Mīlestības vēsture ir gara un aizraujoša, bet vai mīlestība ir patiesība vai jēdziens? Tas ietver hormonus - testosterons un estrogēns, kā arī neiroķīmiskās vielas, piemēram, dopamīnu un serotonīnu.
Šīs ķīmiskās vielas mijiedarbojas cita ar citu un rada unikālu smaržu katram indivīdam, kas pēc tam iedarbojas uz smadzeņu baudas centriem, lai dažos gadījumos izraisītu fizisku pievilcību vai pat seksuālo vēlmi.
Cilvēka sirds sūknē asinis visām ķermeņa daļām. Sirds sitas reizi sekundē, un 70 gadu vecumā sirds būs pukstējusi apmēram 2 miljardus reižu.
No zinātniskā viedokļa mīlestības pieredze sakņojas ķīmijā un bioloģijā. Kad mēs jūtam pievilcību pret kādu, tas ir tāpēc, ka feromoni ir izraisījuši dopamīna un citu neirotransmiteru izdalīšanos mūsu smadzenēs.
Dopamīns darbojas kā baudas sajūtas radītājs; kad cilvēks piedzīvo spēcīgas mīlestības jūtas, viņš piedzīvo arī intensīvu baudu, ko var saistīt ar augstu dopamīna līmeni. Oksitocīns ir hormons, kas izdalās tuvības brīžos ar kādu, kas mums ir pievilcīgs; tas palīdz mums veidot saikni un uzticēties otram.
Svarīga loma ir arī serotonīnam - zems līmenis ir saistīts ar apsēstību un trauksmi attiecībās, savukārt augstāks līmenis rada drošību un apmierinātību. Visi šie hormoni darbojas kopā, lai radītu sarežģītas emocijas, ko mēs pazīstam kā mīlestību.
Romantiska mīlestība jau sen ir bijusi aizraušanās avots gan dzejniekiem, gan māksliniekiem, gan psihologiem. Bet tikai pēdējos gados zinātne ir definējusi, kas slēpjas aiz pievilcības. Ķīmiskās reakcijas, kas notiek starp diviem romantiskiem partneriem, ietekmē uzvedību, emocijas un vispārējo veselību.
Viens no visvairāk pētītajiem hormoniem, kas iesaistīts ar pievilcību, ir oksitocīns, ko bieži dēvē par “glāstīšanas vai pieskāriena hormonu”.
Kad cilvēki piedzīvo fizisku kontaktu ar kādu, kas viņus pievelk, viņu ķermenis izdala oksitocīnu, kas palielina saiknes un uzticības sajūtu.
Tas var izraisīt turpmāku fizisku kontaktu un vēl intensīvākas saiknes sajūtas. Oksitocīnam ir arī nozīme seksuālajā uzbudinājumā, palielinot dzimumorgānu jutīgumu un orgasmus.
Vēl viens svarīgs hormons, kas saistīts ar pievilcību, ir dopamīns. Tas ir pazīstams kā “prieka hormons”, jo tas palielina baudu seksa laikā. Kad mūs kāds saista, mūsu smadzenes izdala dopamīnu asinīs, kas mums sniedz enerģijas un baudas pieplūdumu. Tas ir hormons, kas rada atkarības sajūtu pret otru cilvēku, jo mūsu smadzenes signalizē, un mēs meklējam šo baudas sajūtu.
Visbeidzot, serotonīns ir saistīts ar apmierinātības sajūtu, un tiek uzskatīts, ka tam ir svarīga loma mūsu attiecību uzturēšanā. Uzskata, ka tas ir viens no galvenajiem mehānismiem, kas ir atbildīgs par spēcīgu un pozitīvu saikņu veidošanu starp indivīdiem.
Cilvēki ar augstāku serotonīna līmeni saskarsmē ar citiem biežāk piedzīvo pozitīvu emociju kāpinājumu, piemēram, pieķeršanos un laimi. Tādējādi serotonīnam, šķiet, ir izšķiroša nozīme ilgstošu attiecību uzturēšanā, atbalstot veselīgus saziņas modeļus un palielinot pāru savstarpējo sapratni.
Attiecības ir sarežģītas un to, ko parasti dēvē par “mīlestību”, var sadalīt daudzos komponentos. Jebkuru mīlošu attiecību pamatā ir saikne starp diviem cilvēkiem, kas pazīstama kā pieķeršanās. Šo fenomenu psihologi ir pētījuši kopš 1940. gada, kad Džons Boulbijs pirmo reizi ierosināja savu pieķeršanās teoriju. Pieķeršanās ir dziļa un ilgstoša emocionāla saikne, kas savieno vienu cilvēku ar otru laikā un telpā. Tā ir iedzimta vajadzība pēc tuvības un drošības, kas veidojas agrīnā bērnībā ar primāro aprūpētāju, parasti vecākiem. Bet tas var veidoties arī starp pieaugušajiem romantiskās attiecībās.
