PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA. Ve­cā­ki un bēr­ni. Kas mēs cits ci­tam esam?

Kā­dus gan tei­cie­nus ne­esam vel­tī­ju­ši sa­viem bēr­niem! Mazs bērns spiež klē­pi, liels – sir­di. Bēr­ni – mū­su nā­kot­ne. Ve­cā­ku un bēr­nu sa­sprin­gtās at­tie­cī­bas bie­ži mē­dzam at­tais­not ar pa­au­džu kon­flik­tu. At­tie­cī­bas ar sa­vu bēr­nu un arī ot­rā­di – ar ve­cā­kiem – ir mū­žī­gas, pat ja fi­zis­ki tās vairs ne­pa­stāv. Tā­pēc ir jau­tā­ju­mi, uz ku­riem mek­lē­jam at­bil­des gan bū­da­mi bēr­ni, gan ve­cā­ki. Un arī kā bēr­ni un ve­cā­ki vie­nā per­so­nā.

Kā­pēc mums (ne)va­jag bēr­nu? At­bil­dot uz jau­tā­ju­mu, as­tro­lo­ģe Lī­ga Šī­ro­na uz­reiz no­rā­da uz pie­ze­mē­tām va­ja­dzī­bām: «Ie­mes­li var būt da­žā­di. Vie­nai tikšķ bio­lo­ģis­kais pulk­ste­nis, ot­rai va­jag vī­rie­ti «pie­siet», tre­ša­jai va­ja­dzīgs kāds, ar ko dzī­ves jē­gu aiz­pil­dīt.» Sa­vu­kārt no ezo­te­ri­kas vie­dok­ļa har­mo­ni­ja ie­stā­jas tad, kad ve­cā­ki iz­lemj ra­dīt bēr­nu, bet vi­ņam tiek at­stā­ta brī­vā iz­vē­le - vai jaun­ā dzī­vī­ba to vē­las un kad tas no­tiks.

Lai ie­mā­cī­tos pie­ņemt sa­vus lē­mu­mus, no ve­cā­ku ģi­me­nes lig­zdi­ņas la­bāk iz­kāpt 20, ne­vis 40 ga­du ve­cu­mā.

As­tro­lo­ģe no­vē­ro­ju­si, ka ve­cā­ki ne­re­ti cen­šas bēr­nu ie­ņemt, va­do­ties pēc sev bū­tis­kiem ap­svē­ru­miem: «Sko­lo­tā­jas mēdz bēr­nus ļo­ti plā­not - lai augus­tā pie­dzimst, tad mai­jā va­rē­šu iet dek­rē­tā un nā­kam­gad augus­tā at­kal sāk­šu strā­dāt.» Ta­ču bēr­niem, ku­ri pa­sau­lē ie­ro­das ar no­sa­cī­ju­miem, pie­mē­ram, vi­ņiem ir jā­būt man­ti­nie­kam vai jā­pie­dzimst kon­krē­tā lai­kā, as­tro­lo­ģis­ka­jā kar­tē pa­rā­dās ap­grū­ti­nā­ju­mi. Tā­dē­jā­di ve­cā­ki sa­rež­ģī ne ti­kai dzī­vi sa­viem bēr­niem, bet arī at­tie­cī­bas ar vi­ņiem, jo pēc­nā­cē­ji nav at­nā­ku­ši pa­ši, no brī­vas gri­bas, bet ir pie­spies­ti vai mo­ti­vē­ti pie­dzimt. Tā­dē­jā­di arī ļo­ti gai­dī­tiem bēr­niem ir ļo­ti sa­sprin­dzi­nā­tas kar­tes, brī­di­na as­tro­lo­ģe.

Lī­ga Šī­ro­na uz­sver: «Bēr­ni nav do­mā­ti tam, lai re­ali­zē­tu mū­su va­ja­dzī­bas. Bēr­ni nāk pa­ši par se­vi, vi­ņiem ir savs uz­de­vums ša­jā dzī­vē. Sa­prā­tī­gi ve­cā­ki pa­līdz bēr­niem augt un pēc tam vi­ņus pa­laiž sa­vā dzī­vē.»

