Ekonomikas doktors Aleksandrs Gapoņenko un Neatkarīgās Rīta Avīzes komentētājs Juris Paiders diskutē par ekonomikas maģistres Jevgeņijas Zaicevas un Aleksandra Gapoņenko radīto alternatīvo Latvijas budžeta projektu 2010. gadam, kuru apvienība Saskaņas centrs iesniedza Saeimai.
Kādēļ nepieciešams alternatīvs budžeta projekts?
Aleksandrs Gapoņenko: – Krīze Latvijā guvusi Eiropā vissmagāko formu. Es uzskatu, ka puse tādas krīzes iemeslu jāmeklē iepriekšējo divdesmit gadu kļūdās, puse – šodienas politikas kļūdās. Viens no svarīgākajiem tekošās politikas instrumentiem ir budžets. Šis un tāpat iepriekšējais valsts budžets no profesionālā viedokļa veidoti aplam un tāpēc nespēj izvest valsti no krīzes.
Lai palīdzētu tikt laukā no krīzes, mēs izvirzījām citus, alternatīvus, budžeta mērķus: jāglābj cilvēki no bada nāves, ievērojamai sabiedrības daļai jānodrošina iztikas minimums; radot uzņēmumiem labvēlīgus apstākļus, jāaptur lejupslīde; jāsamazina izdevumi birokrātiskā aparāta uzturēšanai. Šie izdevumi tiek mazināti nesamērīgi ar ražošanas kritumu un budžeta ieņēmumiem. Patlaban šo caurumu aizbāž ar jauniem aizņēmumiem, kas ir principā nepareizi un neatbilst pretkrīzes politikai, kuru, gūdamas panākumus, īsteno citas valstis.
Kad mērķi bija izteikti skaitļos, radās iespēja citādi konstruēt budžetu. Saglabāt valdošās koalīcijas noteikto tā apjomu, bet strukturāli daļu nodokļu pazemināt, cerot, ka, pateicoties šādam solim, uzņēmēji tomēr maksās nodokļus aktīvāk un nodokļu masa būs lielāka. Tiek piedāvāts samazināt nodokļu slogu iedzīvotājiem, kopumā nepaaugstinot tos, jo analītiska izpēte liecina, ka esam sasnieguši līmeni, kad nauda vairs netiek iekasēta. Tā ir ilūzija, ka varam atļauties vēl paaugstināt nodokļus. Tas atkal nodzīs ekonomiku lejā.
Ko par to saka Paidera kungs?
Juris Paiders: – Viens, diezgan fundamentāls iebildums Gapoņenko kungam. Diemžēl valdošā koalīcija šobrīd neveido budžetu ar mērķi – attīstīt ekonomiku. Tāda mērķa nav. Ir pilnīgi cits, skaidrs mērķis, kurš noformulēts memorandā ar Starptautisko valūtas fondu, – samazināt patēriņu. Respektīvi – ir jāsamazina kopējais patēriņš, lai tas pielāgotos nereālajam valūtas kursam. Tātad šobrīd tiek devalvēta valsts, tiek sagrauta, devalvēta sabiedrība, lai glābtu valūtas kursu. Viss tiek upurēts par labu valūtas kursam, lai to noturētu tādu, kāds tas ir nofiksēts. Respektīvi – jāveic būtiska patēriņa samazināšanās nākamgad un aiznākamgad. Šeit, būvējot nākamā un aiznākamā gada budžetus, nav vispār nekādas runas par kaut kādu ekonomikas atdzīvināšanu un ekonomikas stimulēšanu. Tādu mērķu nav, tādi netiek prasīti. Ir mērķis – samazināt patēriņu.
Šobrīd neviens koalīcijā politiskā līmenī nediskutē par to, kā stimulēt ekonomiku. Šis jautājums ir atcelts uz diviem gadiem. Diskutē par to, kā pēc iespējas minimizēt SVF prasības uz patēriņa samazināšanu.
Taču projekta autori neapstrīd SVF prasības, bet gan valdības pieeju.
J. P.: – Domāju, ka šis alternatīvais projekts ir zīmīgs notikums. Pirmo reizi opozīcija sākusi pildīt opozīcijas darbu. Šobrīd opozīcija uzstājas kā varas alternatīva. Tā ir viena lieta.
