Ivars Zariņš: OIK afēras gals vēl nav redzams

© Rūta Kalmuka/ F64 Photo Agency

Par to, kas notiek ar obligāto iepirkuma komponenti (OIK), un to, kas vēl notiks, Neatkarīgās intervija ar Saeimas Saskaņas frakcijas deputātu Ivaru Zariņu.

- Saeima 10. janvārī atbalstīja lēmumprojektu par obligātā iepirkuma komponentes (OIK) atcelšanu. Par balsoja 86 parlamentārieši. Saeimā atbalstītais lēmums paredz aicinājumu Ekonomikas ministrijai (EK) steidzami izstrādāt tiesību aktus OIK atcelšanai no 2019. gada 31. marta ar mērķi samazināt elektroenerģijas izmaksas visiem Latvijas patērētājiem. Šis lēmums ir pārsteidzošs un negaidīts, jo iepriekš OIK jautājums nekustēja no vietas. Ko nozīmē piepešais lēmums OIK shēmu atcelt tik ļoti drīz? Vai tas vispār iespējams? Vai sāgai gals?

- Viss atkarīgs no tā, kas ar šo «galu» tiek saprasts. Piemēram, iepriekšējā valdībā jau arī Vienotības ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens solīja OIK galu - ka OIK tiks izbeigts triju gadu laikā. Bet tika noklusēta būtiska nianse - tika piedāvāts OIK izbeigt, noslēpjot to divos citos maksājumos, tas ir - radot ilūziju, ka mēs vairs nemaksājam šo slogu, jo rēķinos OIK vairs neparādītos. Un tas bija varoņstāsts, ar kuru Jaunā Vienotība gāja uz vēlēšanām. Un daudzi noticēja.

Ja elektroniskie mediji nespēlētu fronti tēva pagalmā, aizstāvot un tiražējot «pareizo politisko spēku» viedokļus un noklusējot no sabiedrības «nepareizo» viedokļus, bet būtu pacentušies bezkaislīgi, objektīvi atainot patiesībā notiekošo ap OIK, piemēram, sarīkojot atklātas, tiešas debates, lai cilvēki varētu paši objektīvi novērtēt, kas patiesībā notiek, domāju, ka mēs tagad redzētu pavisam citādu Saeimas sastāvu un dažu labu partiju 13. Saeimā vispār neredzētu.

Ir acīm redzami, ka OIK bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc vecās varas partijas zaudēja tik daudz balsu šajās vēlēšanās - jo tas bija uzskatāms piemērs no šo partiju radītās varas virtuves, kā sabiedrības intereses tiek samaltas desās un pēc tam tiek pārdotas tai par dārgu naudu.

Naivi būtu domāt, ka kaut kas varas virtuvē pēkšņi būtu mainījies. Vienīgais, kas ir mainījies - spēle ir palikusi sarežģītāka, jo ir jauni spēlētāji, jaunas politiskās partijas, jauni lozungi.

Vēsture jau atkal atkārtojas - «vecie» prasmīgi apspēlē «jaunos» un gatavo no tiem sev kārtējo barību - tos iebaro ar varas iespējām kā kaujamus sivēntiņus, lai ievilinātu uz kaušanu, un jandāliņš ap OIK šeit būs viens no galvenajiem instrumentiem. Tieši tāpēc lielā vienprātībā Saeimā par OIK atcelšanu no 31. marta nobalsoja arī tās partijas, kuras līdz šim uzstājīgi aizstāvēja OIK neiespējamību atcelt. Aprēķins ļoti vienkāršs - izrēķināties ar lielākajiem koalīcijas dumpiniekiem, jaunpienācējiem - ar KPV LV, kuras atbildības joma tagad ir Ekonomikas ministrija. KPV LV varēs padarīt par atbildīgu par visu notiekošo ap OIK. Varēs, pirmkārt, diskreditēt to kā politisku spēku to vēlētāju priekšā, kuriem KPV LV solīja OIK likvidāciju. Otrkārt, uz KPV LV neveiksmes fona varēs reabilitēties vecā Jaunā Vienotība kā «pragmatisks politisks spēks», kuram, izrādās, bijusi pamatota pozīcija par OIK - ka tur jau neko vairs nevar darīt. Treškārt, tas būs liels ieguvums visiem tiem, kas turpinās baroties no šīs afēras. Jo principiāls mēģinājums izbeigt OIK afēru būs izgāzies. Un pēc šāda fiasko diezin vai kādam politiskajam spēkam pietiks drosmes uzņemties to mēģināt vēlreiz.

- Vai ar OIK nevienam nav iespējams tikt galā?

