Akupunktūra jeb adatu terapija ir viena no senākajām ārstniecības metodēm, ko tagad pietiekami plaši praktizē arī Latvijā. Protams, tā nav brīnumlīdzeklis visu problēmu atrisināšanā, tomēr zinoša mediķa rokās adatas var kļūt par labu palīgu daudzu slimību un atkarību ārstēšanā.
«Akupunktūra darbojas saskaņojoši – gluži kā mūzikā, kad skaņas veido vienu skaistu melodiju,» – tā šo ārstēšanas veidu poētiski raksturo Latvijas Holistiskās medicīnas un naturopātijas asociācijas prezidents, profesors Nikolajs Nikolajevs.
70. gadu vidū, kad viņš sāka darboties šajā jomā, akupunktūra daudziem saistījās ar adatainiem dēļiem, uz kuriem guļ faķīri, lai pierādītu, ka gars spēj uzvarēt miesu. Pa šiem gadu desmitiem mainījies gan sabiedrības, gan paša profesora skatījumus uz šo komplicēto cilvēka gara un miesas ārstēšanas veidu.
Nenopietnā refleksoterapija
«Sākotnēji šīs jomas oficiālais nosaukums Padomju Savienībā bija refleksoterapija. Tā tolaik tika uzskatīta par ko līdzīgu biomehānikai, kur no vienas puses ir bioloģiskā joma – medicīna, no otras – modernas tehnoloģijas, kuras izmantoja, lietojot akupunktūras sistēmu. Tagad, protams, saproti, ka tas bija pārāk primitīvs uzstādījums un atšķirība starp fizioterapiju un akupunktūru ir kā diena pret nakti,» atzīst profesors. Kā pats nokļuvis uz šīs takas? Rīgas Medicīnas institūts bijis pirmais, kas septiņdesmito gadu vidū šīs lietas sācis kustināt. Nikolajs Nikolajevs, kas tikko bija ar izcilību beidzis augstskolu, tobrīd «gadījies pa rokai». It kā jau nejaušība, bet patiesībā likumsakarīga ķēde, jo «tā lieta bija nobriedusi». Oficioza attieksme sākotnēji bijusi gana iecietīga, izturoties pret jauno metodi kā pret kaut ko nenopietnu: sak’, kaut kas darbojas fizikālās medicīnas līmenī pēc principa – kādus punktus organismā pastimulējot, sāpes pāriet.
Laiks ir gājis, un arī sabiedrības un medicīnas skatījums uz šo tūkstošiem gadu veco ārstēšanas veidu ir mainījies. Arī profesors apliecina, ka viss ir krietni komplicētāk: «Man jau arī sākotnēji šķita, ka viss ir vienkārši – nu tikai jāpapēta, kas uz kuru punktu atsaucas. To visu arī izklāstīju pirmajā disertācijā. Taču pirmītējais vieglums diezgan ātri pārgāja, jo tajā parādījās krietnas plaisas. Tas ir līdzīgi kā ar valodām, kuras pamata līmenī ātri vien var apgūt, bet, ejot dziļumā, progress top arvien lēnāks, un pilnībā iemācīties tās ir ļoti grūti. Arī šajā jomā var sasniegt zināmu līmeni, kad jūties brīvi un vari atbildēt uz jebkuru jautājumu, ko pacients tev uzdod, kā arī izskaidrot soli pa solim, kā tas process ir veidojies.» Viņš piebilst, ka šādu līmeni var sasniegt – tas prasa vien laiku un pacietību, lai sakrātu zināšanas kā tādā kārtainā tortē. Lai tās izmantotu bez aizķeršanās ikdienas praksē (ne tikai kā blakus metodi), ir vajadzīgi četri pieci gadi. Tad varot teikt, ka kaut ko zini, bet tas nebūt nav viss.
