Kad jūsu bērns uzvedas pārāk izaicinošs vai kategoriski atsakās kaut ko darīt, ir svarīgi nevis spiest un kaunināt, bet gan mēģināt uzklausīt viņa viedokli, saka Stenfordas universitātes psiholoģe Kerolaina Fleka. izdevumam “Make.it”.
Pēc viņas teiktā, kad bērns veikalā sarīko dusmu lēkmes vai atsakās no rīta piecelties no gultas, vecākiem nereti rodas kārdinājums aizrādīt un uzskaitīt visus iemeslus, kāpēc šāda uzvedība ir nepieņemama.
Taču izrādās, ka šāda saruna var nebūt labākā pieeja situācijas labošanai. Tā vietā psiholoģe iesaka vecākiem izmantot citu stratēģiju - ieklausīties bērnā. Galu galā, kad viņš zinās, ka viņu sadzird un viņš nekaunas par savu rīcību, viņš labprātāk mainīs savu uzvedību.
Fleka saka, ka viņa izmanto šo stratēģiju ar saviem bērniem. Piemēram, tā vietā, lai sarātu savu meitu par to, ka viņa nevēlas iztukšot trauku mazgājamo mašīnu, kā lūgts, Fleka lūdz viņai paskaidrot, kāpēc viņa bija tik sarūgtināta, izdzirdot šādu lūgumu.
Uzklausot un apliecinot, ka, jā, neviens jau patiesībā negrib darīt šos sīkos darbiņus, tikai tad jāsāk bērnam skaidrot, kāpēc jāpilda konkrēti pienākumi un ko tas nozīmē lielākā kopainā. Bērns sapratīs, ka viņa sajūtas ir pieņemamas, saprastas un akceptētas, un viņš netiek nostādīts “pret” vecākiem, bet tā vietā - ir vienā komandā ar viņiem.
Bērni, kas aug vidē, kurā viņu emocijas tiek pastāvīgi noniecinātas, var sākt piedzīvot kaunu, kas nav produktīvs, atzīmē eksperte.
Viņasprāt, kauns neveicina kritisku domāšanu vai problēmu risināšanu, bet gan "izsūc un destabilizē". Vienlaikus eksperte nenoliedz, ka dažkārt vainas sajūta var mudināt bērnus meklēt risinājumus, bet tas notiek tikai tādās situācijās, kad bērni šo vainas sajūtu izjūt paši, nevis kad to viņiem uzspiež vecāki vai skolotāji.