Otra lieta. Saeimā tradicionāli tiek iesniegtas skaitļu tabulas, kurās pa ministrijām vai darbības jomām, dažkārt bez detalizēta atšifrējuma, sadalītas naudas summas. Nenorādot nekādu mērķi, nekādu analīzi, kāpēc tā, kāpēc pieaugumi ir tādi un ne šādi. To var saprast, zinot, kā daudzi skaitļi iegūti. Skaitļu izmaiņas tradicionāli ir dažādas politiskās ietekmes rezultāts.
Alternatīvais projekts ir budžeta dokuments, kurā pirmo reizi nofiksēta situācija, kādā esam. Otrkārt, ir analizēti cēloņi, kāpēc šādā situācijā esam. Trešais – dota skice, virziens, kādā valstij vajadzētu attīstīties. No tā jāizriet, kādai vajadzētu būt budžeta konstrukcijai. Tā ir pozitīva lieta, kuras vienmēr pietrūcis līdzšinējiem budžetiem. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka politiskā elite nevēlas nevienam neko skaidrot. Tāpēc budžets bija formāla procedūra. Lai opozīcija aizvērtu muti, Saeima piesvieda tai kādu kaulu, nožēlojama pārdesmit tūkstošus vērta projekta atbalsta veidā. Alternatīvais projekts iezīmē pavērsienu. Tāpēc tas ir fundamentāls politiskās dzīves notikums. Protams, no politiskās elites puses tas tiek pilnīgi ignorēts.
Tā arī ir tradīcija. Atzīt, ka opozīcijai piemīt prāts un kompetence, te nozīmē sev ļaunu vēlēt.
A. G.: – Drīzāk tā ir nespēja strādāt ar ekspertu kopumu. Ir kaut kādi galma ekonomisti, sociologi, politologi, kuri propagandē jau pieņemtus lēmumus. Lai arī ekspertu sūtība ir atklāt šos dažādos viedokļus. To vai citu politiku – izvēlies pats.
J. P.: – Ar projekta analītisko daļu, ar situācijas vērtējumu daudzi ekonomisti ir vienisprātis. Diskusija vajadzīga par to – kādā veidā šobrīd, kad varam situāciju reformēt, veikt visradikālākās pārmaiņas. Alternatīvais projekts ir lielisks pamats tādai diskusijai.
Cik zinu, projekta autori iesniedza ar oficiālo pieeju savietojamu projektu, kas neizslēdz sadarbību. Vai ne?
A. G.: – Patiešām, bija radikālāks projekts. Taču izplatīts tika variants, kuru Saskaņas centrs piekrita iesniegt Saeimā.
Un tāpēc projekts faktiski operē SVF prasību ietvaros. Pamatā noraidot valdības pieeju nodokļiem. Kādi ir projekta pamatparametri?
A. G.: – Mēs ierosinājām valsts aparātā nodarbināto (ap 60 000 cilvēku) algas samazināt tikai par 10%. Tas dotu 100 miljonus latu ekonomiju. Ierosinājām samazināt materiālos izdevumus valsts aparāta uzturēšanai. Jo, ja ierēdņu skaits samazinās, tad jāsamazinās arī krēslu skaitam, uz kuriem tie sēdēja. Telpas jāpārdod, jāizīrē, nav jāmaksā lieki komunālie maksājumi... Alternatīvajā projektā tas nav fiksēts, bet tā mēs iegūtu vēl 50 miljonus. Bija politiskākas dabas priekšlikumi. Pārtraukt karot Afganistānā. Būtisku ekonomiju var gūt no ministriju apvienošanas. Samazinot to skaitu līdz septiņām...
Šlesers šo ideju uzreiz pārtvēra...
A. G.: – Jā, viņš to pārtvēra un atskaņoja propagandas nolūkos. Uz veselību! Jo mūsu mērķis nav kļūt slaveniem vai padarīt slavenu Saskaņas centru, bet gan piedāvāt līdzekļus, kas sabiedrībai būtu pieņemami un tiktu īstenoti.