Svarīgie punkti
«Ņemiet vērā, ka ir vairāk nekā 1000 akupunktūras punktu, kas saistīti ar iekšējiem orgāniem un izvietoti uz 12 meridiāniem: sešiem jaņ un sešiem iņ (vīrišķā un sievišķā enerģija, pretstatu plūsmas). Faktiski ikdienas praksē lieto labi ja kādus simt, jo pārējie ir kā papildu akcenti, kas tikai pastiprina pamatiedarbību,» skaidro akupunktūrists. Daudz šo punktu esot ausīs, uz plaukstām un pēdām. Faktiski nav tādas daļas organismā, kur to nebūtu. Jo tālāk no enerģētiskā centra – krūškurvja, vēdera dobuma –, jo specifiskāki, jutīgāki esot šie punkti. Pastāvot arī vairākas punktu mikrosistēmas. Uz galvas punktu meridiāni savienojas un veido vienu makrosistēmu. Mikrosistēmu punktu stimulēšana ļauj panākt ātru, jūtamu, bet ne tik pamatīgu ietekmi kā makrosistēmu punktu stimulēšana. Ar neapbruņotu aci šos punktus nevar redzēt. Tos var atrast, tikai rūpīgi izmācoties anatomiju un akupunktūras teoriju, lai spētu noteikti, cik tālu (attālumu mēra ar cuņ – vīrieša kreisās rokas vidējā pirksta vidējās falangas garumu) katrs punkts novietots.
Stimulēšanā izmanto akupunktūras adatas, kas ir visai daudzveidīgas: gan tievas un garas, ko vajadzīgā efekta radīšanai iedur uz 20 minūtēm, augstākais, stundu, gan pavisam īsiņas, sakopotas uz miniatūrām, miesā iespiežamām plāksnītēm, ko, piestiprinot ar plāksteri, var nēsāt mēnešiem. Mūsdienās šo adatu gatavošanai tiek izmantots zelts, sudrabs vai tērauds. Metālam arī esot ļoti liela nozīme: zelts uzbudinot un atraisot enerģiju, sudrabs – nomierinot, bet tērauds esot neitrāls. Nikolajs Nikolajevs atgādina, ka, pastāvot infekciju, īpaši AIDS, problēmai, pacientam izsniedz adatas individuālai lietošanai, turklāt tās pirms katras procedūras tiek sterilizētas.
Mentālas un fiziskas problēmas
Sākumā adatu terapijas speciālists iemācoties labi ja desmit līdz divdesmit punktu, un no tiem ir kādi četri pieci, kurus zinot var atvieglot jebkuru hronisku situāciju. Tie nevis ārstē konkrēto slimību, bet atjauno ekstremālākos līdzsvara traucējumus organismā. «Tātad padara situāciju puslīdz normālu. Citiem vārdiem sakot – apārstē. Un mediķis priecīgs: sak’, ar to pašu man pietiek, lai ārstētu. Taču – skat’, nez kāpēc pēc kāda laika pacients ir atpakaļ ar tām pašām vainām un sūdzībām. Tāpēc, lai nopietni dakterētu hroniskas vainas, ir jāzina vairāk,» uzsver profesors. Skaidrs, ka jebkura fiziskā problēma skarot arī enerģētisko un mentālo ķermeni. Ja ārsts pārvalda arī kādas psihoterapeitiskās tehnikas, nemaz nerunājot par ļoti smalkām lietām, tad tas arī ir ļoti liels pluss, jo pie jebkuras hroniskas patoloģijas garīgā līmeņa traucējumi ir vienmēr klātesoši. To kvalificēts ārsts noteikti varot pateikt – vai tā ir mentāla vai fiziska problēma. Ne vienmēr tam vajag smalkas tehnoloģijas, to var palīdzēt noteikt Austrumu medicīnas diagnostiskās metodes. Piemēram, apsekojot mēli. Ja tās muskuļa masa nav izmainījusies, bet izmaiņas ir atstājušas iespaidu tikai uz aplikumu, tas nozīmē, ka problēma šobrīd ir tikai funkcionāla un emocionāla līmeņa. Ja ir jau mainījusies mēles masa, tad sarežģījumi jau ir orgānu līmenī. Un arī – ja izmaiņas skārušas vienu zonu, tad problēma ir lokāla. Ja vairākas, tad process ir pārņēmis vairākus orgānus. Lai šos traucējumus novērstu, ar akupunktūru vien galā nevar tikt, tā jākombinē, piemēram, ar augu terapiju. Ideāls savienojums ir akupunktūra un homeopātija vai fitoterapija. Tie uzreiz ir citi iedarbības ceļi un līmeņi. Fitoterapija un homeopātija darbojas caur šķidrumiem jeb asinīm un limfu, caur tiem tieši iedarbojoties uz orgānu vai funkcionālo sistēmu. «Akupunktūra darbojas saskaņojoši – gluži kā mūzikā, kad skaņas veido vienu skaistu melodiju. Tā ļauj balansēt enerģijas uzņemšanu un patēriņu. Ir pierādījumi, ka akupunktūra izraisa organisma sāpju remdētājvielu – endorfīnu pastiprinātu izdalīšanos. Domājams arī, ka adatu dūrieni liek izdalīties kortizonam, vielai, kas mazina iekaisumus un aktivizē imūnsistēmu,» norāda profesors.
