Katram no mums ir “iekšējais bērns”, tas palīdz dzīvot harmonijā ar sevi, priecāties un būt pārsteigtiem. Bet dažreiz spontanitāte pārvēršas infantilismā, kas kavē panākumus un laimi.
Mūsdienās robežas starp bērnību un pieaugušo vecumu kļūst arvien neskaidrākas. Ir pat tāds jēdziens kā kidults (bērns - mazulis + pieaugušais), tas nozīmē pieaugušo ar acīmredzamām bērniem raksturīgu iezīmju izpausmēm.
Jāatzīst, ka mūsdienās nemaz nav grūti iedomāties 40 gadus vecu ģimenes tēvu, kurš brauc ar skrituļdēli, valkājot cepuri, ko viņš aizņēmies no sava pusaugu dēla.
Pieaugušie vecumā no 30 gadiem viegli var runāt par to, kā viņi meklē sevi, maina karjeru un nesteidzas veidot ģimeni, kas krasi atšķiras no ierastā pasaules skatījuma pirms 30 gadiem.
Tātad, kas tas ir - infantila uzvedība vai parasti pieaugušie, kuri labi apzinās savu “iekšējo bērnu”?
Infantilisms ir psiholoģisks stāvoklis, kurā cilvēks saglabā bērnišķīgas rakstura iezīmes un uzvedību līdz pieauguša cilvēka vecumam. Ir četras šādas uzvedības pazīmes pieaugušajiem.
Nespēja pieņemt atbildīgus lēmumus. Vispār tādiem cilvēkiem ir grūti justies atbildīgiem. Infantilismu raksturo nepastāvība un grūtības ar pašdisciplīnu, savukārt atbildība nozīmē nepieciešamību pildīt solījumu/apņemšanos.
Nevēlēšanās uzņemties atbildību par savu dzīvi. Šis punkts ir daļēji saistīts ar iepriekšējo, bet tas ir arī par atkarību no citiem cilvēkiem. Cilvēki, kuriem ir nosliece uz infantilismu, paļaujas uz citu viedokļiem, gaidot, kad kāds cits atrisinās dzīvē radušās grūtības. Tas var novest pie līdzatkarīgām (gan psiholoģiski, gan finansiāli) attiecībām, no kurām ir grūti izkļūt.
Lasi arī: “Mirušās mātes komplekss”: kad tas parādās un kā tas ietekmē bērnu
Egocentrisms. Pārliecība, ka citiem ir jānāk uz aicinājumu un jāpalīdz, pat neskatoties uz pašu vēlmēm un spējām.
Psiholoģiskā nenobriešana. Infantili cilvēki bieži vien nespēj adekvāti novērtēt savas iespējas un ierobežojumus: viņi sola un tos nepilda, uzņemas darbu un nepabeidz tos. Tas var apgrūtināt sociālo sakaru uzturēšanu un karjeras virzību.
Viena no galvenajām atšķirībām starp infantilismu un veselīgas bērnišķības izpausmi ir rīcība vitāli svarīgās situācijās.
Izklaidēšanās ballītē, spēlēšanās ar bērniem un jokošanās ar draugiem ir piemēroti apstākļi, lai aktivizētu iekšējo bērna stāvokli. Impulsīvs lēmums paņemt kredītu, pamest darbu, nesaprotot, ko darīt tālāk, neierasties noteiktajā laikā, kad tā bija svarīga vienošanās - to var saukt par infantilismu.
Tam var būt daudz iemeslu. Piemēram, psiholoģiska trauma, audzināšanas rezultāts vai vienkārši pieredzes trūkums pieaugušo dzīvē. Taču neatkarīgi no cēloņiem infantilisms liedz cilvēkam dzīvē gūt panākumus un laimi.
Tā sauktais “iekšējais bērns” ir katrā no mums. Psihologi skaidro, ka tā ir mūsu emocionālā puse, spēja baudīt pasauli un būt pārsteigtam. Šī ir tā personības daļa, kas glabā bērnības sapņus, vēlmes un jūtas.
Iekšējam bērnam ir svarīga loma:
Šī ir veselīga personības daļa, atšķirībā no infantilisma izpausmēm, kas neļauj cilvēkam pieņemt nobriedušus lēmumus un pilnībā kontrolēt savu dzīvi.
Un mūsu "iekšējais bērns" bieži palīdz mums uzlabot mūsu emocionālo stāvokli, izmantojot:
Spontanitāte ir spēja bez daudz domāšanas pieņemt lēmumus, kas sagādā prieku.
Infantilisms, gluži pretēji, rada stresu, jo nespēja patstāvīgi vadīt savu dzīvi. Infantili cilvēki bieži ir neapmierināti ar sevi neizpildīto pienākumu dēļ.
Ir svarīgi atcerēties, ka bērnības prieks ir normāli. Galvenais ir izmantot šo enerģiju konstruktīvi, nekaitējot savai pieaugušo dzīvei. Attīstot savu iekšējo bērnu caur radošumu un rotaļām, jūs varat uzlabot savu dzīves kvalitāti un veidot harmoniskas attiecības ar citiem. Izpratne par atšķirību starp infantilisms un iekšējā bērna izpausmes paver ceļu uz personīgo izaugsmi un emocionālo briedumu. Kā savā grāmatā “Apdāvinātā bērna drāma” raksta psihoterapeite Alise Millere, ir svarīgi atjaunot saikni ar savas iekšējās pasaules bērnišķīgo daļu, lai dziedinātu vecās traumas un rastu harmoniju.