Tālāk. SVF prasība – veikt samazinājumus par 20% ir, pirmkārt, saprātīga, otrkārt, obligāta. Ja mēs to neizpildīsim, uz mums skatīsies kā uz izstumtu valstiņu, kura nespēj pildīt pati savus solījumus. Kā uz Ziemeļkoreju. Un velti lolot ilūziju, ka esam kaut kādi īpaši, ka ar mums auklēsies.
Vienā diskusijā jūs teicāt, ka tad, ja nodokļi nebūtu paaugstināti, savāktā to masa būtu lielāka nekā patlaban.
A. G.: – Būtu. Ekonomisti zina – jo augstāka likme, jo mazāk par šo likmi maksā.
Tātad jūs uzskatāt – ja nodokļus saglabātu pirmskrīzes līmenī, plus samazinātu valsts aparātu, plus par 10% samazinātu algas, tad mēs izpildītu visas SVF prasības?
A. G.: – Pilnībā. Plus ideja, ka nodokļu slogs jāsadala taisnīgāk. Tagad tas pamatā gulst uz sociāli neaizsargātajiem slāņiem. Un valdošā koalīcija pieņem lēmumus, kas stāvokli padara vēl sliktāku. Ko tad nozīmē ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamās summas samazināšana no 90 latiem līdz 35, uz 25? Tie, kam ienākums 100 lati, zaudēs pieklājīgu summu. Bet tiem, kas mēnesī saņem 5000, šie 10–20 lati neko nenozīmē.
Repše piedāvā celt IIN likmi līdz 26%. Tas nav progresīvais nodoklis. Mēs piedāvājām no esošajiem 23% iet līdz 35%. Tas papildus dotu ap 100 miljonus latu. Mēs paglābtu nabaga ļaudis no bada, bet no bagātajiem paņemtu vien mazliet. Taču šis priekšlikums nav caursitams it nekādi.
Un domāju, ka nav ko demonizēt SVF. Fonds prasa reālas lietas. Ražošana kritusi par 20%, budžets sarucis par 20%, tēriņi valsts sektorā krituši par 5%. Samaziniet tēriņus par 20%. Jā, viņi prasa samazināt arī sociālos izdevumus, taču nav teikts, ka obligāti jāaiztiek skolotāji, ārsti... Šos izdevumus var samazināt arī citādā veidā.
J. P.: – Alternatīvais projekts pamatā virzīts uz progresīvu nodokļu sistēmu. Bet pašlaik nonākam situācijā, kad ļaudis vienkārši pārstāj maksāt nodokļus. Bizness, kurš grib izdzīvot, aiziet pelēkajā sektorā. Daļa brauc prom un maksā nodokļus citur. Diemžēl nonākam situācijā, kad valstij nāksies iegūt nodokļus citādā veidā, pārdalīt nodokļu masu tā, lai šī valsts spētu eksistēt. Respektīvi, nevis no iedzīvotāju ienākumiem, bet no kaut kā cita. Kas ir šis cits? Mana ideja – šobrīd fundamentāli samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokli, bet deficīto samazinājuma masu pārlikt uz nekustamā īpašuma nodokli. Jo šobrīd gan starptautiskie, gan vietējie nekustamā īpašuma spekulanti iepirkuši par kapeikām īpašumus un maksā nodokļos kapeikas. Viņiem šobrīd ir izdevīgi neveikt neko un gaidīt. Ja nodokļu masa tiks uzkrauta šai daļai, viņi būs spiesti rosīties. Ja runājam par sabiedrību kopumā, tad, samazinot IIN par 300 miljoniem uz gada masu, iedzīvotājiem parādītos 300 miljoni, no kuriem tiktu maksāts arī NĪN.
Manuprāt, iedzīvotāju ienākuma nodoklis jāminimizē ārkārtīgi lielos tempos, vienlaikus solot IIN zemo likmi ilgtermiņā. Turklāt panākot, ka šeit uz nodokļu maksāšanu var pierakstīties citu ES valstu pilsoņi, jo likme būs ļoti maza.