Galvenais – noturēt līdzsvaru
Diemžēl cilvēks nereti sāk domāt par ārstēšanos tikai tad, kad problēmas ir ielaistas – vienalga, kādas tās būtu – muguras, locītavu, elpošanas ceļu, gremošanas trakta un daudzas citas. Tāpat ir ar jebkura veida atkarībām, ar kurām sirgst ļoti daudzi. «Kamēr ūdens mutē nesmeļas, cilvēks cer, ka gan jau pāries. Ja nu gluži sāp, iemet mutē ibumetīnu. Kad paliek pavisam slikti, tad meklē palīdzību. Nāk arī pie manis kā pie pēdējās cerības,» nopūšas Nikolajs Nikolajevs. Bēdīgi, bet situācija tad jau esot tik nopietna, ka prasa ilgstošu ārstēšanu. Apmeklējumu skaits ir atkarīgs no slimības ielaistības – vieglākos gadījumos pietiek ar trim reizēm, bet smagākos – 15 un vairāk. Ar akupunktūru ir iespējams daudz ko ārstēt, bet ne ķirurģiskās patoloģijas – lielu, dramatisku izmaiņu, piemēram, muguras diska trūču gadījumā adatas noteikti nepalīdzēs. Latvijā ar likumu noteikts, ka tās nedrīkst lietot arī grūtniecības pārtraukšanai.
Tā nu ir, ka mūsu medicīna labi tiek galā ar akūtiem stāvokļiem, bet pret hroniskiem tā ir bezspēcīga. «Akūts stāvoklis tiek novērsts, bet tas nerisina situāciju radikāli. Līdz ar to pacients nāks vēl un vēl. Jo cilvēka organisms ir viens veselums, kas sastāv no sešiem funkcionāliem blokiem. Un ļoti reti gadās, ka process ir izteikti lokāls un to var ātri vien novērst. Parasti tā nav – ir paasinājumi un recesija. Protams, ir jautājums, cik tas hroniskais process ir gājis plašumā un vai ir skartas dažas vai visas funkcionālās sistēmas,» par hronisko slimību nopietnību teic ārsts, uzsverot – ja papētītu jebkuru cilvēku, atklātos, ka viņā ir vesela kaišu buķete. Līdzsvara stāvoklis ir tikai relatīvs, varbūt «vajag tikai ar pirkstu pieskarties», lai saslimtu. Absolūti veselu cilvēku nav un nevar būt, ir pārliecināts Nikolajs Nikolajevs. Vesels apzīmē tikai to, ka cilvēks jūtas komfortabli un ir darbspējīgs. Pastāvīgu līdzsvaru, dzīvojot šādā sabiedrībā, pilnīgi noteikti neesot iespējams noturēt. «Tā ir dzīve ar ļoti ātru izsīkšanu, jo stress ir visapkārt. Negatīva informācija nāk no visurienes, ko jūs skatāties vai lasāt. Tā tendence ir tāda: šodien ir slikti, bet rītdien būs vēl sliktāk. Ko mainīt? Vispirms pašu pieeju. Mēģināt neglabāt negācijas sevī un neņemt ļoti pie sirds – lai vai kas tas būtu. Optimistam vienmēr ir lielāka tolerance pret ārējo kairinājumu. Viņš var justies darbspējīgs un normāls sabiedrības loceklis būt līdz laikam, kad negatīvā zombēšana arī viņu piebeidz un tolerances rezerves izsīkst,» atklāj akupunktūrists. Lai par piemēru paņemot to pašu onkoloģiju, kura arī var pēkšņi pacelt galvu, lai gan iekšā perinājusies jau gadiem. Tās ārstēšanai esot divi ceļi: nomākt vai likvidēt ļaundabīgo audzēju, otrs – stiprināt slimnieka imūnsistēmu. Rezultāts esot viens un tas pats. «Ar to ļauno jūs varat dzīvot gadiem un gadu desmitiem, kamēr imūnās potences nebūs zemākas par audzēja agresivitāti. Līdz tam viss būs daudzmaz normāli – varbūt jūs nevarēsiet skriet un lēkt, un naktīm negulēt, bet ikdienas slodzi normāli izturēsiet,» bilst profesors.
