IZZINI SEVI! Kā izprast attiecības ar mīļoto?

Kas ir īs­ta mī­les­tī­ba? Kā­pēc tā ro­das starp di­viem cil­vē­kiem un kā­pēc bei­dzas? Ak, cik la­bi bū­tu zi­nāt, cik lai­ka at­vē­lēts kat­ram ro­mā­nam – da­žas die­nas vai vis­a dzī­ve! Tas gan ne­maz nav ne­ie­spē­ja­mi – as­tro­logs var pa­teikt, vai laiks skan­di­nāt kā­zu zva­nus, vai vien­kār­ši bez­rū­pī­gi ļau­ties mir­kļa bau­dai.

Jau­tā­ju­mi, uz kuriem meklējam at­bil­des

Vis­i mū­su dzī­ves no­ti­ku­mi at­spo­gu­ļo­jas in­di­vi­du­āla­jā ho­ro­sko­pā, un jū­tas, kā­das lo­lo­jam pret ci­tiem cil­vē­kiem - sim­pā­ti­jas, anti­pā­ti­jas, mī­les­tī­ba -, ne­ro­das ga­dī­ju­ma pēc no ne­kā. Vie­na no lie­lā­ka­jām at­tie­cī­bu mīk­lām, ku­ru mē­ģi­na at­mi­nēt it vis­i, kam sā­ku­šās ro­man­tis­kas at­tie­cī­bas - vai tās būs il­gi? Ko viņš/vi­ņa jūt pret ma­ni? Un vai tā­pat ju­tīs arī pēc ga­da, di­viem, pie­ciem?

Vai arī, pie­mē­ram, mī­les­tī­ba no pirm­ā acu uz­me­tie­na... Kā tas ie­spē­jams, ka cil­vē­ki pat nav vēl kā nā­kas ie­pa­zi­nu­šies, bet starp vi­ņiem jau vei­do­jas kā­da ne­iz­pro­ta­ma saik­ne, pie­vil­kša­nās spēks, kas liek tiek­ties vie­nam pēc ot­ra? No ku­rie­nes ro­das šā­das jū­tas pil­nī­gi bez kā­da ra­ci­onā­la pa­ma­ta, tuk­šā vie­tā?

Pa­tie­sī­bā jau tā vie­ta ne­maz tik tuk­ša nav. Dzī­vē jūs sa­tie­kat mil­zum daudz da­žā­du ļau­žu - ga­rām­gā­jē­jus, pār­de­vē­jus, kla­ses­bied­rus, ko­lē­ģus, kai­mi­ņus. Lie­lā­kā da­ļa no vi­ņiem at­stāj jūs vien­al­dzī­gus; šie ļau­dis vieg­li pa­rā­dās jū­su dzī­vē un tik­pat vieg­li arī pa­zūd, ne­at­stā­jot ne­kā­das pa­lie­ko­šas pē­das. Tā­tad starp jū­su astroloģiskajām kartēm nav «sai­tī­šu».

Īpa­šā saik­ne

As­tro­lo­ģi­jā sav­star­pē­jo saik­ni dē­vē par si­nas­tri­ju, un tas no­zī­mē, ka vie­na cil­vē­ka ho­ro­sko­pa per­so­nī­gās pla­nē­tas (tās ir Sau­le, Mē­ness, Ve­ne­ra, Marss) vei­do po­zi­tī­vus vai ne­ga­tī­vus as­pek­tus ar ot­ra cil­vē­ka per­so­nī­ga­jām pla­nē­tām. Šīs kon­fi­gu­rā­ci­jas arī ir «vai­nī­gas» pie tā, ka mūs ne­ap­tu­ra­mi pie­velk kāds kon­krēts cil­vēks. Un ne­kā­das pie­zī­mes vai ie­tei­ku­mi no ma­las to ne­ie­tek­mē.

Ra­mo­na pa­vir­ši pār­is ga­dus pa­zi­na kā­du pui­si, rei­zēm pat pa­smīk­ņā­ja pie se­vis par vi­ņu - pēc ska­ta un uz­ve­dī­bas li­kās tāds jo­cīgs. Pēk­šņi vi­ņai ra­dās ne­pār­va­ra­ma vil­kme, it kā zvī­ņas no acīm bū­tu no­kri­tu­šas. Vi­ņa pa­ti stās­ta: «Šķiet, viņš no­šar­mē­ja ar in­te­lek­tu - iz­rā­dī­jās, ka mums ir lī­dzī­gi uz­ska­ti un gau­me. Man ir ļo­ti bū­tis­ki, lai vī­rie­tis nav stulbs. To­brīd ju­tos gau­žām muļ­ķī­gi, jo ne­ko ne­va­rē­ju sev pa­da­rīt - mek­lē­ju da­žā­dus vei­dus, kā ne­uz­krī­to­ši ko­mu­ni­cēt, sa­tik­ties. Kā ie­mī­lē­ju­sies pus­au­dze, lai gan bi­ja jau pār­i trīs­des­mit. Ne­ko ne­iz­rā­dī­ju, jo li­kās, ka man nav ne­kā­du iz­re­džu. Bi­ju vis­no­taļ šo­kē­ta, kad pār­is mē­ne­šu vē­lāk viņš at­zi­nās - es vi­ņam pa­tī­kot jau sen! Un sim­pā­ti­jas ra­du­šās ap­mē­ram ta­jā pa­šā lai­kā, kad man.»