- Pats uzstādījums ir nepareizs. Tiek piedāvāts cīnīties ar slimību, kuras diagnoze ir no pirksta izzīsta. Ja kāds ir slims, ar ko būtu jāsāk, ja tiešām vēlas viņu izārstēt? Vispirms ir vajadzīga diagnoze - vajag saprast, ar ko slimnieks sirgst un kas īsti ir jāārstē. OIK gadījumā tam vajadzētu būt šīs sistēmas tiesiskuma izvērtējumam.

Sabiedrībai par OIK tiek ilgi un dikti braukāts pa smadzenēm, ka tiek darīts viss iespējamais, lai atbrīvotu mūs no OIK. Ja jau tas tā, tad kādēļ EM joprojām nav veikusi OIK sistēmas juridisko izvērtējumu - nav vispār noskaidrojusi, no kādām slimībām būtu jāārstējas. Tieši otrādi - tā no šiem tiesiskuma un likumības jautājumiem ir vairījusies kā velns no krusta. Kādēļ?

Tādēļ, ka patiesībā viss var izrādīties pavisam savādāk, nekā tas sabiedrībai tiek pasniegts. Risinājumi ir - tie ir reāli, efektīvi, ātri un tiesiski īstenojami. Taču šie risinājumi tiek noklusēti. Jo citādi nevarētu sabiedrībai paskaidrot, kāpēc tas netiek darīts. Kā interesēs?

Uzskatāms piemērs bija leģendārās EM vadītās «OIK darba grupas» rezultāts, kuru kritizēja pat koalīcijas partneri, uz ko ministrs Arvils Ašeradens bravūrīgi paziņoja, ka, ja kādam ir labāks plāns, lai iesniedz to Ministru kabinetā - viņš to atbalstīšot. Es to sagatavoju dažu dienu laikā un iesniedzu - konkrētus pasākumus, kurus izpildot, OIK slogs samazinātos ātri, būtiski un tiesiskā veidā, un uz visiem laikiem. Apliecināju arī savu gatavību ierasties valdības sēdē, lai aizstāvētu un pierādītu savu priekšlikumu pamatotību.

Taču, lai nevajadzētu ar mani par to diskutēt un šajā diskusijā neatklātos, kas patiesībā notiek ap OIK, valdība lielā vienprātībā nolēma izskatīt tālāko rīcības plānu par OIK bez diskusijām, vienkārši pieņemot EM sagatavoto ziņojumu, no kura jēgas nav gandrīz nekādas. Vienkārši veiksmīgi novilcināts laiks, kur katra nedēļa ir vairāki miljoni, kas iebirst oikistu maciņos. No kuriem daudzi ir dāsni ziedotāji partijām.

- Bija ļoti apņēmīgs ekonomikas ministra amata kandidāts Didzis Šmits, kurš pēdējā brīdī nobremzēja, savu kandidatūru noņēma un ļāva par ministru kļūt citam KPV LV politiķim Ralfam Nemiro. Kā to skaidrot?

- Ja runājam par to, vai ir iespējams ātri tikt galā ar OIK afēru, varu teikt, ka tas ir iespējams. Tikai tam vajadzīga atbilstoša kompetence, politiskā griba un meistarība to izdarīt. Un ir jautājums, vai šāda kompetence ir kādam no KPV LV? Skaidrs, ka nav. Tas ir kā parastam autoamatierim no skatītāju tribīnēm pašam pārsēsties pie pirmās formulas stūres un mēģināt parādīt, kā izbraukt trasi visātrāk par visiem. Tas beigsies ar ietriekšanos sienā jau pirmajā pagriezienā. Šādas lamatas ir sagatavotas jaunajam ministram. Savukārt, ja ministrs, lai neriskētu ar savu politisko karjeru, vēlēsies pats nobraukt no trases - nolaist cīņas karogu ar OIK tādā pašā pusmastā, kā to darīja Vienotība -, tad tā būs KPV LV politiskā pašnāvība. Jo KPV LV politiskā niša ir protesta balsotājs, kurš atdeva savu balsi KPV LV, cerot, ka tas ja ne spēs ko izdarīt no solītā, tad vismaz braši cīnīsies. Un cīņa ar OIK bija viens no galvenajiem KPV LV lozungiem. Vēlētājs šādu nodevību nepiedos. Daudzi krekli tiks sadedzināti. Jaunajam ekonomikas ministram nav viegla izvēle - vai nu likt sevi uz politiskā cīņu altāra, vai ziedot partiju savas karjeras labā. Izskatās jau, ka izvēle ir izdarīta.

- Vai tiešām KPV LV jau ir tik nolemti zaudēt šo savu cīņas karogu ar OIK. Vēl taču ir iespēja dibināt parlamentārās izmeklēšanas komisiju, par kuru runā KPV LV sākotnējais šīs partijas ekonomikas ministra kandidāts Didzis Šmits.