Pieķeršanās teorija saka, ka mūsu agrākā pieredze nosaka to, kā mēs mijiedarbojamies ar citiem mūsu dzīves laikā, īpaši intīmās attiecībās. Saskaņā ar šo pētījumu droša pieķeršanās rada veselīgākas attiecības ar labu komunikāciju un problēmu risināšanas spējām. Galu galā pieķeršanās psiholoģijas izpratne var palīdzēt mums saprast, kāpēc dažas attiecības attīstās, bet citas nē.
Mūsu vajadzība pēc drošības, savstarpējās attiecības un pašcieņas līmenis arī spēlēs nozīmīgu lomu tajā, kā mēs saņemam un sniedzam mīlestību. Mūsu nepieciešamība pēc drošības ir cieši saistīta ar mūsu pieķeršanās stilu, jo indivīdi ar veselīgu pieķeršanās stilu, visticamāk, jūtas droši savās attiecībās.
Turpretim indivīdi ar nemierīgu pieķeršanās stilu bieži jūtas nedroši, un viņiem ir vajadzīga pārliecība no sava partnera. Stili raksturo mūsu individuālās preferences saziņai, fiziskam kontaktam un emocionālam atbalstam. Indivīdiem ar drošu savstarpējo attiecību stilu mēdz būt ērtāk paust savas jūtas un viņi vairāk reaģē uz partnera vajadzībām.
Visbeidzot, mūsu pašcieņas līmenis nosaka to, kā mēs piedzīvojam mīlestību. Personas ar augstāku pašnovērtējuma līmeni, visticamāk, jūtas droši un apmierinātas savās attiecībās, turpretim tiem, kam ir zemāks pašnovērtējuma līmenis, var būt grūti uzturēt veselīgas attiecības.
Mīlestība smadzenēs ir jēdziens, kas ir apspriests daudzos veidos. No zinātniskā viedokļa pēdējos gados ir parādījušās divas galvenās pētījumu jomas: tās, kas koncentrējas uz fiziskajām un ķīmiskajām izmaiņām smadzenēs, kas saistītas ar romantisku mīlestību, un tās, kas pēta, vai šīs bioķīmiskās pārvērtības var precīzi aprakstīt kā “mīlestību” vai vienkārši metaforiski.
Fiziskās izmaiņas smadzenēs, kas saistītas ar romantisku mīlestību, ietver dopamīna, oksitocīna, adrenalīna un citu “laimes hormonu” palielināšanos.
Šie hormoni rada labsajūtu un baudu, kas bieži izraisa pozitīvu uzvedību, piemēram, glāstīšanu, pieskārienu, acu kontaktu un citas intīmas darbības. Daži pētnieki norāda, ka šie hormoni liek mums pieķerties citai personai gandrīz kā atkarībai, laika gaitā stiprinot mūsu saikni ar viņu.
Pētījumos atklāts, ka tad, kad cilvēki ir iemīlējušies, daži smadzeņu apgabali kļūst aktīvāki. Šīs jomas ir pazīstamas kā “atlīdzības sistēma” un ir saistītas ar prieku. Tas nozīmē, ka tad, kad cilvēki ir iemīlējušies un piedzīvo spēcīgu ķīmiju, viņi var sajust patīkamu sajūtu.
Tātad šķiet, ka, lai gan frāzi “mīlestība smadzenēs” var lietot metaforiski, tā ir arī zinātniski precīza.
Ir skaidrs, ka iemīloties smadzenēs notiek izmaiņas, kas var izraisīt spēcīgu emocionālu saikni un eiforijas sajūtu, ko mēs bieži identificējam kā romantisku ķīmiju.
Tomēr ir svarīgi atcerēties, ka šī sajūta ne vienmēr ir pastāvīga. Pētījumi atklājuši, ka tad, kad attiecības beidzas, smadzeņu struktūra un ķīmija atgriežas pirmsmīlestības stāvoklī. Tas nozīmē, ka, lai gan mīlestība var atstāt neizdzēšamas pēdas mūsu prātos, tā ne vienmēr ir mūžīga.
Feromoni ir ķīmiski signāli, ko indivīds izdala savā vidē un darbojas kā saziņa starp dažādiem vienas sugas pārstāvjiem. Tiem ir nozīme saziņā, pārošanās uzvedībā un citās fizioloģiskās funkcijās. Feromonu smarža bieži tiek raksturota kā muskusa vai dzīvnieciska, taču tās sarežģītības dēļ tā var ievērojami atšķirties dažādiem indivīdiem. Kad divi cilvēki mijiedarbojas, viņi atbrīvo dažādas feromonu kombinācijas, kas izraisa gan fiziskas, gan emocionālas reakcijas otrā cilvēkā.