Ša­jā ga­dī­ju­mā sie­vie­tei des­cen­dents (no­teikts zo­di­aka ap­ļa grāds, VI­I mā­jas vir­sot­ne; cit­starp rak­stu­ro arī po­ten­ci­ālo par­tne­ri) at­ro­das Ūdens­vī­rā - lūk, arī tiek­sme pēc gud­riem, bet zi­nā­mā mē­rā ek­scen­tris­kiem, ne­pa­ras­tiem vī­rie­šiem. Vī­rie­tim sa­vu­kārt as­cen­dents at­ro­das Ūdens­vī­rā - tā­tad vi­ņa per­so­nī­bu lie­lā mē­rā no­sa­ka šīs zī­mes īpa­šī­bas. Si­nas­tri­jas kar­tē abiem vei­do­jas as­pek­ti ar Ve­ne­ru un Mar­su - tā­tad at­tie­cī­bas bal­stī­tas uz jū­tām, ne­vis ap­rē­ķi­nu vai ci­tiem no­sa­cī­ju­miem. Tie­sa, ci­ti rā­dī­tā­ji lie­ci­na par to, ka tās ir vi­sai sa­rež­ģī­tas, un tā arī ir - kaut ilgst jau vai­rā­kus ga­dus, tās pa­tie­si ir vi­sai pla­ša di­apa­zo­na - no mai­gu­ma līdz draus­mī­giem tra­čiem; no mē­ne­šiem il­gas ne­ko­mu­ni­cē­ša­nas līdz te­ju me­dus­mē­ne­ša ro­man­ti­kai. In­te­re­san­ti, ka at­tie­cī­bas rā­dās būt ilg­lai­cī­gas esam, bet kop­dzī­ve ša­jā ga­dī­ju­mā nav ie­spē­ja­ma, un tā arī ir - abi dzī­vo at­se­viš­ķi un at­tie­cī­bu turp­mā­kos pa­vēr­sie­nus sen jau at­tei­ku­šies pro­gno­zēt.

Lai­mests dzī­ves lo­te­ri­jā

Pla­nē­tu sav­star­pē­jā ie­dar­bī­ba var būt vi­sai da­žā­da gan pēc stip­ru­ma, gan dar­bī­bas il­gu­ma un at­tie­cī­gi vei­do arī re­zul­tā­tu: sav­star­pē­jas sim­pā­ti­jas un cie­ņu, veik­smī­gu biz­ne­sa sa­dar­bī­bu, spil­gtu, bet īs­lai­cī­gu ro­mā­nu, bet var­būt arī mī­lu uz mū­žu. Lūk, div­des­mit sep­ti­ņus ga­dus ve­cā Li­di­ja (sau­ksim vi­ņu tā) as­tro­lo­gam reiz uz­de­va glu­ži ti­pis­ku, bet dau­dziem ļo­ti ak­tu­ālu jau­tā­ju­mu: «Vai man pre­cē­ties ar sa­vu pui­si? Kā­da būs mū­su lau­lī­ba?» At­bil­des, pro­tams, uz šo jau­tā­ju­mu var būt da­žā­das, un rei­zēm pa­vi­sam ci­tā­das, ne­kā klients var­būt vē­lē­tos dzir­dēt. Pie­mē­ram, ša­jā ga­dī­ju­mā at­bil­de bi­ja: «Starp jums ir ļo­ti jauks mī­las ro­māns, ta­ču ģi­me­ni ko­pā la­bāk ne­vei­dot - nav pa­ma­ta, uz ku­ra bū­vēt lau­lī­bu.»

