Inguna Sudraba: Lēmums par eiro ieviešanu noteikti ir jānodod tautas rokās

Spītējot draņķīgam laikam, barikāžu aizstāvju atceres dienā Doma laukumā notika manifestācija Par tautas dzīvību! Galvenās tēzes, kas tajā izskanēja, vēstīja par kristīgajām vērtībām, latvisku Latviju, vienotu sabiedrību. Pasākumā piedalījās Romas katoļu baznīcas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs, kardināls Jānis Pujats, luterāņu arhibīskaps Jānis Vanags, kinorežisors Jānis Streičs, aktieris Gundars Āboliņš, ekonomists Ivars Brīvers un citi sabiedrībā pazīstami cilvēki. Vēlējāmies noskaidrot, vai šis bijis tāds kā lietussargu revolūcijas bliks, inteliģences dvēseles kliedziens vai pieteikums jaunam politiskam spēkam. Tāpēc uz sarunu aicinājām pasākuma organizatori, žurnālisti Evu Lūsi, zinātnieku, Organiskās sintēzes institūta direktoru Ivaru Kalviņu un bijušo valsts kontrolieri Ingunu Sudrabu.

– Eva, vai bija grūti sapulcināt vienkopus salīdzinoši tik daudz autoritāšu?

E. Lūse: – Šis bija netradicionāls pasākuma formāts. Netika rakstīta tradicionālā depeša valdībai vai augstākajām valsts amatpersonām. Šajā manifestācijā tauta runāja ar tautu. Acīmredzot tas politisko eliti nobiedēja, jo vairāki cilvēki, kas iepriekš tika publiski nosaukti, negaidīti pazuda no epasta aprites vai neatnāca uz norunātu tikšanos. Daži atklāti sacīja, ka tika zvanīts un teikts, lai neiet uz šo pasākumu.

– Kāpēc jūs piedalījāties manifestācijā?

I. Sudraba: – Tāpēc, ka man nav vienalga. Esam zaudējuši būtiskas vērtības, uz kurām jābalsta valsts attīstība un tautas dzīvība. Visu laiku tikusi realizēta savstarpējās naidošanas politika, nostādot ļaudis PRET kaut ko. Šī manifestācija lika aizdomāties, kas ir tas, kas mūs vieno.

I. Kalviņš: – Parasti jau tehnisko inteliģenci pārāk bieži neaicina uz šādiem pasākumiem, kur runā par garīgām, kulturālām vērtībām un valsts likteni. Mana motivācija piedalīties bija skaidra. Es neesmu apmierināts ar to, kur Latvija šobrīd virzās. Iznākums, kuru paredzu, var būt katastrofāls valstij. Jādara viss iespējamais, lai šādas sekas neiestātos.

– Par kādu katastrofu jūs te runājat?! Krīze pārvarēta, ekonomika iet uz augšu, tūlīt dabūsim eiro un dzīvosim zaļi.

I. K.: – Zaļi klāsies tiem, kuri ir pie varas, bet ne jau tautai. Pretēji valdības politiķu izteikumiem, ka viss ir kārtībā, deflācija pierāda, ka cilvēkiem nav naudas, par ko pirkt pat dienišķo pārtiku un pirmās nepieciešamības preces. Kas attiecas uz eiro ieviešanu – neviens nav prasījis, ko domā tie, kuri saprot šādas rīcības patiesās sekas. Ja simts gudrās galvas tā lēmušas, tad tā arī būs. Turklāt tiek piemaksāts, lai medijos paustu vienīgo un pareizo viedokli. Šķēle tika nosodīts par pozitīvisma kampaņu, bet vai tā, kuru tagad valdība finansē no nodokļu maksātāju naudas eiro reklamēšanai, nav tāda pati pozitīvisma kampaņa? Es neesmu ekonomists, taču reizēm mēdzu palasīt šādus tādus līgumus. Piemēram, dokumentu, kas saucas Eiropas stabilitātes mehānisms (European Stability Mechanism)*. Tur skaidri un gaiši rakstīts, ka šīs organizācijas izpilddirektoram ir tiesības pieņemt lēmumus par to, kādas summas dalībvalstīm ir jāiemaksā bezapelācijas un bezierunu kārtībā. Valstīm šīs prasības jāizpilda septiņu dienu laikā. Tātad, ja nolems, ka Latvijai jāmaksā, pieņemsim, pieci miljardi, tad tā arī būs un nekādi protesti pieņemti netiks. Ja kāds aizbildinās, ka, iestājoties ES, jau bija noteikta pievienošanās eirozonai, tad vēlos atgādināt, ka tautai šā līguma nosacījumi toreiz netika izpausti. Dokuments nebija publiski pieejams. Tie, kuri referendumā balsoja PAR iestāšanos ES (arī es), balsoja par principu, nevis par detaļām.

