«Mākslinieks jūtas labi, ja viņš var sevi realizēt, ja viņam ir iespēja būt uz skatuves. Man ir bijuši gan darbīgāki, gan tukšāki posmi, bet vienmēr ir sajūta, ka es varētu dejot vēl vairāk, jo gribu realizēt un piepildīt sevi uz skatuves maksimāli.
Tieši šobrīd jūtos savu profesionālo prasmju pilnbriedā, tāpēc - dodiet man dejot vēl vairāk,» saka Latvijas Nacionālās operas un baleta (LNOB) vadošā baleta soliste Annija Kopštāle. Viņa debitējusi Līzes lomā Frederika Eštona baletā «Veltīgā uzmanība».
«Veltīgā uzmanība» ir viens no krāšņākajiem un līksmākajiem angļu horeogrāfa Frederika Eštona darbiem, kura pirmizrāde notika 1960. gadā Londonas Karaliskajā baletā.
Anglijas Karaliskā baleta horeogrāfs un mākslinieciskais vadītājs sers Frederiks Eštons (Sir Frederick William Mallandaine Ashton, 1904-1988) bija viena no 20. gadsimta ietekmīgākajām personībām baleta mākslā. Par iedvesmas avotu šim baletam kalpojis ievērojamā franču horeogrāfa Žana Dobervala (Jean Dauberval) 1789. gadā radītais darbs. Džons Lenčberijs (John Lanchbery) baletam aranžējis Luija Žozefa Ferdinanda Herolda radīto partitūru. Šis dzīvespriecīgais stāsts par pastorālu mīlestību turpina priecēt baleta izsmalcinātās mākslas cienītājus visā pasaulē.
Atraitne Simone vēlas savu vienīgo meitu Līzi izprecināt turīga zemes īpašnieka dēlam Alēnam, taču meitene mīl jauno zemnieku Kolā.
Lai arī Simone dara visu, lai nepieļautu viņas meitas un Kolā attiecības, tomēr mīlētāji pārvar šķēršļus, un Simonei nākas samierināties ar meitas izvēli.
«Esmu ļoti laimīga, pateicīga, gandarīta par šo dienu! Paldies par atbalstu repetitoriem Viktorijai Jansonei, Sergejam Neikšinam, partneriem Filipam Fedulovam, Antonam Freimanam, Aleksandram Osadčijam, kolēģiem, draugiem, ģimenei!» pēc debijas Lizas lomā Frederika Eštona baletā «Veltīgā uzmanība» (La fille mal Garde by Frederick Ashton) savā «Facebook» kontā rakstīja baletdejotāja Annija Kopštāle. Viņa atklāja, ka šo pirmizrādi dejoja kā veltījumu arī savai vecmāmiņai, ar kuru kopā pavadīja savas bērnības vasaras Amatas upes krastos.
«Vasarās biju nepaklausīga meitene - gribēju skriet pa mežu, kāpt kokos, brist pa upi un tās mālainajos krastos, kur upē ietek neganti auksti avoti, ar kaimiņu bērniem fantazēju nākotnes piedzīvojumus.
Vecmāmiņa, protams, nezināja ne šādu baletu, ne tā sižetu, bet dusmojoties mani sauca par «nepaklausīgo lauku Līzi». Kad oktobrī studējām šo izrādi, vecmāmiņa slimoja, un slimnīcā es viņai stāstīju par šo izrādi, lomu un tēlu, un viņa ļoti vēlējās to redzēt. Bet, kad pagājušajā rudenī bija «Veltīgās uzmanības» pirmizrāde, viņa aizgāja… Tāpēc zināju, ka dienā, kad es iziešu uz skatuves šajā lomā un izrādē, to veltīšu viņai. Un savas pirmizrādes dienā es sajutu, ka viņa ir ar mani.»
Balets «Veltīgā uzmanība» savu pirmizrādi piedzīvoja pērnā gada 10. novembrī, un arī Annija Kopštāle kopā ar pārējo radošo komanda piedalījās tā tapšanas procesā, vēl nezinot, kad piedzīvos savu iznācienu Līzes lomā. Un tas nozīmē, ka viņai visu šo laiku bija jābūt tam gatavai. Tas baletdejotājam esot pats grūtākais - jebkurā laikā būt gatavam uz jebkuru lomu.
«Rudenī darbs pie baleta bija ļoti skrupulozs, jo tika saglabāta precīza Frederika Eštona horeogrāfija - svarīga ir katra kustība, katrs žests, katrs pirkstiņš… Mēs nedrīkstam atšķirties, visam jābūt tā, kā viņa veidotajā horeogrāfijā. Un, ja šodien salīdzina 1960. gada un mūsu iestudējuma ierakstus, mēs visu darām tieši tāpat!
