Vēstures liecības par Jāņiem un svētku nosaukumi citās Baltijas jūras zemēs

© Foto: F64

Ir bijis, ka par kādiem godiem vēsture klusē vēl 21. gadsimtā, bet ne par Līgo vakaru un Jāņu rītu, par ko ir prieks, jo pagātne veido nākotni.

Tāpēc 24. jūnijā godinot Jāņu tradīcijas, aplūkosim Jāņu vēstures liecības, uzzinot, kas slēpjas aiz Latvijas tautas bagātākajiem svētkiem.

Visu paaudžu svētki

Foto: F64

Kā zināms, Jāņi ir latviešu gadskārtas svētki, ko svin vasaras saulgriežu laikā, kad ir visīsākā nakts un visgarākā diena. Un Jāņi ir latviešu tautas lielākie un tradīcijām bagātākie svētki, ko svin visas paaudzes un visas sabiedrības grupas.

Dienu pirms Jāņiem sauc par Zāļu dienu, tās vakaru sauc par Jāņu vakaru, nakti par Jāņu nakti un nākamā diena ir paši Jāņi. Valsts noteiktā svētku diena ir 24. jūnijā, kas ir dažas dienas vēlāk par vasaras saulgriežiem.

Daļa latviešu diasporas Sībīrijā - 19. gadsimta latviešu kolonistu pēcteči - Jāņus svin pēc vecā stila 6. un 7. jūlijā.

Vēstures liecības

Foto: F64

Jāņu paražas ir ļoti senas un atrodamas tautas folklorā, bet pirmie svinību apraksti zināmi kopš viduslaikiem.

Vēsturnieks Leonīds Arbuzovs pētījumā par latviešu literatūras pieminekļiem pieminējis dažus ievērības cienīgus faktus par Rīgas alus un vīna nesēju amata biedrību. Alus nesēji ir viens no četriem senākajiem amatiem Rīgā. Šī ģilde, saukta par Jāņa ģildi, pastāvēja no 1396. gada līdz pat 1870. gadiem. Tajā lielākoties bija latvieši un jau no 1517. gada arī amata vecākie šajā brālībā bija latvieši. Ierakstus biedrības grāmatās parasti veica garīdznieki. Tieši tajās atrodami vecākie ieraksti latviešu valodā — jau no 15. gadsimta.

Jāņa ģildei Jēkaba baznīcā bija savs altāris par godu tās aizbildnim Jānim Kristītājam/ Būtiska vieta šīs ģildes tradīcijās bija kopīgai svētku svinēšanai, īpašu godu izrādot Jānim Kristītājam, par kura dzimšanas dienu kristīgā baznīca pieņēmusi 24. jūniju.

Jāņi Latvijā

Foto: F64

Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas 1918. gadā Zāļu dienas svinēšana izvērtās par tautas svētkiem. Tika izteikts priekšlikums, ka 22., 23. un 24. jūniju vajadzētu atzīt par nacionālo svētku dienām, 22. jūnijā svinot Varoņu dienu, atceroties uzvaru Cēsu kaujās, 23. jūnijā - Zāļu dienu, bet 24. Jūnijā - Jāņa dienu.

Padomju laikā sākotnēji svētki tika atzīmēti ļoti krāšņi. Avīzes publicēja pilnus atvērumus ar apdziedāšanās dziesmām, tiesa gan par padomju un kolhozu tematiku. Brīvdiena no tuvākās svētdienas tika pārcelta uz 24. jūniju.

Oficiāla svinēšana tika pārtraukta pēc nacionālkomunistu sagrāves ar Arvīda Pelšes norādījumu 1961. gadā. No pavārgrāmatām izņēma Jāņu siera receptes un jāņtārpiņi bija jāsauc par spīdekļiem. Pēc Hruščova gāšanas liegumi tika atcelti un1965. gada Dziesmu svētkos atkal parādījās Melngaiļa “Jāņuvakars”. Oficiāla svinēšana tomēr netika atjaunota.

1990. gada 3. oktobrī likumā „Par svētku un atceres dienām” Jāņi atkal tika atzīti par valsts svētku dienām.

Jāņu nosaukumi citās Baltijas jūras zemēs

Foto: F64

  • Igaunijā - Jaanipäev;
  • Lietuvā - Joninės, Rasos, Rasa, Rasos šventė, Kupolės, Saulės, Krešės, Vidurvasaris;
  • Dānijā - Sankthans;
  • Norvēģijā - Jonsok, sankthans, jonsvaka, jonsmesse;
  • Somijā - Juhannus;
  • Vācijā - Johanni, Johannisnacht, Mittsommernacht;
  • Zviedrijā - Midsommar, Den helige Johannes Döparens dag.

Dzīvesstils

“Jo aukstāks laiks aiz loga, jo vairāk vakarus gribas pavadīt mājās, skatoties filmas un aicinot ciemos draugus. Kādi tusiņi bez uzkodām? Un kādas uzkodas bez mērcītēm? No tā visa izriet, ka garajos un tumšajos vakaros mērcītes ir pat obligātas,” atzīmē virtuves huligāns Pipars.