā. Ir arī nedaudz darbu no pēdējiem trim gadiem, bet pārsvarā aplūkojami jaunākie no Ilzes Egles darbiem, kas vēl nekur nav bijuši izstādīti - Jelgavas muzejā ir lieliska iespēja tos pirmo reizi ieraudzīt dzīvē.
Māksliniece atklāj, ka izstādei cauri vijas vairākas tēmas. Viena no tām ir viņai ļoti tuva - tēma par cilvēka un dabas attiecībām, par mijiedarbību, par cilvēku kā dabas sastāvdaļu.
“Es lietoju daudz zeltaini dzeltenas un oranžas krāsas, jo tādi ir saulrieti un saullēkti, un man ir svarīgi šo saulrietu un saullēktu maģisko burvību krāsā uzlikt uz audekla vai koka paneļa un ļaut tai dzīvot manos darbos. Abstrakto darbu sērija ir veltīta dienas dažādiem mirkļiem caur krāsām, laukumiem un līnijām. Zirgu klātbūtne manos darbos nav nejauša un lai gan maniem zirgiem ir viens prototips, reitera terapijas zirgs Allegro, tas man nozīmē gan brīvību un garīgu un fizisku neatkarību, gan spēku un nebeidzamas iespējas, gan sadarbību un klātbūtni,” stāsta Ilze Egle.
Vēl kāds tēls - lapsene - māksliniecei nozīmē kristālskaidru un adatas gala precīzu mērķtiecību. “Tas ir kaut kas tāds, kas man personīgi šķiet gandrīz neiespējams. Tāpēc es par to runāju.
Man ir bijušas skaistas satikšanās ar zirgiem un pāris ļoti neparastas un turpat vai mistiskas satikšanās ar lapsenēm un kamenēm.”
Māksliniece stāsta, ka viņai dzīvē ir svarīgi būt un dzīvot saskaņā ar dabu, cik vien tas ir iespējams. Tas attiecas gan uz dažādām ikdienas izvēlēm, gan esot tiešā saskarsmē ar dzīvo dabu, sākot no dzīvniekiem un beidzot ar augiem. Un tas, protams, atspoguļojas viņas darbos. “Šī harmonijas meklēšana ar dabas procesiem, ar dzīvo dabu man ir svarīga.”
Otra Ilzes Egles personālizstādes “Mīlestības pieskāriens” tēma ir pieklusināta, bet tā caurvij visu, tāpat kā tēma par dabu, un tā ir par emocijām, par emocionālo pasauli. Pieklusināta tāpēc, ka tā ir ieskatīšanās sevī.
“Es, protams, runāju par tām emocijām, kas man ir svarīgas šobrīd. Un tas ir kaut kas tāds, kas visu laiku mainās.
Un ne tikai par emocijām, arī par īpašībām. Man patīk meklēt veidu, kā par šo emocionālo pasauli runāt nevis tieši, bet gan pastarpināti caur kaut ko citu, un man tā ir līnija un līniju raksti. Izstādē to var redzēt zīmējumos - šīs samezglotās, savītās līnijas. Arī gleznojot es diezgan daudz izmantoju līnijas. Trauslas vai spēcīgas, savijušās vai brīvas, tās ir gandrīz katrā manā darbā. Bieži es iesāku darbu ar līnijām, kas pēc tam darba gaitā tiek pārsvarā aizklātas. Citreiz tas ir kāds teksts, kurš arī tiek aizgleznots un paliek tikai kā neredzams pirmais slānis. Ļoti bieži tie ir abstrakti laukumi un līnijas kopā, ar ko es iesāku gleznojumu.”
Māksliniece atklāj, ka viņas gleznojumi top lēni un prasa diezgan daudz laika. Tiem ir daudz slāņu. Daži darbi top pat pusgadu, jo īpaši tad, ja kaut kur pusceļā tie iestrēgst un, lai varētu turpināt, ir jāpaiet kādam laikam.
“Tā tie stāv manā darbnīcā un gaida savu kārtu. Tie gluži vai kaitina mani, jo es tajā brīdī nezinu, kā turpināt, bet visu laiku par tiem domāju. Tādos brīžos es gleznoju nevis fiziski, bet savā prātā, skatoties uz to pieslietu manā darbnīcā. Reizēm tiešām paiet pat pusgads un pienāk diena, kad es zinu, es vienkārši zinu, kas tam ir vajadzīgs, lai to pabeigtu. Tā ir kā deja, kur iesaistīti divi partneri.”
“Mākslas radīšanas process ir saistīts ar sapņošanu. Es domāju, ka citādi nemaz nevar būt. Daudzi no maniem darbiem ir izsapņoti. Ar to es nedomāju, ka esmu tos nosapņojusi pa nakti miegā, nē, es tos esmu izsapņojusi, izlolojusi savā prātā un sirdī, jo daudzi no manos darbos redzamajiem personāžiem nav konkrēti cilvēki, bet gan iztēloti, iedomāti. Iedvesma gan var nākt no kāda konkrēta cilvēka, bet tad procesā tas pārtop,” stāsta māksliniece.