- Šmits laikam saprata, ka tie ir slazdi. Jo pats uzstādījums bija nepareizs. Kā jau teicu, vispirms vajag analīzes, nevis uzreiz steigties barot ar visstiprākajām zālēm.

Ir jāveic sastrādātā tiesiskais izvērtējums - cik likumīga, cik tiesiska ir izveidotā sistēma un tajā esošo dalībnieku rīcība. Ir jāatdala pelavas no graudiem. Parlamentārā izmeklēšanas komisija, ja tā tiek prasmīgi izveidota ar pareizu darba uzdevumu, varētu kļūt par KPV LV glābšanas salmiņu. Ja vēl izdotos salāgot EM un šīs komisijas darbu, lai tās darbotos kā palīgs viens otram, tad KPV LV varētu sanākt reāls varoņstāsts, un tad politiskajā mēslainē, un varbūt pat dziļāk, varētu aiziet kāds cits, nevis KPV LV.

Taču pašlaik izskatās, ka KPV LV politiķi labāk apkaros cits citu, lai īstenotu savas politiskās ambīcijas, nevis vienosies kopējai lietai un savu solījumu izpildei.

- Runājot par tiesiskumu, tiek pieminēts, ka «zaļās enerģijas» ražotājiem atbalsts vairāk nekā desmit gadu ir bijis nelikumīgs, bez saskaņošanas ar Eiropas Komisiju. Vai to var izmantot, lai atbrīvotos no OIK, jo uzreiz būs komersantu iebildumi, ka viņi nav vainīgi pie tā, ka ministrija vai valdība nav kaut ko saskaņojusi Briselē. Viņi labticīgi paļāvās uz Latvijas valdību…

- Šo stāstu būtu jāsāk no citas vietas ar pavisam citiem uzsvariem. Latvijai kā Eiropas Savienības dalībvalstij ir tiesības sniegt atbalstu komersantiem tikai pēc saskaņošanas ar Eiropas Komisiju. Ja šāds atbalsts ir sniegts bez saskaņošanas ar Eiropas Komisiju, tad tas saskaņā ar Eiropas Savienības tiesību normām ir nelikumīgs. To skaidri pasaka speciāla regula. Regula, tas ir kaut kas pārāks par mūsu likumiem.

Tas, ka atbalsts vēlāk, pēc desmit gadiem, tika saskaņots ar EK, nepadara šo nelikumīgi izsniegto atbalstu par likumīgu. To arī skaidri nosaka ES tiesību normas.

Ja atbalsts ir nelikumīgs, nepastāv arī tiesiskā paļāvība uz šo atbalstu. Tas nozīmē, ka principā jebkurš no OIK maksātājiem, kas ir maksājis no 2007. gada līdz 2017. gadam, var prasīt atpakaļ naudu - lai kompensē viņam zaudējumus, kas saistīti ar šā nelikumīgā atbalsta sniegšanu.

EM līdz šim ir bijusi ļoti īpatnēja izpratne par tiesisko paļāvību - ka jārūpējas tikai par OIK saņēmēju tiesisko paļāvību, bet nezin kāpēc tiek noklusēts, ka arī visiem pārējiem - arī OIK maksātājiem - ir tiesiskā paļāvība. Mums, maksātājiem, ir pamats būt tiesiski paļāvīgiem, ka sistēma ir izveidota tiesiski un tās darbība tiek atbilstoši uzraudzīta - ka atbalstu saņem tikai tie komersanti, kam tas pienākas, un tikai tādā apjomā, kāds tiem pienākas.

Piemēram, par žurnālistu atklātajām «konteinershēmām» EM uzreiz paziņoja, ka tā ir krāpniecība. Es pierādīju, ja kāds ir nodarbojies ar krāpniecību, tad pirmā, kurai jāvaicā un jāprasa atbildība, ir EM, kas ne tikai nav veikusi pietiekamu šā procesa uzraudzību, kā rezultātā bija iespējama neesošu staciju rašanās, bet pat pati ir režisējusi šādu «konteinershēmu» rašanos, dodot savas instrukcijas un vajadzīgos apliecinājumus komersantiem, lai tie varētu īstenot šādas «konteinershēmas». Reāli dabā ir zaļa pļava, bet, pēc ministrijas papīriem, tur ir strādājoša koģenerācijas stacija.

- Nu ministriju tā kā laikam nevar «ņemt ciet». Laikam ir kādi konkrēti cilvēki?