Izrāde ir tehniski grūta, ļoti piesātināta ar dažādu atribūtiku, un tur nav vietas improvizācijai, neviens nedrīkst kļūdīties un iziet no horeogrāfijas rāmjiem - tā ir vislielākā sarežģītība,» uzskata Līzes lomas atveidotāja, baleta soliste Annija Kopštāle. Tikko piedzīvojusi savu pirmizrādi, viņa atzīst, ka šajā pavasarī viņai šo lomu vajadzēja sagatavot kā no jauna, un tas bija ne vien ļoti satraucošs, bet arī interesants process.
Taujāta, vai pirmizrādē viss izdevās kā iecerēts, Annija atbild apstiprinoši, uzsverot, ka katra pirmizrāde viņai ir svētki.
«Parasti lielākā nervozēšana ir dienu, divas iepriekš, jo tu saproti, ka esi iegājis finiša taisnē, ka pirmizrāde neizbēgami tuvojas, un tu apzinies, ko vēl vari mainīt un ko - vairs nevari. Savukārt pirmizrādes dienā jau atliek tikai to izbaudīt, jo neko vairs nevar mainīt. Kā saka, skatuve neko nepiedod - cik labi esi pastrādājis mēģinājumu zālē, tas arī ir redzams skatuves.
Un tas jau paaudžu paaudzēs ir teikts, ka uz skatuves brīnumi nenotiek. Viss ir maksimāli jāatstrādā pirms, ir jāpārbauda desmit reizes, lai, izejot uz skatuves, nepieļautu kādu kļūdu.
Un tad pirmizrāde tiešām ir lieli svētki - gan dejotājiem, gan skatītājiem,» stāsta LNOB vadošā baleta soliste. Viņa lieliski apzinās, ka skatītāju neinteresē ne dejotāju stress, ne ikdienas pārdzīvojumi, tāpēc atliek nokoncentrēties tikai uz pozitīvo un dāvāt skatītājiem prieku.
«Ja skatītājs ir atnācis saguris un rūpju pārņemts, mūsu uzdevums ir sniegt viņam pozitīvisma devu. Un pat tad, ja dejotājam kas sāp, viņam ir jāiet uz skatuves un jādejo. Patiesībā, esot uz skatuves, adrenalīns ir tik liels, ka tu pat aizmirsti, ja kas sāp, par to vairs nedomā. Atslēdz visas savas ikdienas domas un esi šeit un tagad.»
Ar debiju Līzes lomā baletā «Veltīgā uzmanība» Annijai šī sezona ir praktiski noslēgusies. Vēl šī sezona viņai atmiņā paliks ar pirmizrādi februārī - Franciskas lomā baletā «Pie zilās Donavas».
«Lielākais gandarījums ir par to, ka man apkārt ir labi cilvēki, kuri mani atbalsta arī tajos brīžos, kad netieku dejot, kuri mani motivē neapstāties, turpināt strādāt arī tad, ja nezinu, kad būs mans nākamais uznāciens uz skatuves. Jo man ir bijuši tukšāki posmi, bet es gribētu realizēt un piepildīt sevi uz skatuves maksimāli.
Tieši šobrīd jūtos savu prasmju pilnbriedā, tāpēc - dodiet man dejot vēl vairāk!» saka Annija Kopštāle, uzsverot: mākslinieks jūtas labi, ja viņš var sevi realizēt, ja viņam ir iespēja būt uz skatuves.
Vasaras atvaļinājumā tādas iespējas nebūs, bet tāpēc jau tas ir atvaļinājums. Baletdejotāja saka, ka bez dejošanas un treniņiem viņa var izturēt tikai apmēram nedēļu, un tas nozīmē, ka arī vasarā viņa turpinās uzturēt sevi formā un būt kustībā. Jo ķermenis to pat pieprasa.
«Pagaidām savu vasaras atvaļinājumu vēl neesmu saplānojusi, ļaušos mirkļu impulsiem,» viņa saka un atklāj, ka vislabākā atpūta, kas viņu uzlādē, ir ārpus pilsētas - mežā vai pie jūras, kopā ar draugiem.