Psiho­lo­ģi­jas zi­nāt­ņu dok­tors An­drejs Žandrs da­lās zi­nā­ša­nās par to, kā dzim­ša­nas da­tums rak­stu­ro ne ti­kai pa­šu cil­vē­ku, bet arī ve­cā­kus un at­tie­cī­bas starp vi­ņiem un bēr­nu. Nu­me­ro­lo­ģis­ki ana­li­zē­jot bēr­na dzim­ša­nas da­tus, var re­dzēt, kā­pēc sie­vie­te un vī­rie­tis ra­dī­ja bēr­nu, kā vi­ņi sa­vu at­va­si audzi­na vai audzi­nās un kā­dus uz­de­vu­mus ve­cā­ku dēļ bēr­nam būs jā­nes līdz­i arī pa­ša ne­gri­bē­tā ba­gā­žā: pie­mē­ram, vai mam­ma bi­ja ga­ta­va kļūt par mā­ti vai arī vi­ņa no­lie­dza se­vi kā sie­vie­ti, tā­pēc bērns va­ja­dzīgs kā brā­lis, mā­sa vai vien­kār­ši sa­ru­nu biedrs; mā­te zem­ap­zi­ņas lī­me­nī pa­re­dzē­ja, kāds būs iz­vē­lē­tais ģe­nē­tis­kais par­tne­ris, vai vi­ņa pa­liks vie­na, vai vī­rie­tim būs ci­tas aiz­rau­ša­nās; vai dēls vi­su mū­žu tu­rē­sies mam­mas brun­čos un, kad ap­pre­cē­sies, lab­prā­tāk ļaus sie­vai pel­nīt, bet pats audzi­nās pēc­nā­cē­jus.

Ga­dās, ka tas, ko šā­dā vei­dā uz­zi­nām par se­vi un sa­viem ra­dī­tā­jiem, sa­rūg­ti­na, bet vien­lai­kus ļauj iz­prast sav­star­pē­jās at­tie­cī­bas ģi­me­nē un rī­ko­ties. Ne­sa­kār­to­ja­mu at­tie­cī­bu nav, ir ti­kai lie­lā­ka vai ma­zā­ka mo­ti­vā­ci­ja un ap­ņē­mī­ba to da­rīt - tāds ir Lī­gas Šī­ro­nas vie­dok­lis.

Bērns - sko­lo­tājs, krī­ze - at­tīs­tī­ba

As­tro­lo­ģe teic, ka ab­so­lū­tas ne­sa­de­rī­bas nav, bet ir vieg­lāk vai grū­tāk īs­te­no­ja­ma sa­de­rī­ba, sa­dar­bī­ba starp cil­vē­kiem. Ša­jā ga­dī­ju­mā - ģi­me­nes ie­tva­ros. Pro­tams, as­tro­lo­ģis­ka­jā kar­tē var re­dzēt, cik vieg­li vai grū­ti at­tie­cī­bas vei­do­sies. «Ja reiz cil­vē­ki ir sa­lik­ti ko­pā vie­nā ģi­me­nē, dar­ba ko­lek­tī­vā vai kla­sē, tad gan jau tam ir jē­ga. Ne ti­kai no as­tro­lo­ģi­jas, bet arī no cil­vē­ka psiho­lo­ģi­jas vie­dok­ļa at­tīs­tī­bu vei­do krī­zes. Līdz ar to at­tie­cī­bu vei­do­ša­na, ku­rā jū­ta­mies sa­rež­ģī­ti un grū­ti, liek mums kaut ko sa­prast vai nu par se­vi, vai par ot­ru cil­vē­ku un at­rast vei­dus, kā sa­strā­dā­ties,» sa­ka Lī­ga Šī­ro­na.