Kā­pēc tā, un pēc kā to var pa­teikt? Kad starp vī­rie­ti un sie­vie­ti uz­plaukst ro­man­tis­kas jū­tas, tas no­zī­mē, ka vi­ņu per­so­nī­gās pla­nē­tas vei­do as­pek­tus, un, jo vai­rāk tā­du as­pek­tu (pro­tams, po­zi­tī­vu), jo stip­rā­kas jū­tas un jo il­gāk tās tur­pi­nā­sies. Kad sa­ka - lūk, vi­ņiem gan ir īs­ta mī­les­tī­ba, tas no­zī­mē, ka sie­vie­tes Sau­le un Marss vei­do no­sa­cī­ti po­zi­tī­vos as­pek­tus (sek­sti­lu, pus­sek­sti­lu, tri­go­nu) ar vī­rie­ša Mē­ne­si un Ve­ne­ru. Šā­da sa­kri­tī­ba ir diez­gan re­ta, glu­ži kā lai­mests lo­te­ri­jā. Tā­pēc arī tiek uz­ska­tīts, ka īs­ta mī­les­tī­ba ie­spē­ja­ma vien rei­zi vai di­vas dzī­vē, un arī tad, ja pa­vei­cas. Pa­ras­ti mums jā­ap­mie­ri­nās vien­kār­ši ar sim­pā­ti­jām, tā sa­kot, plu­su un mī­nu­su kom­plek­ti­ņu.

Pie­mē­ram, mi­nē­ta­jā Li­di­jas ga­dī­ju­mā ir da­žā­das pla­nē­tu kon­fi­gu­rā­ci­jas. Par pie­vil­kša­nos pirm­ām kār­tām at­bild tri­gons (har­mo­nisks as­pekts) starp vī­rie­ša Mē­ne­si un sie­vie­tes Sau­li. Tas diez­gan dro­ši lie­ci­na, ka starp abiem ir sim­pā­ti­jas.

Abu Mar­su tri­gons lie­ci­na par spē­cī­gu dzi­mum­tiek­smi un fi­zis­ko pa­tik­ša­nu, to ap­stip­ri­na arī tri­gons starp Plū­to­nu un Ve­ne­ru. Tā­tad ir vai­rā­kas dro­šas pa­zī­mes, ka te vei­do­jas lie­lisks mī­las ro­māns, kad abi ir no­ska­ņo­ti sniegt un sa­ņemt prie­ku un bau­du.

To­mēr Li­di­ja jau­tā­ja par lau­lī­bu, un ar to gan ir pro­blē­mas, lai gan ša­jā brī­dī abi ir pār­ņem­ti viens ar ot­ru un ne­spēj ie­do­mā­ties dzī­vi bez mī­ļo­tā. Veik­smī­gai lau­lī­bai bū­tisks priekš­no­tei­kums ir har­mo­nisks as­pekts starp abu mīl­nie­ku Mē­ne­si, bet ša­jā ga­dī­ju­mā viens Mē­ness ir opo­zī­ci­jā ot­ram. Tas no­zī­mē, ka ar lai­ku par­tne­riem otrs sāks pa­ma­tī­gi krist uz ner­viem, kai­ti­nāt pat sī­ku­mos. Pa­gai­dām, ka­mēr vēl kais­le, tas nav iz­teik­ti jū­tams, bet lau­lī­ba jau nav ti­kai sekss. Lie­la no­zī­me ta­jā ir cie­ņai un... pa­cie­tī­bai. Ja pa­jau­tā­siet ilg­lai­cī­giem pār­iem, kāds ir vi­ņu il­gās kop­dzī­ves no­slē­pums, ie­spē­jams, pirm­ā at­bil­de būs mī­les­tī­ba, bet pēc brī­ža se­kos pie­bil­de «.. un pa­cie­tī­ba».

Tur­klāt Li­di­jas Mē­ness vei­do kvad­rā­tu ar vī­rie­ša Ve­ne­ru, tas no­zī­mē, ka starp abiem ir daudz pret­ru­nu uz­ska­tos, īpa­ši ta­jā, kas at­tie­cas uz sie­vie­tes lo­mu ģi­me­nē. Arī Ve­ne­ras un Urā­na kvad­rāts lie­ci­na par to pa­šu. Starp ci­tu, Ve­ne­ras un Urā­na kvad­rā­tu mēdz dē­vēt arī par «šķir­ša­nās as­pek­tu».

Tā­tad kop­sa­vil­kums ir šāds - pa­ti­ka, ro­man­ti­ka un kais­le ir, bet - tas nav uz il­gu lai­ku un lai­mī­ga sa­vie­nī­ba ša­jā ga­dī­ju­mā nav gai­dā­ma.

Pa­ļau­jies uz Die­vu, bet tu­ri šau­jam­pul­ve­ri sau­su!

Cil­vē­ki pa­ras­ti ne­sa­prot - ja jau mums ir tik la­bi ko­pā, kā­pēc mums draud šķir­ša­nās? Kas to ie­tek­mē, kā tas var no­tikt? Kā­pēc mū­su mī­la ne­var ilgt mū­žī­gi?

