Lai eiro projekts būtu sekmīgs, Eiropas Savienībai nepieciešama ātrāka fiskālā, ekonomiskā un politiskā integrācija, tostarp vairāk kopējā budžeta, tomēr jāapzinās, ka neviens Latviju ar varu eirozonā nevilks, norāda "Ekonomistu apvienības 2010" prezidents Ojārs Kehris.
Rudens konferencē apvienības biedri un citi eksperti tika rosināti iesniegtu plānu B. Plāns A ir pievienoties eirozonai 2014.gadā, ko valdība ir pietiekami skaidri izklāstījusi, plānam B jāatspoguļo, kādas ir alternatīvas - ja Latvija eirozonā iestājas vēlāk, ja neiestājas vispār.
Izskan arī domas, ka jāskatās, kas notiek Skandināvijā, arī Krievija un Baltkrievija veidošot vienotu valūtas zonu, kurā eirozonas sabrukuma gadījumā Krievijas prezidents Vladimirs Putins aicināšot pievienoties arī Eiropas Savienības (ES) valstis. Spekulāciju šajā sakarā patlaban ir daudz gan politiskajā, gan ekonomiskajā vidē, norāda Kehris. Tomēr, ja sākam analizēt citus variantus, tad tie, pēc viņa domām, ir sliktāki nekā mūsu pievienošanās eirozonai, kaut arī eirozonas veselības stāvoklis mūs ne tuvu neiepriecina. Kaut kādi soļi eirozonas nostiprināšanā tiek sperti, bet, ekonomistu ieskatā, tas ir daudz par maz.
Tā ir realitāte - neviens Latviju ar varu eirozonā nevilks, uzsver Kehris. ES ir pietiekami daudz amatpersonu, kas uzskata, ka eirozonu nevajag paplašināt. Manuprāt, plānu B vajadzētu ne tikai izveidot, bet arī publiskot. Pēc Kehra domām, eirozona pašlaik ir labākā alternatīva Latvijai, tomēr jāturpina rūpīgi sekot situācijas attīstībai eirozonā un jābūt gataviem dažādiem notikumu attīstības scenārijiem.
Iedzīvotāju noskaņojums Latvijā nav diez cik pozitīvs par eiro ieviešanu. Ja iedzīvotājiem paskaidrotu, kādas ir alternatīvas eiro ieviešanai, viņu negatīvā nostāja mainītos, ir pārliecināts Kehris.
ES ir vajadzīga padziļināta ne tikai fiskālā, bet arī ekonomiskā un, iespējams, politiskā integrācija, lai eiro būtu stabils, lai eiro projekts nebūtu bijis ekonomiski neveiksmīgs eksperiments, uzskata Kehris. Patlaban, kad Latvija vēl nav eirozonā, mums jau ir visas tās pašas eirozonas problēmas, jo mūsu nacionālā valūta lats ir cieši saistīta ar eiro. Gribētos cerēt, ka eirozona spēs atveseļoties. Pēc Kehra domām, Eiropas Centrālajai bankai ir jāņem pieredze no ASV Federālo rezervju bankas un būtu jāuzņemas atbildība ne tikai par cenu stabilitāti, bet arī par bezdarbu. Un šī ir abu pieeju galvenā atšķirība.
Eiropas birokrātijas lielums un procesu ilgums ES, pēc Kehra domām, nav adekvāti pašreizējai ekonomiskajai situācijai. ES konkurence globālajā tirgū samazinās, bet birokrātiskās spēles tajā turpinās - Fiskālās disciplīnas likumu neratificē jau esošās ES struktūrvienības, bet gan tiek radīta jauna struktūra, kurā nav Čehijas un Lielbritānijas, kuras ir atteikušās no šā likuma ratifikācijas. Tā kā tādēļ palielināsies ES birokrātijas apjoms un izmaksas, ir grūti prognozēt. Bet Maksa Vēbera grāmatās ir teikts, ka apstākļos, kad ekonomika samazinās, birokrātijai ir tendence augt, kaut vai tikai tāpēc, ka birokrātu bērniem, draugiem un paziņām paliek mazāk darba un viņiem tiek mēģināts radīt jaunas darba vietas. Tam ir nepieciešams būtisks pretsvars, jo kādā brīdī novājinātā ES ekonomika vairs nespēs nest šo "virsbūvi", norāda Kehris.