Tur­klāt tie bēr­ni, ar ku­riem at­tie­cī­bas vei­do­jas vis­grū­tāk, ir mū­su vis­lie­lā­kie sko­lo­tā­ji. As­tro­lo­ģe mu­di­na - ģi­me­nēs, kur viens bērns ir tē­tim, otrs - mam­mai, ir jā­mā­cās at­tie­cī­bas vei­dot ar to bēr­nu, kurš nav «mū­sē­jais». Vi­ņas prak­sē ti­pis­kā­kā sa­rež­ģī­tu at­tie­cī­bu kom­bi­nā­ci­ja bi­ju­si trīs bēr­nu ģi­me­nē, kur viens no vi­ņiem bi­jis mam­mai, otrs tē­vam, bet tre­šais - «kaut kur, kaut kam - sa­bied­rī­bai, kos­mo­sam, ra­dīts ci­tu ie­mes­lu pēc».

Lī­gas ko­lē­ģe Ve­ga Spal­vi­ņa pie­bilst: «Es­mu re­dzē­ju­si tik sa­sprin­gtu mā­tes un bēr­na sa­de­rī­bas kar­ti, ka mā­te to sa­jūt jau no pirm­ās bēr­ni­ņa die­nas un pie­ņem auk­lī­ti, bet pa­ti aiziet strā­dāt. Ļo­ti labs ri­si­nā­jums, jo auk­lī­tes kar­te rā­dī­ja, ka bēr­niņš un vi­ņa ir īs­tie ģi­me­nes lo­cek­ļi un tā­di pa­liks vi­su šo dzī­vi.»

Bū­sim go­dī­gi - ir brī­ži, kad gan­drīz vis­iem ve­cā­kiem (vēl bie­žāk - arī cil­vē­kiem no ma­las) gri­bas bēr­nu audzi­nāt sa­vu ēr­tī­bu la­bad, sak, ti­kai pa­klau­sīgs bērns ir labs. «Tas, kurš ra­da vai­rāk kreņ­ķu, dzī­vē vai­rāk sa­sniegs. Tad, kad bēr­ni ar ve­cā­kiem strī­das, vi­ņi ka­čā mus­ku­ļus. Ja vi­ņi var pār­strī­dēt kaut ko tik lie­lu kā ve­cā­ki, tad vi­ņiem vis­a pa­sau­le ir va­ļā! Tad pa­sau­le ir štrunts, jo ve­cā­ki mums stāv priekš­ā kā lie­las sie­nas,» Lī­ga Šī­ro­na to pa­šu at­gā­di­na ik­vie­nam.

Cil­vē­ki ar ļo­ti har­mo­nis­kiem ho­ro­sko­piem ir slin­ki un nav ie­in­te­re­sē­ti kaut ko mai­nīt, cī­nī­ties, mek­lēt va­ri­an­tus. Vi­ņiem ir la­bi ar se­vi. Vi­ņiem dzī­ve ir skais­ta un vieg­la, jo vien­mēr at­ri­ti­nās sar­ka­no pa­klā­ju, pa ku­ru aiz­so­ļot sau­sām kā­jām glī­tos ap­avos. Ja as­tro­lo­ģis­ka­jā kar­tē nav sa­sprin­gtu as­pek­tu, tad cil­vēks dzī­vē ne­ko lie­lu ne­sa­sniegs, jo vi­ņam nav va­ja­dzī­ba kaut ko mai­nīt. Kad pie­nāk grū­tāks pe­ri­ods, viņš tik un tā zi­na, ka tas būs pār­ejošs. Sa­vu­kārt sa­sprin­dzi­nā­jums kar­tē ir kā di­na­mo ma­šī­na, tas pie­šķir spē­ku. Pēc krī­zes, pēc Skor­pi­ona zī­mes nāk at­tīs­tī­ba, nāk Strēl­nieks. Lai bū­tu at­tīs­tī­ba, krī­zei ir jā­ro­das, as­tro­lo­ģe skaid­ro.

