Atsitusies pret ekonomiskās bedres dibenu, Latvija tagad lido pretī savu iespēju griestiem.
Ekonomiskā situācija valstī bieži vien tiek vienkāršota līdz iekšzemes kopprodukta (IKP) izmaiņām. Tas padara uzskatāmus salīdzinājumus gan starp dažādiem laika periodiem vienas valsts attīstībā, gan starp dažādām valstīm un valstu grupām. Ticība IKP noderībai kā jau jebkura ticība liek daudzās situācijās aizvērt acis un ausis. Konkrētajā gadījumā labāk neredzēt, cik disciplinēti vai nedisciplinēti ir uzņēmēji un viņu grāmatveži, sniedzot statistiķiem informāciju par uzņēmumu darbu; neuzdot jautājumu, vai uzņēmēji sniedz statistiķiem arī tādu informāciju, ko vēlētos noslēpt no nodokļu piedzinējiem; nešaubīties par to, ka valsts algotie statistiķi nav ne mazākajā mērā piesaistīti valdības sarunām ar kreditoriem, lai tie aizdotu valstij ar augošu IKP naudu, ko valsts izmaksās algā statistiķiem.
Šaubas par IKP precizitāti tomēr neliek no šā rādītāja izmantošanas atteikties. Pirmkārt, kaut kādi rādītāji ir labāki par nekādiem rādītājiem, un otrkārt, kļūdu daudzuma dēļ tiek pieļauts, ka tās nodzēsīs viena otru.
IKP izmantošana Latvijas gadījumā ļauj identificēt ekonomiskās bedres dibenu ar 2010. gada 2. ceturksni, kad IKP bijis zemāks nekā 2009. gada 2. ceturksnī. Nākamais, 3. ceturksnis jau uzrādīja kaut +0,4% pret 2009. gada 3. ceturksni. Šāda pavērsiena uzskatāmo modeli dod bumbas atsitiena filmēšana vai fotografēšana, kas parāda ar cilvēka acīm neuztveramu bumbas kustības palēnināšanos, deformāciju un tikai tad strauji paātrinātu kustību pretējā virzienā. Tas nu gan neprasa ilgu skaidrošanu, ka pat mazās valsts Latvijas ekonomika nevarēja mainīt virzienu ne vienā dienā, ne vienā mēnesī vai ceturksnī un pat ne gadā. Atsitiena efekta maksimumu rāda 2012. gada 1. ceturksnis ar +6,7% pret 2011. gada 1. ceturksni, bet tālāk seko neizbēgama kustības palēnināšanās. Šā gada 3. ceturkšņa rādītājs, lūk, ir +2,4%. Varbūt pat ir labi, ka tā. Proti, ka Latvija neatsitīsies pret savu iespēju griestiem ar tādu pašu blīkšķi kā 2008. gada vidū, kad IKP pāris ceturkšņu laikā pārgāja mīnusos no + 10 līdz +12 procentu pieauguma.
Ekonomikas pielīdzināšanu bumbiņai var uzskatīt par apvainojumu cilvēkiem, jo ekonomika taču ir tikai cilvēku darba rezultāts. Vai tad cilvēki nespēs saprast, ka viņiem, lai dzīvotu aizvien labāk, jāstrādā vairāk, labāk, godīgāk, gudrāk? Ja viņi tā rīkotos, tad tas izpaustos IKP nemitīgā pieaugumā. Praksē gan notiek pretēji. Cilvēki pieņem dažāda ilguma pieauguma un sarukuma ciklus par neizbēgamu tirgus ekonomikas īpašību, kas atbrīvo viņus no atbildības par ekonomiskajām krīzēm.
Šis gads ir apvainojums visiem tiem Latvijā nodarbinātajiem cilvēkiem, kuri nav spējuši panākt mēnešalgas pieaugumu par 8 – 10% pret to pašu mēnesi pirms gada. Latvijas statistiķi aprēķinājuši, ka tieši tāds ir vidējais algu pieauguma rādītājs nu jau gandrīz visā 2014. gada garumā. Ja caurmērā, lūk, maksā vairāk, bet kādam cilvēkam nemaksā vairāk, tas ir signāls šim cilvēkam meklēt iemeslus, kāpēc pret viņu tā izturas. Ja šādi cilvēki nepratīs kaut ar nākamā gada 1. janvāri sākt pelnīt vairāk, tad lai vaino sevi par lielām nepatikšanām. Proti, vidējo algas pieaugumu uz galviņām, starp kurām ietilpst arī bez algas paaugstinājuma atstātais bēdu brāļu un māsu bariņš, nodrošina daudz straujāks algu pieaugums tiem, kuriem tās patiešām pieaug. Vismaz daļu papildieņēmumu viņi nepaturēs uzkrājumos (bankas taču tagad faktiski liek piemaksāt par naudas glabāšanu bankās), bet tērēs, piekrītot pirkt preces un pakalpojumus par tādām cenām, kādas vairs nespēs samaksāt tie, kuriem algu apmērs paliek uz vietas vai pieaug, sacīsim, par 0,8%, nevis par 8%.
It kā dīvaini, bet pamācoši ir tas, ka vidējo algu pieauguma paātrinājums ir apgriezti proporcionāls IKP pieauguma paātrinājumam, t.i., pieauguma palēninājumam. Rūpniecības sadaļā pieauguma palēninājums jau pārgājis kopapjoma samazinājumā pret 2013. gada trijiem ceturkšņiem. Pašlaik finišam tuvojas pirmais gads, kopš Latvijā lieto eiro, un šeit vairs nedraud algu un darba ražīguma salāgošana ar nacionālās valūtas devalvācijas metodi. Latvijas pieredze kopš 2008. gada krīzes gan liecina, ka līdzās šai metodei pastāv arī citas metodes.
Latvija ir bagātinājusi pasaules ekonomikas pieredzi ar tādas emigrācijas izraisīšanu, lai sarukušais darba apjoms tiktu sadalīts uz būtiski vairāk sarukušu darbinieku skaitu. Darba apjoms tika veiksmīgi sarucināts līdz valsts pasūtījumiem, no kuriem lielu daļu sedz Eiropas Savienības palīdzības fondu nauda, un līdz tādiem darbiem, kādus Latvijai diktē tās ģeopolitiskais un klimatiskais novietojums. Uzskatamākos piemērus šādiem darbiem rāda tranzītuzņēmumu komplekts (dzelzceļš un ostas ar dažādiem tranzītpakalpojumu paplašinājumiem un atzarojumiem) un Latvijas mežu izciršana; daļēji šādiem kritērijiem atbilst lauksaimniecība un pārtikas ražošana. Katrs šajās nozarēs nodarbinātais cilvēks spēj uzturēt Latvijā vēl citus cilvēkus – ierēdņus, mediķus, skolotājus un galu galā bēru muzikantus.
Darbspējīgo un viņu bērnu izceļošana no Latvijas 2014. gadā ir turpinājusies, bet tās kvantitatīvo rādītāju noskaidrošana jāpagaida līdz nākamā gada vidum. Tiktāl viss būtu labi, bet Latvijā atlikušajiem nodarbinātajiem nākas uzturēt arī formāli un/vai faktiski darbnespējīgos, kuru īpatsvars pieaug darbspējīgo skaita samazināšanās dēļ. Šī smagā problēma dod Latvijai iespēju ierakstīt vēl nākamo rindiņu pasaules vēstures pieredzē. Citas valstis un mūsu pēctečus taču interesēs, līdz kādam līmenim būs iespējams samazināt cilvēku skaitu atsevišķā valstī, bet kopumā pārapdzīvotā pasaulē.