A. G.: – Nez vai visu var pārlikt uz NĪN, kurš šobrīd veido pusotru procentu budžeta ieņēmumu. Varam to paaugstināt līdz 2–3%. Bet ne vairāk. Ar spekulantiem ir jācīnās, taču manevrs šeit ir visai ierobežots. Tomēr – jāsamazina tēriņi. Man tas nepatīk, bet nāksies. Mēs noteicām uzdevumu (un domāju, ka tas ir pareizs) – pārdalīt nodokļu slogu, palielinot to vidējas rocības, bet visvairāk bagātiem cilvēkiem. Un tādējādi būtiski palielināt iekasēto IIN masu.
J. P.: – Var pilnīgi piekrist – jādzīvo par saviem līdzekļiem. Diemžēl ļaudīm, kuri paraduši zagt no valsts pasūtījumiem, šie samazinājumi nozīmē materiālās labklājības zudumu. Tāpēc pat ar SVF ultimātiem neizdodas reāli panākt samazinājumu šajā daļā. Nodeklarē, ka ministrijas samazinās par 20%, slimnīcām samazina par 60%. Visi brīnās – kā tad tā? Nepietiek naudas nepieciešamajam, bet tiek ieviestas potes kaitēm, kuras nav šobrīd tās trakākās. Tātad – jauni iepirkumi, jauni konkursi... Samazinājums ir nepieciešams, bet fundamentālā problēma ir tā, ka elite samazina nevis valsts izmaksas, bet proporcionāli vairāk samazina izmaksas jutīgām sociālajām grupām. Un tad izmanto šīs jutīgās sociālās grupas par sviru, ar kuras palīdzību spiest uz sarunu vedējiem, koalīcijas partneriem... lai panāktu, izsistu lielāku līdzekļu iedalīšanu. Taču šie līdzekļi netiks līdz sociāli neaizsargātām grupām. Tie tiks sadalīti un aizies politisko pasūtījumu katlā, lai nodrošinātu politiskā režīma uzturēšanu.
Par apjomiem. Domāju, ka pirmajā solī NĪN varētu desmitkāršot. Gan palielinot zemes nodokli, gan ieviešot mājokļa nodokli, gan proporcionāli samazinot IIN.
A. G.: – Tomēr šeit ir arī ražotāji, kam pieder ražošanas objekti. Taču bankām, kuras nolēmušas turēt īpašumus, kamēr cenas nesāks kāpt, šāds līdzeklis būtu labs.
J. P.: – Jā, ir dažādi īpašuma lietošanas mērķi. Bet es runāju par kopējo masu. Citos apstākļos es šādu pieeju kritizētu, bet šobrīd ir jāpiedabū tie spekulanti, kas tur savus īpašumus un maksā nodokļos kapeikas, arī tie, kas aizbraukuši un kļuvuši par rezidentiem Īrijā, sniegt atdevi vietai, kur viņi turpina turēt īpašumus. Tas pats attiecas uz ārzemniekiem, kuri iepirka šeit īpašumus. Ja gribat šeit nodarboties ar nekustamo īpašumu biznesu, jums ik gadus šeit jāmaksā ļoti lielas summas.
A. G.: – Domāju, ka arī šo ideju nevarēs dabūt cauri. Jo pati valdošā koalīcija piedalās spekulācijās ar nekustamo īpašumu. Paidera kunga piedāvājums ir tai nāvīgs. Jo aizskar to sociālo loku, uz kuru balstās politiskā elite.
To pieprasa SVF... Bet! Kas tagad notiek? It kā top ieviesta progresīva likme – 0,1, 0,2, 0,3%. Taču vienlaikus tiek pazemināta kadastra vertība. Un līdz šim nodoklis bija 1%. Bet nu maksimālā likme būs 0,3%. Būtībā esam spēcīgi samazinājuši NĪN. Un līdz ar to samazinājuši pašvaldību ienākumu bāzi.
Mūsu mērķis bija – saglabāt cilvēka ienākumu līmeni, nepaaugstinot nodokļu slogu. Ja uzliks pensionāriem vēl 20–30 latus, tas būs viņiem nepanesami. Viņus apmeklēs tiesu izpildītāji. Cilvēki mirs ar infarktu. Jo pensionāri ir atbildīgi. Bet Kargins un Krasovickis arvien dzīvos, teiksim, 20 miljonus vērtajā villā Marta un arī maksās par to 0,1% nodokli.