Ve­ga Spal­vi­ņa to iz­vērš pla­šāk, stās­tot, ka vis­as se­nās kul­tū­ras ir zi­nā­ju­šas, ka dzim­tā at­nāk «sa­vē­jie», tā­pēc bēr­nus ra­dī­ja sa­prā­tī­gi. Ša­jā kon­tek­stā at­tie­cī­bas starp jeb­ku­ra ve­cu­ma un rad­nie­cī­bas pa­kā­pes vie­nas dzim­tas cil­vē­kiem ir ļo­ti sva­rī­gas, jo tau­ta sā­kas ar dzim­tu, ku­ra ie­vē­ro tra­dī­ci­jas. Ja nav stip­ras dzim­tas dau­dzās pa­au­dzēs, tad arī īs­tas valsts ne­būs. Te arī ro­da­ma at­bil­de par at­tie­cī­bām šau­rā­kā iz­prat­nē: ja dzim­tā dzī­va ir tra­dī­ci­ja, ka bērns jā­au­dzi­na par la­bu cil­vē­ku, ka pie­nā­ku­mu pil­dī­ša­na ir prieks, ka ve­cā­ki ne­ļauj da­rīt bēr­niem to, ko uz­ska­ta par ne­pa­rei­zu, tad arī ma­zi­nā­sies ie­spē­jas no­piet­ni kon­flik­tēt.

Kā­pēc mums tā­di ve­cā­ki?

Ve­cā­ku pa­mes­ti bēr­ni Lat­vi­jā nav re­tums. Tā­pat kā var­dar­bī­ba pret vi­ņiem ģi­me­nē, par ko trauk­smi ceļ so­ci­ālie dar­bi­nie­ki. Kā­pēc bēr­ni ir ie­nā­ku­ši šā­dās ģi­me­nēs, ja ti­cēt priekš­sta­tam par to, ka tie­ši vi­ņi iz­vē­las sa­vu mam­mu un tē­ti? Tur­klāt ir zi­nāms, ka var­dar­bī­gas at­tie­cī­bas tiek ļo­ti bie­ži ko­pē­tas. Vai tas no­zī­mē, ka šā­da dzim­ta ir no­lem­ta?

Nav sva­rī­gi, vai uz šo jau­tā­ju­mu at­bil­dam no ezo­te­ri­kas vie­dok­ļa vai at­bil­di mek­lē­jam ma­te­ri­ālis­tis­kā pa­sau­les uz­ska­tā. No­zī­mīgs ir mēr­ķis un mā­cī­ba, ko esam ie­gu­vu­ši, ejot uz to. Jo - cil­vē­kam vien­mēr ir iz­vē­le da­rīt vai ne­da­rīt, pār­traukt ne­ga­tī­vo pie­re­dzi un mā­cī­ties to aiz­vie­tot vai ba­rot un lo­lot šo «dzim­tas lās­tu».

Ve­ga Spal­vi­ņa pie­ļauj: «Ie­spē­jams, ka to­mēr ir tā, kā ap­lie­ci­nāts vē­dās, ka ve­cā­ki var «iz­saukt» bēr­na dvē­se­li ar ap­zi­nā­tu vēl­mi. Ja ve­cā­ki ne­vis ar mī­les­tī­bu ra­da bēr­ni­ņu, bet vien­kār­ši no­dar­bo­jas ar sek­su, tad pie­sais­ta tā­das dvē­se­les, ku­ras pa­ga­dās kaut kā, ku­rām var­dar­bī­ba un ci­tas it kā bries­mī­gas lie­tas var­būt tie­šām ir sma­ga kar­ma, kas ie­priek­šē­jās in­kar­nā­ci­jās no­pel­nī­ta.»