I. S.: – Satversmē teikts, ka Latvijā suverēnā vara pieder tautai. Ja tā, tad vispirms ir jāizmaina konstitūcijas pants un jāieraksta, ka izņēmuma gadījumos svarīgus lēmumus par valstī notiekošo pieņem Brisele. Pagaidām šāda teksta otrajā pantā nav. Tieši tāpēc būtu svarīgi, lai tik nozīmīgu lēmumu kā lata nomaiņu ar eiro pieņemtu nevis vara, bet tauta referendumā. Neatkarības gadu sākumā Dievs deva mums svētību un brīvību, bet mēs aizgājām šķērsām, izvēloties par savu dievību zelta teļu. Tagad redzam, ka to pašu atkārto vara. Politiķi šo ceļu uzspiež tautai, neprasot tās gribu. Tas nav pareizi. Lēmums par eiro ieviešanu noteikti ir jānodod tautas nobalsošanai.

E. L.: – Varas partijas atļaujas teikt, ka mēs nespējam dzīvot paši ar savu nacionālo valūtu, – es šādu nostāju pielīdzinu valsts nodevībai. Jā, šajā jautājumā atļaujos būt emocionāla, jo arī lats ir rezultāts mūsu paaudzes cīņai par savas valsts

neatkarību.

I. K.: – Jums nešķiet paradoksāli, ka līdz ar iestāšanos ES, esam zaudējuši savas tautas vitalitāti?

– Toties esam kļuvuši par pasaules pilsoņiem!

I. K.: – Nē, mēs neesam kļuvuši par pasaules pilsoņiem! Valstīs, kurās atrodas mūsu pilsoņi, viņus par līdzvērtīgiem neviens neuzskata. Latvieši ir tikai lētais darbaspēks, kuru ienīst par to, ka viņi atņem darba vietas. Attieksme pret iebraucējiem ir šovinistiska daudzās no šīm ES valstīm.

E. L.: – Domāju, ka Latvija kā nācijvalsts šobrīd ir sarežģītā situācijā. Ieskaitot tradicionālos apdraudējumus, klāt nākušas jaunas briesmas. Es tās dēvēju par nāves ideoloģiju. Tā iet pāri visām robežām, iznīcinot jebkuru nāciju, noārdot tautas saknes, veidojot patērētāju sabiedrību. Reiz man mācītājs teica: padomā, Eva, kas pārsvarā veido šādu sabiedrības modeli. Tie, kuri tiek mudināti iegādāties luksusa preces, noteikti nav ģimenes cilvēki, jo viņi pērk maizi un pienu. Tie pārsvarā ir vientuļi ļaudis, ar labu karjeru, mobili – tādi, kas jebkurā mirklī var doties strādāt arī uz citu valsti. Vārdu sakot, ideālie patērētāji.

I. S.: – Man nav pieņemams absolūtais liberālisms, kad pazūd pamati, uz kuriem turas valsts. Tagad vairs nevaram lietot vārdu ģimene. Ir jāsaka: tradicionālā ģimene, lai saprastu, ka ar to domājam normālu, patriarhālu ģimeni, kurā ir bērni, kā arī māte un tēvs, kuri dzīvo laulībā. Ja nav izpratnes par kopējām vērtībām un mērķiem, pārvēršamies par bezveidīgu masu, kurā viegli ieplūdināt vajadzīgo ideoloģiju.