Turklāt budžets ir nekvalitatīvi veidots. Mēs atklājām nesabalansētību par 50 miljoniem. Protams, arī mēs varējām izveidot labāku projektu. Taču mums bija ļoti maz laika un tajā brīdī svarīgāk likās darīt sabiedrībai zināmu pašu ideju, ka jārīkojas citādi.
Un vēl taisnība Paidera kungam, ka vara baida SVF ar nabaga ļaudīm, kuri metīšoties dumpoties. Ko jūs – gribat dumpjus? Paši provocē uz tiem, prasa to dēļ naudu, taču tērē šo naudu ne jau sociālo problēmu risināšanai.
Ja turpināsim tādā garā, kur nonāksim?
A. G.: – Piemēram, iespējams investīciju vakuums. Bizness aiziet ēnā, bet Rietumu investori šurp nenāks tādēļ, lai aizietu ēnā. Ja tiek lemts par investīcijām, tad tiek pētīts klimats, kādā atradīsies uzņēmums. Un, ja kaut pēc gauži formālām pazīmēm summējam nodokļu likmes, top skaidrs, ka ražot ir izdevīgāk pat Igaunijā. Mēs aplēsām, ka nepieciešami trīs miljardi latu investīciju, lai nodrošinātu ar darbu 150 000 cilvēkus, kuriem tā šobrīd nav. Tas ir apmēram tik daudz, cik esam saņēmuši piecos gados, kopš iestājāmies ES. Taču no iepriekšējām summām 40–50% aizgāja vai nu spekulatīviem darījumiem, vai finanšu jomai, bet mums šī nauda jāvirza rūpniecībai.
Bet kāda ir paša budžeta perspektīva?
A. G.: – Perspektīva ir šāda: martā visa agrāk uzkrātā nauda un tā nauda, kas vēl ienāks, būs noēsta. Tātad martā šo budžetu nāksies pārskatīt. Tiks iets atkal tas pats ceļš, kas pirms tam. Paaugstinās kādas nodokļu likmes un atkal prasīs SVF kredītu. Ražošana kritīs par 10%. Bet, ja tiks pieņemtas iecerētās likmes, tad par 15%. Būs neapmierināti iedzīvotāji. Krahs un apjukums. Decembrī liels skaits ļaužu vairs nesaņems bezdarbnieka pabalstus. Martā būs ap 150 000 cilvēku, kas nolikti uz izdzīvošanas robežas. Cilvēki nebūs mierā. Mēs spriedām par lielo depresiju Amerikā. Cilvēki klusu mira savos dzīvokļos. Negāja ielās, nedumpojās. Klusu mira.
Neviena politiskā partija neuzņemas atbildību izvest cilvēkus ielās un paziņot, ka nav mierā ar pašreizējo politikas virzību. Tas ir ļoti skumji, ka sociāli esam tik pasīvi.
Bet, ja tomēr mēģināt darboties, tad – kā?
A. G.: – Esošais budžets var tapt izpildīts, tikai pārdalot nodokļu slodzi starp atsevišķiem sociālajiem slāņiem. Biznesam atslābināt, bagātajiem palielināt, nabagajiem mazināt... Mēs to visu izteicām skaitļos un parādījām, ka to var izdarīt.
Izvest no krīzes spēj tikai privātbizness. Bet uz to te skatās kā uz žuļikiem, kuri nemaksā nodokļus, kuri jānoķer un jāsoda. Ministrijas neko neražo. Tāpēc jāļauj cilvēkiem strādāt. Jāaizmirst par mazo uzņēmumu nodokļiem. Lai nodrošina izdzīvošanu un pabaro cilvēkus. Jārada investīcijām pievilcīga vide. Nepieciešami situācijas maiņai izšķiroši lēmumi, kuriem pietrūkst politiskās gribas.
Un jātur prātā, ka ekonomisko politiku nevar pārkārtot ļoti ātri. Mēs rēķinājām, ka kritumu var apturēt gada laikā. Bet, ja martā viss sāks brukt un nekādu rezervju nebūs, tad šī apturēšana taps atlikta uz vairākiem gadiem.