Problēmas ir tikai eirozonas dienvidvalstīs. Eirozona nav homogēna, naudas cena tajā nevar būt izdevīga vienlaikus dienvidu un ziemeļu valstīm, jo ekonomiskie cikli ir dažādi. Tie ir bijuši nosacīti izdevīgāki, piemēram, Vācijai nekā Portugālei vai Spānijai. Neatrisinot būtiskas lietas par naudas cenu, par līdzekļu pieejamību, kuras ir ES kopējās problēmas, nevar tikai pateikt, ka ir jāievēro iepriekšējās apņemšanās. Ja politiķi ir pieņēmuši neīstenojamas apņemšanās, kā tas patlaban ir dienvidvalstīs, tad kļūda ir nevis kāds pārsteidzīgs lēmums, bet nepareizā eirozonas uzbūve, kas reizēm neļauj solījumus pildīt.
Eirozonas iestāšanās kritēriji nosaka daudz, bet mēs redzējām, ka Lietuvas gadījumā, kura praktiski izpildīja eirozonas kritērijus, nesasniegti palika tā dēvētie ilgtspējas kritēriji, atgādina Kehris. Arī Igaunijai, iestājoties eirozonā, mēģināja pārmest, ka tās ekonomika nav ilgtspējīga, kaut arī tās iestāšanās rādītāji, tostarp valsts ārējais parāds, bija labāki nekā jebkurai citai valstij. Šādā situācijā daudz ko nosaka "klimats" un domu dažādība ES birokrātijā, kas pieņems lēmumu par eirozonas paplašināšanu.
Tomēr tie signāli, ko saņemam no Eiropas Centrālās bankas, ir diezgan nepārprotami - ja Latvija izpildīs noteiktos kritērijus, mūsu valsts tiks uzņemta eirozonā. Arī Latvijas premjers ir kompetents šajos jautājumos Eiropas mērogā. Premjers apgalvo: ja izpildīsim noteiktos kritērijus, Latvija tiks uzņemta eirozonā, uzsver Kehris.
Bet "Ekonomistu apvienības 2010" prezidents arī uzskata, ka Eiropa patlaban ir mazliet apmulsusi par tiem kritērijiem. Lielie lēmumi, kaut vai Austrumvācijas pievienošanās Rietumvācijai, tika realizēti vienā naktī bez jebkādiem iepriekšējiem nosacījumiem. Man šķiet, ka kritēriji bija pareizi, kad eirozona attīstījās lineāri, bet tagad, kad tā ir izgājusi cauri krīzes cikliem, šiem kritērijiem ir pakārtotāka nozīme.
Primārais ir, ka lielāks tirgus ir labāk un ir vēlme iet uz fiskālo, ekonomisko un politisko konsolidāciju. Mēs un citas valstis, kas gatavojas iestāties eirozonā, cenšamies iekļauties šī "skaistumkonkursa" kritērijos, nevis pieņemt lēmumus, kas mūsu valsts attīstībai būtu vislabākie, uzskata Kehris. Sanāk - ja Latvija nepievienosies eirozonai, mēs nedomāsim par savas valsts ekonomikas attīstību un nodokļu politiku, kāda tai vajadzīga, bet turpināsim censties izpildīt Māstrihtas kritērijus. Tas ir absurdi! ES kopumā to "cīņu par kritērijiem" vairs nevar atļauties, jo zaudē savu konkurētspēju. Bet Latvija aizvien cenšas izpatikt Briselei, Strasbūrai un turēties pie kritērijiem, kurus, kad vajadzēja savas ekonomikas izaugsmei, pārkāpa gan Vācija, gan Francija, un bez kādām sankcijām, uzskata Kehris.
"Ekonomistu apvienības 2010" prezidents arī norāda, ka Andris Vilks (V) sarežģītā Latvijas finanšu situācijā ir gudri vadījis Finanšu ministriju, sevišķi finansiālās konsolidācijas jomā, uzskata "Ekonomistu apvienības 2010" prezidents. Vilks ir izpelnījies arī apvienības atbalstu. Turpretī ministra Vilka izteicieni par Grieķiju, pēc Kehra domām, bija nekorekti un nevietā. "Labāk būtu rūpējies un skaidrojis Latvijas fiskālo politiku. Ir lietas, ar kurām Latvija var lepoties. Atsevišķos aspektos grieķiem varbūt arī noderētu Latvijas tehniskā palīdzība, bet mēs nebūt neesam tādā pozīcijā, lai varētu pamācīt Grieķiju. Ja tiek apgalvots, ka ar Latvijas fiskālo situāciju viss ir ļoti labi, tad atgādināšu, cik daudz cilvēku ir pametuši Latviju," norāda Kehris.