– Kas ir pamatvērtība, kura spētu konsolidēt tautu?

I. S.: – Tā ir mūsu valsts, kuras dēļ varam vienoties.

– Tā bija līdz brīdim, kad žurnāliste Baiba Strautmane palaida cinisko frāzi: es mīlu šo zemi, bet nemīlu šo valsti...

I. K.: – Nelaime ir tā, ka jostas savilktas tik cieši, ka kuņģī skrabinās bads. Līdz ar to visas pārējās izjūtas un vērtības šķiet mazsvarīgas. Arī pati valsts vairs neinteresē, ja tajā nav iespējams pieēst pilnu vēderu kaut reizi dienā, kur nu vēl trīs.

I. S.: – Nožēlojami, ja sava zeme jāpamet ne tāpēc, ka tur notiktu karš vai būtu citi apdraudējumi dzīvībai, bet ir jāaizbrauc tāpēc, ka cilvēki vairs netic savai valstij. Ja no savas valsts ir jābēg projām, jo to nīst, tad kaut kas patiešām nav normāli. Tātad valsts nav izveidota tāda, kuras dēļ spējam vienoties kopējā mīlestībā un izpratnē. Ikvienam ir jādarbojas līdzi, lai valsts būtu mīlama. Ne tikai tie – simts Saeimā – ir atbildīgi par zemi, kurā dzīvojam. Arī mēs katrs.

– Manifestācijā skanēja aicinājumi atgriezties pie atmodas laika ideāliem. Definējiet, kas tie ir!

E. L.: – Politiskā atmoda sākās ar garīgo atmodu. Kamēr tauta meklē Dievu, jebkurai valstij ir jēga būt. Tas ir pamatu pamats visam. Tāpēc man ir kāds ierosinājums. Proti, atgriezties pie brīvvalsts tradīcijas, kad ik rītu skolās mācības sākās ar lūgšanu Mūsu tēvs debesīs... Viss ir Dieva rokās. Viņš var visu, arī mūsu kļūdas vērst par labu.

I. S.: – Ziniet, es ļoti mīlu Latviju, bet mīlu arī Gruziju, kur man ir daudz draugu. Gruzīni nav bagāti. Viņi tāpat kā latvieši ir daudz cietuši, bet spējuši saglabāt savu lepnumu. Gruzīnu spēks slēpjas ticībā. Tas jāsaprot arī mums: ja būsim tauta, kas vienota ar Dievu, tad kļūsim neuzvarami.

– Daži atmodas laika ideāli ir jāpārstartē, jo pēc 22 neatkarības gadiem tie vairs neder, piemēram, naivais sauklis: kaut pastalās, bet brīvā Latvijā! Kā vajadzētu definēt 21. gadsimta Latviju?

I. K.: – 21. gadsimta Latvija – tā ir valsts ar zināšanās balstītu ekonomiku, kuras pamats ir reāla, izglītība, nevis darbaspēkam nederīgi diplomi.

I. S.: – Kā definēt Latviju... Pirmkārt, varam būt bagāti ar to, kas mums jau pieder. Latvijā ir tīra zeme un ūdeņi. Mums ir nesamaitāta daba. Tātad ar to varam izcelties pārējo valstu vidū un darīt to gudri. Uz vispārējā fona, kad pasaule kļūst arvien slimāka, cilvēki ir sapratuši, ka par daudzām lietām ir vērts maksāt dārgāk, toties dzīvot veselīgi. Otrkārt, zināšanas ir pamatu pamats, kas sākas ar pareizu izglītību jau skolā, kur ikviens var attīstīt individualitāti. Tomēr pēdējos 20 gadus izglītības sistēma ir bijusi viena no vājākajām jomām valstī. Tā nerada domājošus cilvēkus, personības. Mums jāveido tāda valsts, kur katrs talantīgs cilvēks var izmantot savas zināšanas un tādējādi nodrošināt gan sevi, gan savu ģimeni. Šādā veidā valsts var attīstīties. Taču tai savukārt jāgarantē vide, kurā ļaudis jūtas stabili. Kad cilvēks ir drošs, viņš ir arī brīvs un liek savus talantus lietā.