- Ir konkrēti ministrijas ierēdņi, kas ir parakstījuši dokumentus, kas ir lēmuši, kas ir apstiprinājuši, ka ir koģenerācijas stacijas, kas atbilst izdotajā atļaujā noteiktajiem nosacījumiem. Ir tādi absurdi, ka izsniegta atļauja par vienu jaudu, bet realitātē ļāva uzstādīt simtiem reižu mazāku jaudu. Turklāt tādām tehnoloģijām, ar kurām nemaz nav iespējams nodrošināt pārējo būtisko atļaujas nosacījumu izpildi, piemēram, vajadzīgo efektivitāti. Ir tāds amizants gadījums, kad EM apliecina, ka komersants ir izpildījis izsniegtās atļaujas nosacījumus, lai gan ir uzstādījis simtiem reižu mazāku jaudas staciju - «suņu būdu» dzīvojamās mājas vietā - uzstādījis desmit kilovatu staciju ar tvaika pretspiediena turbīnu. Kad EM jautā, lai nosauc, kurš ražotājs pasaulē ir spējīgs kaut ko tādu piedāvāt, viņi atbild, ka nezina. Uz ironisku jautājumu, vai termodinamikas likumi Latvijā darbojas visā teritorijā, ekonomikas ministrs pilnā nopietnībā deputātiem mēģināja iestāstīt, ka, lai atbildētu uz šo jautājumu, būtu jātaisa ļoti nopietns pētījums.

Saprotamā analoģija par šo stacijas gadījumu būtu, ka jums veļas mašīnas vietā piedāvā rokas pulksteni un mēģina iestāstīt, ka tajā ir iebūvēta veļas mašīna, ar kuru var mazgāt veļu tāpat kā ar lielo veļas mašīnu. Kad ierēdņus piespieda pie sienas, viņi sāka atsevišķus līgumus anulēt.

Ar pārbaudēm arī bija farss. Tika moži ziņots, ka notikušas vairāk nekā 40 pārbaudes, bet pēc tam atklājās, ka EM pārbaudes reāli veiktas tikai kādās septiņās vietās. Tika taisīts liels šovs, ka notikušas lielas pārbaudes, daudzas atļaujas anulētas un simti miljoni no nākotnes OIK sloga ieekonomēti. Taču tās atļaujas vajadzēja anulēt pat bez kādām pārbaudēm - nekādas stacijas nebija uzbūvētas, atļaujas bija jāanulē šā vai tā, un pienesums nākotnes OIK sloga ekonomēšanā tur bija nulle.

- Diezgan izplatīts ir politiķu viedoklis, ka OIK ir kļuvis par dēmonizētu bubuli, ka Latvijai «zaļo enerģiju» ražot principā ir pareizi, ka ne jau visi OIK saņēmēji bāžami vienā maisā, bet lielais sliktums, ka pie OIK saņēmējiem pieskaitīti arī tie, kas enerģiju ražo no dabasgāzes.

- Te jānodala divas lietas. Tik tiešām Latvijai bija tiesības īstenot šādu atbalstu. Jāsaprot, ka ir viena atbalsta shēma, kas paredzēta atjaunojamiem energoresursiem, un otra lieta, par ko jārūpējas ES dalībvalstīm, ir efektīvas kooģenerācijas shēma. Un tieši šīs kooģenerācijas ietvaros var veidot atbalstu gāzes stacijām. Abas divas sistēmas bija pamatotas, un Latvija bija tiesīga tās attīstīt. Nevajag tās jaukt kopā, kā to parasti dara tie, kuri vienkārši vēlas no sevis novērst uzmanību, saucot: «Ķeriet zagli!» Tā sāpe jau ir par to, par kādām interesēm domājot, tika veidotas šīs atbalsta sistēmas, un cik tiesiski tas tika izdarīts. Ar to beidzot vajadzētu tikt skaidrībā. Ja beidzot tiktu atdalītas pelavas no graudiem - sistēmā atstāti tikai tie, kas visu ir godprātīgi pildījuši, un saņemtu tikai to, kas tiem pienākas, šis maksājumu slogs mums saruktu uzreiz un ļoti būtiski.

Ekonomika

Kopējais valsts parāds jau tagad ir lielāks par Latvijas gada budžetu, bet, lai finansētu visus nākamajā gadā ieplānoties tēriņus, tas pieaugs vēl par aptuveni pusotru miljardu eiro, vēsta LTV raidījums “de facto”. Parāda apmērs gan nebūtu nekas ārkārtējs, īpaši salīdzinoties ar citām valstīm. Taču pesimistiskās ekonomikas prognozes, lielais budžeta deficīts un kredītreitingu aģentūru lielāka skepse par Latvijas situāciju uz parāda audzēšanu liek raudzīties ar lielāku piesardzību.