Ilzei Eglei māksla ir ne tikai savu dzīves uzskatu paušana, tā viņai ir arī sava veida patvērums un dziedinājums dvēselei, kad apkārt notiek kas tāds, ko viņa nespēj pieņemt.
“Tas ir tāds maģisks un alķīmisks process, kas pārtop un rodas no jauna kas tāds, kas dziedina nu jau ne tikai mani pašu, bet arī ikvienu, kas to uzlūko,” saka Ilze Egle.
“Es patiesi vēlos, lai cilvēki no manas izstādes aiziet ar sajūtu par mirkļa burvību. Par to, ka vēloties būt tuvāk bezgalībai, mēs šeit esam tikai uz mirkli. Mums jau pēc būtības ir tikai šis mirklis. Un pat arī tas mums nepieder. Vakardienas vairs nav un rītdiena nav apsolīta. Mums ir tikai tagadnes mirkļi, kurus piedzīvojam šobrīd.
Mirkļi, kas man palikuši atmiņā ir pārsvarā saistīti ar dabu un man tuviem cilvēkiem. Tas ir arī par to, ka patiesībā jau nevajag daudz, lai justos laimīgs.”
Ilze Egle ir beigusi Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu un Latvijas Mākslas akadēmiju, studijas papildinot Itālijā, studējusi arī teoloģiju un mākslas menedžmentu. Daudzus gadus darbojusies kultūras projektos, ir Latvijas Mākslinieku savienības biedre. Viņas darbi ir privātās kolekcijās un māksliniece ir piedalījusies izstādēs ar zīmējumiem, gleznām, ilustrācijām un fotogrāfijām Latvijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Velsā, Itālijā, Spānijā, Portugālē, Kanādā un Austrālijā.
“Studēt teoloģiju izvēlējos, jo bija sajūta, ka man vajag paplašināt redzesloku, un mākslas menedžmentu - vairāk praktisku apsvērumu dēļ.
Teoloģijas studijas tiešām iedeva plašāku redzesloku, arī iespēju studēt ārpus Latvijas. Tas viss ir izveidojis mani par tādu personību, kāda esmu šodien.
Visi ceļi, kas neveda tieši pie mākslas, bet aplinkus, ir mani veidojuši. Menedžments un darbošanās mākslas projektos man ir iedevis krietni labu izpratni par mākslas procesu norisi un visu, kas ar to saistīts, par tā saucamo virtuves pusi. Tas, protams, noder, pašai veidojot savas izstādes,” stāsta māksliniece, piebilstot, ka viņai vienmēr ir paticis mācīties ko jaunu.
Tuvojoties gada izskaņai, Ilze Egle saka: “Man šis gads paliks atmiņā ar uzdrīkstēšanos strādāt uz lielākiem audekliem. Manī ir vilkme uz monumentālismu. Es jūtos ļoti labi, strādājot uz liela audekla. Jāsaka, ka man gan daudz labāk patīk koka paneļi kā pamatne, uz kā gleznot. Man patīk to izturība un arī sava veida masivitāte, bet lielie formāti uz koka paneļiem ir par smagu un nepraktiski. Es šogad esmu daudz vairāk strādājusi, un tā ir mana atbilde visam, kas notiek apkārt pasaulē. Es zinu, ka zīmējot un gleznojot, es radu ko tādu, kas dziedina ne tikai mani, bet vēl arī kādu citu. Gleznojot es transformēju sāpes, bailes, nedrošību, dusmas, un tieši tāpat arī prieku, labsirdību, mieru.
Es zinu, ka es šobrīd nevaru citādi palīdzēt mazināt visas šīs šausmas un netaisnības, kas notiek, kā vien radot darbus, kas paceļ vibrācijas un ir piepildīti ar gaismu un dzīvību. Darbus, kas dod cerību un iedrošina. Darbus, kas izstaro gaismu.”
Māksliniece atklāj, ka gada nogale un Jaunais gads viņai vienmēr atšķiras no visa pārējā gada, jo ir dzimusi divas dienas pirms Ziemassvētkiem. Līdz ar to Jaunais gads viņai patiesi ir jauna gada iesākums.
“Un šogad es sagaidu šo jauno gadu ar manu darbu izstādi muzejā! Tā patiesi ir laba sajūta! Ikviena izstāde ir unikāla iespēja redzēt savus darbus no malas un vienkopus, un tas ir fantastiski! Es mīlu to, ko es daru, un mīlu katru no šiem darbiem.”
Papildu informācija: https://ilzeegle.com @ilzeegleart