– Jā, arī izglītība ir joma, kas parasti rūpējas par tautas garīgumu. Diemžēl tā nemitīgi saskārusies ar lielām problēmām – nesakarīgām reformām, pastāvīgu naudas trūkumu.

I. K.: – Ja negribam būt tikai zemnieku tauta, bet saņemt arī normālu atalgojumu, kas Latvijā ļautu nodrošināt Eiropas līmenim atbilstošu dzīves standartu, tad izglītības sistēma jāmaina nevis tādā veidā, kā to tagad dara Roberts Ķīlis, bet gan pārdomāti. Vispirms jāsāk ar to, ka tiek atjaunots skolotāja prestižs, bet, lai iegūtās zināšanas pārtaptu produktā, izglītībai jābalstās zinātnē, pētniecībā un inovācijā! Ir jāsaprot: ja modernizējam ražošanu, bet neradām inovatīvu, jaunu produktu, kuru var pārdot, tad atlaižam darba darītājus. Šādi padzenam prom no savas valsts ne tikai zemākās, bet arī vidējās kvalifikācijas darbaspēku. Nekādas Ķīļa reformas nespēs situāciju mainīt, ja nevarēs rekrutēt nākamos studentus, kuriem jāapgūst inženierzinātnes un dabaszinātnes. Tāpēc vidusskolā ir jāatjauno pilna apmācību sistēma, ieskaitot ķīmiju, fiziku, matemātiku un bioloģiju. Pēc tam var mācīties, ko katrs grib. Atgādināšu, ka pērn eksāmenu ķīmijā kārtoja 4,6% no visiem vidusskolēniem. Ministrs Ķīlis aprēķinājis, ka viens vidusskolēns gadā izmaksā 2000 latu – vairāk nekā augstskolas students (tam gan es neticu). Ja tā, tad valstij nedrīkstētu būt vienalga, ka cilvēki ar vidusskolas diplomu nespēj studēt mācību priekšmetus, kuri ir saistīti ar tautsaimniecības attīstību. Un paskatieties, kas notiek ar zinātnei atvēlēto budžetu! Izglītības un zinātnes ministrija ir burtiski satracinājusi zinātnes pasauli katastrofālā budžeta dēļ. Visvairāk cieš tieši humanitārā bloka pārstāvji, kuri veido sabiedrības garīgās vērtības – kultūru, mākslu, vēsturi, filozofiju, valodniecību, jurisprudenci. Ja šos cilvēkus pazemojot nospiež uz ceļiem, lai viņu domas būtu aizņemtas tikai ar izdzīvošanas jautājumiem, tad skaidrs, ka tiem nebūs laika domāt par valsti, politiku un nākamajām vēlēšanām.

– Inguna, kāpēc jūs atteicāt Valdim Zatleram, kad viņš aicināja topošajā partijā? Toreiz taču tika solītas dažnedažādas idejas.

I. S.: – Kādas idejas... Tur jau tā lieta, ka ideju nebija! Es šajā pasākumā, kas saucās jaunas partijas dibināšana, neredzēju fundamentālu saturu. Sarunā ar Valdi Zatleru sadzirdēju tikai sīkus mērķus – izmainīt vienu vai otru likumu, bet nesaskatīju vīziju, kā valsts attīstīsies.

– Jūs spētu uzņemties misiju – atjaunot ticību un mīlestību savai valstij? Jums kā līderei ir piemēroti dotumi – meitene no provinces, kura izsitusies pati saviem spēkiem, cītīgi mācoties un studējot, godprātīgi strādājot, nebaidoties palaist muti pret varas eliti...