Negācijas un izsīkšana
Negatīvā informācija esot tikai viens kaitnieks, bet ir vēl citi – nenormālā skriešana un strādāšana uz izsīkšanas robežas. Visas tās atbildības – jānopelna, lai pabarotu sevi un ģimeni, nomaksātu rēķinu kaudzi, vēl jāsēž arī pie tās elles mašīnas – datora. Cik ilgi tā varot? Tai pašā laikā atnāk pie Nikolaja Nikolajeva 90 gadus vecs večuks. Kas kaišot? Nu nekas daudz, vien mugura nedaudz sāpot. Ar to viņš nodzīvošot vēl līdz simt gadiem. Ja paprasa, kā sirmgalvis dzīvo, izrādās, mierīgi un rāmi, saglabājot gaišu prātu. Bet ja viņam tagad būtu jāpieslēdzas darba tirgum un vēl viņš sekotu līdzi ikdienas notikumiem – ātri vien izsistos no sliedēm. «Atcerieties, kā bija teikts Mihaila Bulgakova romānā «Suņa sirds» – padomju avīzes nevajag lasīt līdz pusdienlaikam. Varbūt var nominimizēties pavisam līdz laika prognozei un sporta ziņām. Jo ar to arī patiesībā pietiek – zināt, kāds būs laiks – silts vai auksts,» iesaka profesors. Vai viņš arī tā dara? Jā, lasot tikai Bībeli un garīgos tekstus. Lūk, šajā (rāda uz blakus nolikto grāmatu, Svētā Grigorija Palamas (viduslaiku mistiķis) «Triādes svētklusētāju aizstāvībai») daudz kas pateikts par to, kas mūs gaida nākotnē. Nē, laicīgais un laicīgā literatūra vairs neinteresējot. Viņa uzdevums ir kalpot cilvēkiem un iet garīgās izaugsmes ceļu. Ik nedēļu ejot arī uz baznīcu – tajā rodot stiprinājumu un domājot, ka tā var palīdzēt daudziem atgūt līdzsvaru šajā trauksmainajā laikā. «Mani, starp citu, kaitina, kad saka – atnācu laicīgi. Kāpēc vajag kropļot latviešu valodu? Jāsaka būtu – laikus atnācu. Baznīca saka – laicīgā dzīve. Te ir tas īstais vārda lietojums,» par valodas sārņiem satraucas Nikolajs Nikolajevs, kurš pats runā ļoti labā un bagātīgā latviešu valodā. Taču vēl vairāk viņu satraucot tas, kas notiek ar mūsdienu sabiedrību. To vērojot, atceroties Viktora Lapčenoka dziedāto dziesmu: «...tagad, kad džinos dibenus spīlē, savādāk runā, savādāk mīlē.» Diemžēl – viss nenormālais tiekot pasniegts kā normālais un tiek iestāstīts, ka, piemēram, divi geji var uzaudzināt normālu bērnu. «Bībelē stāv rakstīts, ka pirms laiku beigām jums patoloģiju uzspiedīs kā normu. Un jūs dziedāsiet tādu pašu dziesmu. Šķiet, mani neviens nepiespiedīs, bet gan redzēsiet – viss notiks tieši tā, un, ja ko iebildīsiet – pateiks, lai jūs pastāvat pie ratiem. Klusējiet un ievērojiet visu tiesības!» Skumji, bet vispār uz to visu viņš skatoties mierīgi. Jo stāvot arī rakstīts, ka drīz pienāks laiki, kad laimīgi būs tie, kas jau paspējuši nomirt. Viņš esot jau dzīves otrajā pusē, tātad atlicis ne tik ilgs laiks šai saulē. Bet ko darīt tiem, kas tikko te atnākuši? «Ja tev jau kopš bērnības tiek stāstīts, ka tā ir norma, kā jūs varat to nepieņemt kā tādu? Te jums līdzība: vilks noķēra zaķi un, negribēdams tā brutāli notiesāt, teica drebošajai radībai: ja pareizi pateiksi, kādā krāsā sniegs, tad palaidīšu dzīvu, ja ne – apēdīšu. Zaķis padomāja – sak, ir taču skaidrs, ka sniegs ir balts, taču – ne jau tik vienkārša atbilde varētu būt īstā. Labāk teikšu ko tādu, kas ir zelta vidusceļš: sniegs ir balti pelēki melns. Vilks tādu atbildi nebija gaidījis un bija spiests zaķi palaist brīvībā. Tā arī būs jādzīvo – ar šādu patiesību,» konstatē Nikolajs Nikolajevs.