Arī Lī­ga Šī­ro­na aici­na aiz­do­mā­ties par kar­mas jeb dzī­ves uz­de­vu­ma no­zī­mi. Vai­ru­mā ga­dī­ju­mu bēr­ni, kas bēr­nī­bā cieš no sli­mī­bām vai no ģi­me­nes ap­stāk­ļiem, at­strā­dā ie­priek­šē­jo rī­cī­bu. Arī ve­cā­kiem ar sli­miem bēr­niem tā ir pie­re­dze, lai kļū­tu la­bā­ki, sa­pro­to­šā­ki. Rei­zu­mis upu­ris, ko nes bērns, ie­tek­mē sa­bied­rī­bu. Šim cil­vē­cis­ka­jam upu­rim ir mūs jā­pa­da­ra la­bā­kus un re­dzī­gā­kus. Kar­mas jau­tā­ju­mus ša­jā dzī­vē ik­vie­nam ir ie­spē­ja vai nu at­ri­si­nāt, vai sa­strā­dāt jaun­as draņ­ķī­bas, vai arī no­likt ma­lā un ne­lik­ties ne zi­nis, dzī­vo­jot kā amē­ba - ēdu, gu­ļu un vai­ro­jos.

Pār­griez na­bas­sai­ti!

Ir ve­cā­ki, ku­ri ne­spēj pār­griezt cie­šo na­bas­sai­ti ar bēr­nu. Un pē­dē­jie ne vien­mēr ir ga­ta­vi at­stāt ie­sil­dī­to, ēr­to un dro­šo ģi­me­nes klē­pi. Tā­dē­jā­di sev pār­i no­da­ra kā vie­ni, tā ot­ri.

Nu­me­ro­lo­gi prot no­teikt, kad bēr­ni ne­ap­zi­nā­ti mēdz ie­strēgt bēr­nī­bā. Pie­mē­ram, sie­vie­te dzī­vo starp tē­va tē­lu un vī­rie­ti, ko vi­ņa iz­vē­las. Tik il­gi, ka­mēr vi­ņa ti­kai iz­vē­lē­sies, bet ne­pie­ņems lē­mu­mu, vi­ņa vī­rie­šos mek­lēs tē­vu. Sa­vu­kārt lē­mums tiks pie­ņemts tad, kad vi­ņa sa­pra­tīs, ka sekss starp tē­vu un mei­tu nav ie­spē­jams, tā­pēc kā sie­vie­tei vi­ņai ir va­ja­dzīgs vī­rie­tis, ne­vis tēvs.

No as­tro­lo­ģi­jas (un ne ti­kai) vie­dok­ļa cil­vē­ka at­tīs­tī­bai bū­tu jā­no­tiek se­cī­gi: viņš aug, vei­do­jas un mā­cās ģi­me­nē, pie­au­dzis uz lai­ku no ģi­me­nes aiziet, lai ras­tos krī­zes si­tu­āci­jas, ku­rās jaun­ais cil­vēks bū­tu mo­ti­vēts mā­cī­ties, at­tīs­tī­ties, sa­prast, ko viņš grib, kā­du dzī­vi vē­las vei­dot, lai sa­mek­lē­tu sev par­tne­rus, ku­riem uz­ti­cē­ties. Tik il­gi, ka­mēr pie­au­gu­šais bērns pa­liks sa­vu ve­cā­ku ģi­me­nē, vi­ņam ne­būs mo­ti­vā­ci­jas vei­dot sta­bi­las part­ner­at­tie­cī­bas. Pēc tam, kad viņš ir iz­vei­do­jis sa­vu ģi­me­ni, ir at­tīs­tī­jies, viņš at­jau­no cie­šā­kas ģi­me­nis­kās sai­tes ar ve­cā­kiem. Jo tad jau ir maz­bēr­ni un starp vi­sām pa­au­dzēm sā­kas ci­ta vei­da at­tie­cī­bas.