I. S.: – Nekad savu dzīves ceļu neesmu būvējusi ar mērķi būt kādā konkrētā amatā. Viss manā dzīvē ir noticis kaut kā... dabiski, pēkšņi. Tas, ko skaidri zinu par sevi, – man ir svarīgi, kādā valstī es dzīvoju. Viss, ko līdz šim esmu paveikusi, ir darīts ar milzīgu atbildības izjūtu; lai nenožēlotu nevienu nodzīvoto dienu, bet galvenais, lai maniem vecākiem nebūtu kauns par mani. Kā liktenis pavērsīsies, tiešām nezinu. Pašreiz man nav nekāda noteikta plāna.

– Politiskie bukmeikeri jau sen slēdz derības, vai Inguna Sudraba dibinās savu partiju. Protams, jums parocīga būtu līdzšinējā situācija, kad, nesakot ne JĀ ne NĒ, paliekat tautā mīlēta, godāta un turpināt kritizēt negācijas valstī. Taču šāda aina ilgstoši nevar turpināties. Inguna, pietiek cimperlēties! Sakiet taču beidzot – jā!

I. S.: – Es nevienu mirkli neesmu cimperlējusies. Līdz šim ir bijušas tikai politiķu provokācijas – dažādu nepatiesu situāciju un stāstu radīšana. Ja cilvēkos būs vēlme pēc pārmaiņām, viss notiks dabiski. Nekad neesmu stāvējusi malā, ja redzu, ka varu būt noderīga.

I. K.: – Tā lieta ir ļoti vienkārša: jābūt pietiekami lielam domubiedru pulkam, kurš aicinātu Ingunu uzņemties šo atbildību. Tad viņa varētu apsvērt, vai grib ar šiem cilvēkiem iet kopā. Tie, kas ir vadošos amatos, zina, cik svarīgi izveidot tādu komandu, kura spēj strādāt pat tad, ja līdera nav klāt. Vadonis kā harismātiska personība iedvesmo cilvēkus pacelt savas pēcpuses no krēsla un sākt rīkoties. Nelaime tā, ka gribam, lai kāds cits visu izdara mūsu vietā.

– Bieži līderi Saeimā ievelk titulētus dīkdieņus, kas par savu vienīgo pienākumu uzskata nevis viedokļa paušanu, bet pogas nospiešanu.

I. K.: – Lūk, tieši tas mani biedē, liedzot iesaistīties kādā politiskā organizācijā! Reiz par nelaimi (vai laimi) vienā šādā organizācijā jau biju. Tā saucās komunistiskā partija. Viss notika tieši tāpat kā tagad, pēc principa мы тут посоветовались – и решили... Mēs te apspriedāmies un nolēmām arī par tevi – īkšķis augšā vai īkšķis lejā. Es vairs neesmu tajā vecumā un nejūtos aicināts sekot īkšķim.

– Politika ir kā savdabīga matrica, cita virtuālā realitāte. Cilvēks tajā ieiet, ideālu vadīts, un pēc tam diskreditēts tiek izspļauts ārā vai iesūkts pilnībā un samaitāts galīgi.

E. L.: – Tevis pieminētā matrica nesastāv tikai no partiju sistēmas. Piemēram, mūsu domubiedru grupa veidojas uz kristīgi konservatīvo vērtību pamata. Arī tāda var būt politika. Varbūt atbalstīsim šos cilvēkus, nevis sitīsim viņiem pa seju? Zinu, ka nesen tika meklēts kandidāts kādam augstam valsts amatam. Cilvēks, kuru uzrunāja, atteica, aizbildinoties ar to, ka viņam esot ģimene. Manuprāt, šī atbilde ļoti labi raksturo Latvijas politisko vidi.

– Ir notikuši trīs mēģinājumi Latvijā izraisīt revolucionāru situāciju. Pirmo nokristīja par lietussargu revolūciju, otro – par bruģakmens dienu (tā beidzās ar Saeimas logu dauzīšanu un veikalu demolēšanu), bet trešais bija maijpuķīšu apvērsums jeb rīkojums nr. 2. Ar ko rezultēsies jūsu manifestācija?