«Man patīk arī ceļot, apmeklēt lielās metropoles un baudīt citu valstu kultūru - arhitektūru, mākslas izstādes, teātri, baletu, operu. Sezonas laikā ikdienas skrējienā man pat Rīgā nesanāk redzēt visu, ko gribētu, jo vienīgajā brīvajā dienā, kas mums ir pirmdiena, muzeji ir slēgti. Tāpēc vasarā alkstu ne tikai gulēt pie jūras, bet arī baudīt kultūru,» stāsta Annija Kopštāle.
Par jaunās sezonas baleta iestudējumiem LNOB mājaslapā ir visai skopa informācija. Ir ieplānotas divas jaunas izrādes - Kerija Mazija «Kazanova» (pirmizrāde plānota 2. novembrī) un Čezāres Punji, Rikardo Drigo balets «Esmeralda» (pirmizrāde plānota nākamā gada 10. aprīlī). Lomu sadalījums gan vēl nav zināms.
«Tas vēl ir noslēpums ne tikai skatītājiem, bet arī mums, dejotājiem. Un tas ir diezgan mokoši,» baletdejotāja smaidot atzīst.
Mūsu saruna notika nākamajā dienā pēc «Veltīgās uzmanības» pirmizrādes, un Annija bija ļoti labā garastāvoklī. Taujāta, kas viņai rada labu garastāvokli, baletdejotāja atteic, ka šajā reizē tas, protams, ir gandarījums par veiksmīgi aizvadīto pirmizrādi, bet ikdienā viņu uzlādē un motivē cilvēki, kuri ir viņai apkārt.
«Kā jau visiem, arī man ir dienas, kad neesmu labā garastāvoklī, arī mans garastāvoklis mēdz būt augšā-lejā, bet tāpēc, ka ir šāda gradācija, ir interesanti dzīvot,» viņa saka un atklāj, ka viņas garastāvokli var uzlabot ar… apskāvienu. Tik vienkārši. Ar cilvēciski ieinteresētu sarunu. Ar labu vārdu. Ar smaidu. Ar «paldies».
«Komunikācija starp cilvēkiem ir vissvarīgākais, jo mēs visi mijiedarbojamies. Neko daudz jau nevajag, vien uzmanību citam pret citu - neizmirst citam par citu, pamanīt, pievērst uzmanību. Apzināties, ka neviens nav pārāks, ka katra dvēselīte ir vērtība…»
Baletdejotāja stāsta: kopš kļuvusi par Kavaliera karaļa Čārlza šķirnes kucītes saimnieci - Bellai ir pusotrs gads -, viņas ikdienā ir vēl vairāk prieka.
«Kad staigājam pa pilsētu un kāds bērns vēlas viņu paglaudīt, es redzu, cik ļoti šī satikšanās uzlabo bērna garastāvokli, un tādējādi arī es gūstu lielu pozitīvisma devu.»
Belliņa ir biežs viesis arī Operā, dodoties līdzi savai saimniecei uz mēģinājumiem, kur pacietīgi gaida viņu garderobē. Un vienu reizi viņa ir pat piedalījusies izrādē - kopā ar saimnieci izgājusi uz paklanīšanos bērnu izrādē «Karlsons lido…».
Nevaru, negribu… Tādus vārdus baletdejotāja nesaka nekad. Vienkārši iet un dara, kamēr izdara.
«Manā profesijā nevar atļauties nevarēt, negribēt, tad tu tajā neesi vajadzīgs. Vai nu ej uz maksimumu, sevi ierobežo, disciplinē un atsakies no tā, kas traucē iet uz mērķi, vai nedari nemaz,» viņa uzskata. Tas ļoti trenē arī raksturu un Annija saka, ka tam, protams, ir savi plusi un savi mīnusi, jo - tas traucē attiecībās ar citiem cilvēkiem, kuri nav šajā profesijā.
«Man ir augstas prasības pret sevi, es sevi ļoti disciplinēju, esmu strikta pret sevi. Nu jau man tas nāk dabiski un jau šķiet pats par sevi saprotams, jo - tāda ir mana dzīve. Un es gribu to sagaidīt arī no citiem, bet - ne visi tā var,» Annija pasmaida, piebilstot, ka tas, protams, ir pastāvīgs darbs pašam ar sevi.
Bet, aizsapņojusies par lomām, kas vēl nav nodejotas, baleta prīma atklāj: Margeritu Gotjē baletā «Kamēliju dāma» viņa reiz gribētu nodejot. Un Esmeraldu…
«Gadiem ejot, arvien vairāk apzinos, ka ar iegūto pieredzi un kustību bagāžu es varu sevi uz skatuves izpaust arvien brīvāk, ar emocijām - ne tikai izdejot tehniski precīzi, bet izstāstīt un izdzīvot arī pašu stāstu…»