Lī­ga Šī­ro­na aici­na to ne­sa­prast bur­tis­ki un nā­ka­ma­jā die­nā pēc 18. dzim­ša­nas die­nas ne­no­cirst kā ar cir­vi - uz re­dzē­ša­nos! To­mēr, lai ie­mā­cī­tos pie­ņemt sa­vus lē­mu­mus, no ve­cā­ku ģi­me­nes lig­zdi­ņas la­bāk iz­kāpt 20, ne­vis 40 ga­du ve­cu­mā.

Ve­ga Spal­vi­ņa pie­dā­vā ci­tā­du at­bil­di, res­pek­tē­jot cē­lo­ņu-se­ku jeb kar­mas prin­ci­pu: «Di­vi cil­vē­ki ie­priek­šē­jās in­kar­nā­ci­jās pa­li­ka viens ot­ram kaut ko tik bū­tis­ku pa­rā­dā, ka ne­spēj pa­rā­du vis­as dzī­ves lai­kā at­dot. Tā­pēc arī ne­spēj sa­raut sai­tes un tās ir ļo­ti, ļo­ti stip­ras.»

Lī­ga Šī­ro­na ir tie­šā­ka, sa­kot, ka tie, ku­ri ne­iz­kāpj no ve­cā­ku lig­zdām, tā­dā vei­dā pa­il­dzi­na bēr­nī­bu. Tā­pēc vi­ņa mu­di­na ve­cā­kus no­ti­cēt bēr­nam un ļaut, lai viņš pa­mē­ģi­na dzī­vot pat­stā­vī­gi. Pa­do­mā­sim - vai tad ve­cā­ki mūs nav audzi­nā­ju­ši tā­lab, lai mēs tik­tu ar sa­vu dzī­vi ga­lā?

«Ma­na prak­se rā­da, ka ģi­me­nēs, ku­rās ir ļo­ti spē­cī­gas bēr­nu un ve­cā­ku at­tie­cī­bas, cieš part­ner­at­tie­cī­bas gan ve­cā­kiem, gan bēr­niem. Kad bērns aiziet prom, pēk­šņi pa­zūd da­ļa no ve­cā­ku pie­nā­ku­miem, vi­ņu dzī­ves. Mums kā cil­vē­kiem ir di­vi sva­rī­gie pos­mi: pir­mais - jā­ra­da bēr­ni, jā­no­stā­da vi­ņi uz kā­jām. Tam se­ko so­ci­ālais posms, kad ie­gū­tās zi­nā­ša­nas un pie­re­dzi iz­man­to­jam sa­bied­ris­kās for­mās - tai­sām kar­je­ru, mā­cā­mies, brau­cam ce­ļo­ju­mos. Ir jā­at­rod jaun­a jē­ga, ar ko dzī­vi aiz­pil­dīt, lai ne­bū­tu par slo­gu sa­vam bēr­nam. Ci­tā­di viņš vi­su lai­ku jū­tas at­bil­dīgs par to, ka ve­cā­kiem viņš ir dzī­ves jē­ga. Nav go­dī­gi pie­au­gu­šam cil­vē­kam uz­kraut at­bil­dī­bu būt sa­vu ve­cā­ku dzī­ves jē­gai!» brī­di­na Lī­ga Šī­ro­na.

Ja vie­nī­gā iz­eja šķiet aiz­bēgt

Sa­bied­rī­ba nav ga­ta­va pie­ņemt, ka ve­cā­ki va­rē­tu no­ro­be­žo­ties no bēr­niem sa­rež­ģī­tu at­tie­cī­bu dēļ. Pār­me­tu­mi tiek vel­tī­ti arī tiem, kas pār­trauc kon­tak­tē­ties ar tē­vu un mā­ti. Šāds lē­mums vis­bie­žāk ir sā­pīgs, bet - vai ne­pie­cie­šams?