Feromonu ķīmija ir sarežģīta un joprojām tiek pētīta. Tas ietver tādus hormonus kā testosterons un estrogēns, kā arī neiroķīmiskas vielas, piemēram, dopamīnu un serotonīnu. Šīs ķīmiskās vielas mijiedarbojas viena ar otru, radot unikālu smaržu katram indivīdam, kas pēc tam iedarbojas uz smadzeņu baudas centriem, lai dažos gadījumos izraisītu fizisku pievilcību vai pat seksuālo vēlmi.
Feromoniem ir arī iespēja paziņot par sociālo statusu, noskaņojumu, emocijām, dominēšanas hierarhiju dzīvnieku vai cilvēku grupās un pat ar vecumu saistītu informāciju par potenciālajiem biedriem.
Mīlestības feromonu ietekme uz cilvēka uzvedību vēl nav pilnībā izprasta. Tomēr pētījumi liecina, ka tie var palīdzēt veicināt tuvības un saiknes sajūtu, kā arī palielināt veiksmīgu attiecību izredzes. Tiek uzskatīts, ka mīlestības feromonu iedarbība, visticamāk, būs efektīva attiecību sākumposmā, kad pievilcības un mīlestības jūtas vēl tikai veidojas.
Ilgtermiņa saikne ir intīmu attiecību rezultāts, kas ietver dziļu saikni starp diviem vai vairākiem indivīdiem. Šāda veida saikni var izveidot, izmantojot fizisko, garīgo un emocionālo tuvību. Fiziskā tuvība ietver ciešu kontaktu vienam ar otru, piemēram, skūpstu, apskāvienu un glāstīšanu, savukārt garīgā un emocionālā tuvība ietver godīgu saziņu, uzticēšanos un kopīgu sapratni.
Intimitāte ir jebkuru attiecību būtiska sastāvdaļa, taču tā ir īpaši svarīga ilgtermiņa attiecībās, kur mīlestība un uzticība laika gaitā ir jāizkopj. Lai gan tuvības definīcija var dažādiem cilvēkiem atšķirties, tā parasti attiecas uz tuvības sajūtu un saikni starp diviem cilvēkiem, kas ir vairāk nekā fiziska pievilcība.
No psiholoģiskā viedokļa intimitāte ir būtiska veselīgu attiecību sastāvdaļa, jo tā veicina spēcīgas saites starp diviem cilvēkiem un palīdz radīt drošu vidi, kurā abi partneri var atklāti paust savas jūtas.
Intimitāte bieži tiek uzskatīta par veiksmīgu ilgtermiņa attiecību stūrakmeni, jo tā ļauj pāriem izveidot dziļu, uzticamu saikni. Pateicoties šai saiknei, pāri var dalīties savās intīmākajās domās un jūtās, ļaujot viņiem būt patiesi neaizsargātiem. Šī uzticēšanās un atvērtība padara pāriem daudz vieglāk atklātu un godīgu saziņu, ļaujot risināt visas problēmas.
Intimitāte ir būtiska, lai pāri saprastu otra vajadzības un vēlmes, kā arī lai viņi justos droši savās attiecībās. Intimitāte var palīdzēt radīt drošu vidi, kur abi partneri jūtas droši, lai paustu savas patiesās jūtas un vēlmes, nebaidoties no noraidījuma. Tas, savukārt, var palīdzēt stiprināt apņemšanos starp diviem cilvēkiem, ļaujot viņiem izveidot spēcīgu un ilgstošu mīlestības un uzticības saikni.
Galu galā mīlestības un pievilcības noslēpumu var būt grūti atšķetināt. Mīlestība un romantiska aizraušanās ir sarežģīts bioķīmisko mijiedarbību, hormonu, kognitīvo un emocionālo reakciju un sociālo ietekmju maisījums, kas laika gaitā dinamiski mijiedarbojas.
Mūsu izpratne par šīs universālās emocijas ķīmiju nepārtraukti attīstās, pilnveidojoties zināšanām par neiroķīmiju. Tomēr mēs varam droši pieņemt, ka mūsu mīlestības pieredzei ir gan fizioloģiski, gan psiholoģiski komponenti, kas kopā veido spēcīgu pieredzi.
Lai gan pētījumi par šo tēmu turpinās, no tā, ko mēs zinām, ir skaidrs, ka ķīmijai ir būtiska loma, lai mūs piesaistītu citai personai un galu galā liktu mums viņā iemīlēties.