E. L.: – Atšķirība ir tā, ka mums nebija politisku mērķu, jo politisks mērķis ir partijas izveide, nevis tautas kustība.

– Lai kaut ko mainītu valstī, tiek pie politiskās varas un tad realizē savus mērķus – ekonomiskos vai ētiskos. Tā ir aksioma.

I. S.: – Nekādas pārmaiņas nevar notikt mākslīgi. Ir nepieciešama patiesa griba, kas liks sanākt kopā līdzīgi domājošajiem, lai dotu pretsparu tai politikai, kura tautai tiek uzspiesta. Paskatīsimies kaut vai masu mediju telpu! Tā pašreiz ir ļoti tendencioza, bez viedokļu daudzveidības un analītiskuma. Ļaudis ir pieradināti pie lozungiem un virspusējām frāzēm, nespējot saprast lietu būtību. Arī valsts tiek vadīta ikdienas režīmā, bez tālāka skatījuma uz nākotnes perspektīvām. Arī tas atstumj no līdzdalības visos procesos. Cilvēki ir nedroši, viņi nezina, kas notiks rīt.

– Vai domubiedru grupa, kura savas idejas pauda manifestācijā, kļūs par kodolu jaunam konservatīvi kristīgam politiskajam spēkam?

E. L.: – Es visu laiku vedinu uz domu, ka politika ir kaut kas plašāks nekā tikai partija. Vispirms ir jāsaprot, ko mēs katrs vēlamies izmainīt. Kāds varbūt gribēs vietējo ceļu salabot, cits – lai viņa bērnam, 5. klases skolēnam, stundās nemācītu, kā uz slotas kāta prezervatīvu maukt... Iespējams, dažs labs savus mērķus spēs sasniegt viens, bet pārējie meklēs līdzīgi domājošos. Visā Latvijā sāks dibināties domubiedru grupiņas un ikviens prātos, ko viņš labu var izdarīt savai valstij, pilsētai vai pagastam. Tad šī patiešām būs īsta tautas kustība. Tā radīsies, kad cilvēkiem ieslēgsies pašsaglabāšanās instinkts, kas brīdinās, ka izmirstam kā tauta. Aptuveni pusmiljonu esam zaudējuši aizbraucējos, vēl pusmiljonu nedzimušajos bērnos, kurus nelaižam pasaulē, domājot, ka maks, karjera vai labsajūta ir svarīgāka nekā viņu dzīve. Šī tautas izmiršana sāp. Arī man. Par brūtgāniem jaunībā tā neesmu raudājusi, kā tagad raudu par savu valsti... Tu, Iveta, gribi gatavas atbildes, bet tādu vēl nav. Pagaidām ir tikai process. Ideju un izjūtu līmenī. Kā tas viss noformēsies – vai Inguna kļūs par līderi, vai viņai pievienosies citi, mēs vēl ne nezinām. Skaidrs ir tikai tas, ka patlaban valstī kaut kas notiek. Sāk pamatīgi vārīties. Varbūt tas ir šis pašsaglabāšanās instinkts.

I. S.: – Varbūt tās būs interešu kopas, tautas kustības, kas ļaus citam uz citu balstīties, kļūstot stiprākiem, lai nestu šo atbildību. Cilvēki sāk interesēties, ko viņi katrs spēj darīt, lai vērstu situāciju uz labu. To es jutu jau manifestācijas laikā. Tikai tā kaut ko var mainīt, nevis aprejot citam citu.

* ESM – finansiālas palīdzības fonds eirozonas valstīm, kurš aizstās īslaicīgos Eiropas finanšu stabilitātes fondu un Eiropas finanšu stabilizācijas mehānismu. 2012. gada 9. martā Saeima gandrīz vienbalsīgi ratificēja Lisabonas līgumam izdarītos papildinājumus par ESM. Tiek paredzēts, ka pēc eiro ieviešanas Latvijai piecu gadu laikā būs jāiemaksā fondā 186 miljoni eiro. Maksimālā kapitāla daļa, kas pēc pieprasījuma būtu jāiemaksā, būs apmēram 1,4 miljardi eiro.