Fakti
*Veselību nosaka dzīvības enerģija Qi (izrunā: Či). Qi plūst cauri ķermenim pa vairāk nekā 14 galvenajiem un dažiem blakus ceļiem. Šie tā dēvētie meridiāni savā starpā saista ādu, locītavas un orgānus.
*Kopumā ir ap 1000 punktiem, bet uz galvenajiem meridiāniem ir 361 akupunktūras punkts. Ārsti, kuri studējuši Ķīnas medicīnu, pārzina 80 līdz 100 punktus no tiem un precīzi zina, caur kuru punktu iespējams iedarboties uz kādu orgānu.
*Akupunktūrists strādā ar adatām. Ķīniešiem tās bija no sudraba un zelta, bet Latvijā tiek izmantotas tērauda adatas – garumā no puscentimetra (speciāli ausīm) līdz desmit centimetriem. Tās izmanto, lai novirzītu enerģijas plūsmu un līdzsvarotu iņ un jaņ (sievišķo un vīrišķo)
Akupunktūras metodes
Punktu izsildīšana: uz adatām tiek uzlikts moksas – īpaši apstrādātu vērmeļu pūku – vīstoklītis, ko aizdedzina un atstāj, kamēr tas sadeg līdz divām trešdaļām. Punktu projekcija uz ādas svārstās no 0,5 līdz 1 centimetram, un šajās zonās arī var uzlīmēt moksas plāksterīšus. Sadegot tie izstrādā siltumu, īpašas vielas un noteiktu starojumu, kas arī iedarbojas uz punktiem.
Akupresūra – uzspiešana uz punktiem, kas notiek pēc līdzīgiem principiem kā akupunktūra, taču ar to jābūt uzmanīgiem.
Lāzerterapija: akupunktūras punkti tiek apstaroti ar vieglu vai vidēji spēcīgu lāzera staru. Šī metode sevišķi piemērota bērniem, kā arī pieaugušajiem, kuriem bail no adatu dūrieniem. Visbiežāk šo metodi izmanto ādas slimībās, slikti dzīstošu brūču dziedēšanā, locītavu sāpju novēršanā.
Elektrostimulācijas akupunktūra jeb elektropunktūra: caur adatām tiek vadīta strāva, un adatas ieduršanas brīdī pacients sajūt vieglu kņudēšanu. Tā tiek ārstētas nervu sāpes, piemēram, pēc jostasvietas rozes.
Sāpju punktu akupunktūra: adatas tiek iedurtas tieši saspringtos un tāpēc sāpošos muskuļu mezglos.
Ausu akupunktūra. Šis ķīniešu adatu dziedniecības veids pamatojas uz to, ka auss ir visa ķermeņa un tā iekšējo orgānu kopija. Psihisko traucējumu un sāpju gadījumos tiek akupunktūrēti atbilstošie punkti ausī.
Ilgstoša adatu terapija, piemēram, ausī, palīdz atbrīvoties no smēķēšanas. Līdzīgu efektu var panākt, izmantojot arī uzlīmējamas stimulējošas lodītes, ar kurām pacients pats var aktivizēt akupunktūras punktus.
Avots: Holistiskās Medicīnas un naturopātijas asociācija