Ve­gas Spal­vi­ņas vie­dok­lis: «La­bāk ir aiziet no mā­jām un sākt pat­stā­vī­gu dzī­vi ne­kā vis­iem dzī­vot stre­sā un sprie­dzē, ja tie­šām as­tro­lo­ģis­kā ne­sa­de­rī­ba ir tik asa, ka ne­spēj ot­ru ne uz­klau­sīt, ne cie­nīt. As­tro­lo­ģis­kās kar­tes arī pa­rā­da, kā­dā ve­cu­mā ne­sa­de­rī­ba būs vis­asā­kā, kad ma­zi­nā­sies un kad ģi­me­nes lo­cek­ļi var viens ot­ru «at­rast» kā no jaun­a pat pēc dau­dziem ga­diem.»

Vi­ņas ko­lē­ģe Lī­ga no­rā­da uz se­kām: «Fakts, ka bēr­ni iz­vē­las ne­kon­tak­tē­ties ar ve­cā­kiem un ot­rā­di, ne par ko la­bu ne­lie­ci­na. Gri­bam vai ne, bet nā­kam no sa­vām ģi­me­nēm, tā ir da­ļa no mums, mū­su ba­gā­ža, pie­re­dze, asi­nīs un gē­nos ie­rak­stī­tais man­to­jums. No­liegt sa­vus ve­cā­kus no­zī­mē no­liegt da­ļu no se­vis. Cil­vē­kam, kurš no­liedz se­vi, dzī­vot ir sa­rež­ģī­ti, un ne no la­ba prā­ta viņš to ir iz­vē­lē­jies. Tas, kurš iz­vē­las pār­traukt at­tie­cī­bas, par to mak­sās. Vis­pirms jau ar ne­sa­kār­to­tu psiho­lo­ģi­ju un dzī­vi, un nā­ka­ma­jās dzī­vēs tas būs jā­ie­mā­cās. Ma­nu­prāt, šī dzī­ve ir tā­dēļ, lai iz­da­rī­tu to, kas mums uz­ti­cēts. Es uz­ska­tu, ka nav ne­sa­kār­to­ja­mu at­tie­cī­bu. Ir ti­kai lie­lā­ka vai ma­zā­ka mo­ti­vā­ci­ja un ap­ņē­mī­ba to da­rīt. Jeb­ku­ru kon­flik­tu var at­ri­si­nāt.»

Sa­kār­tot at­tie­cī­bas ne­būt ne­no­zī­mē ap­sē­di­nāt ot­ru sev pre­tim un iz­ru­nā­ties. Tas no­zī­mē sa­kār­tot se­vī at­tie­cī­bas ar kon­krē­to ar­he­ti­pu - mā­ti, tē­vu, bēr­nu... «Sa­re­mon­tē­jot» at­tie­cī­bas ar bēr­niem, ne­re­ti ir vieg­lāk sa­kār­tot at­tie­cī­bas ar mā­ti vai tē­vu, jo cil­vē­kam kļūst vien­kār­šāk iz­prast sav­star­pē­jo sa­sais­ti: es bi­ju bērns, ta­gad man ir bēr­ni, bet ma­ni ve­cā­ki ir ma­nu bēr­nu vec­ve­cā­ki. Ne­re­ti tie­ši tad var at­jau­no­ties pat vi­sai bru­tā­li pār­trauk­tas at­tie­cī­bas.

«Es do­mā­ju, ka uni­ver­sā­lais kar­mas at­strā­dā­ša­nas veids ir skai­tīt lūg­ša­nas vai man­tras, lai šī brī­nu­mai­nā smal­kā pa­sau­le pa­līdz ar grū­to uz­de­vu­mu tikt ga­lā. Cil­vē­ka pa­ša spē­kos tas īs­ti nav. Ja pa­lī­gā nāks Dievs jeb­ku­rā Vi­ņa iz­paus­mē, tad no­teik­ti ie­stā­sies miers un, gal­ve­nais, pār­mai­ņas,» uz­ska­ta Ve­ga Spal­vi­ņa.