Ja sav­star­pē­ji ne­ie­dar­bo­jas vai­rums sva­rī­go pla­nē­tu par­tne­ru ho­ro­sko­pos, ro­māns būs īs­lai­cīgs. Tad pa­ras­ti ir «sa­ķē­ru­šies» abu Mar­si vai Marss un Ve­ne­ra. Pie­mērs - ti­pisks at­va­ļi­nā­ju­ma vai ce­ļo­ju­ma ro­māns: abi tie­kas ci­tā vi­dē, ro­man­tis­kos ap­stāk­ļos, ne­dē­ļu jūk prā­tā viens no ot­ra, bet pēc pār­is die­nām te­ju aiz­mir­su­ši, kāds otrs iz­ska­tī­jās.

Jau­tā­jums - vai to va­jag zi­nāt ie­priekš? Kā tad dzī­vot - bai­lēs, vai? Ar rūg­to ap­zi­ņu, ka šī ne­būs mū­ža mī­la? La­bāk to­mēr zi­nāt pa­tie­sī­bu - kaut vai tā­dēļ, lai ne­grim­tu mal­dī­gās ilū­zi­jās, ne­bū­vē­tu sap­ņu pi­lis uz smil­šu pa­ma­tiem. Bet, pro­tams, iz­bau­dot eso­šo - pat ja tas ne­vil­ksies tik il­gi, kā jums gri­bē­tos, jā­dzī­vo šo­die­nai un jā­smeļ prieks no kat­ra mir­kļa.

Ir as­tro­lo­gi, kas uz­ska­ta - viens cil­vēks - tā ir vie­na kar­te, ho­ro­skops, bet pār­is - jau pa­vi­sam cits. Ir sie­vie­tes - upu­ri - vi­ņas ne­ap­zi­nā­ti bur­tis­ki pro­vo­cē vī­rie­ti uz var­dar­bī­bu, pat tā­du, kas mū­žā nav ie­do­mā­jies ro­ku pret sie­vie­tei pa­celt. Sa­vu­kārt dažs labs del­ve­ris un brun­ču med­nieks pēk­šņi, sa­tie­kot kā­du sie­vie­ti, pār­vēr­šas līdz ne­pa­zī­ša­nai un kļūst ja ne nu glu­ži par pai­pui­sī­ti, tad par glu­ži pie­klā­jī­gu, so­lī­du cil­vē­ku. Tā­tad - par­tne­ra iz­vē­le bi­ju­si pa­rei­za.

Vai arī mū­žī­gā mīk­la - skais­ta, tu­rī­ga, gud­ra sie­vie­te, bet ne­tiek pie vī­ra, lai gan vi­ņas ne­glī­tā un ne­ie­vē­ro­ja­mā drau­dze­ne lai­mī­gi ap­pre­cē­ju­sies ar vi­sai pie­vil­cī­gu vī­rie­ti! Šā­dos ga­dī­ju­mos tiek ru­nāts par dzim­tas lās­tu, bez­lau­lī­bas vai­na­giem un tā tā­lāk. Pro­tams, vien­mēr jau vieg­lāk no­ti­cēt kā­dam vai­nī­ga­jam no ma­las, tā­dē­jā­di no­ve­ļot no se­vis vi­su at­bil­dī­bu. Ne­vie­nam jau se­vī dzi­ļi ie­lū­ko­ties ne­maz tik ļo­ti ne­kā­ro­jas, un strā­dāt ar se­vi, sa­viem trū­ku­miem vai pre­dis­po­zī­ci­jām vis­pār gri­bas re­ti ku­ram.

To­mēr pa­tie­sos ie­mes­lus var re­dzēt cil­vē­ka kar­tē vai sa­de­rī­bas kar­tē. Un, zi­not ie­mes­lus, jau var pa­do­māt par to, ko un kā ie­spē­jams mai­nīt - ja ir tā­da vēl­me.

Mī­les­tī­ba un lai­mī­ga lau­lī­ba nav viens un tas pats

Lai kā arī šķis­tu no jau­kām bēr­nī­bas pa­sa­kām par prin­ce­sēm un prin­čiem, kas «ap­pre­cē­jās un dzī­vo lai­mī­gi vēl šo­balt­dien», lai­mī­ga lau­lī­ba un īs­ta mī­les­tī­ba ne­būt nav vien­mēr ne­ap­strī­da­mi sais­tī­tas. Mēs vis­i tie­ca­mies pēc mī­les­tī­bas, pa­tie­si ce­rot un ti­cot, ka li­kum­sa­ka­rī­gi tā no­ve­dīs līdz lau­lī­bai un lai­mī­gai ģi­me­nes idil­lei. Īs­te­nī­bā šīs di­vas lie­tas ne ti­kai ne­iz­riet vie­na no ot­ras, bet arī at­tīs­tās pēc da­žā­diem li­ku­miem.

As­tro­lo­ģi­jā vīrs un mī­ļā­kais vai sie­va un mī­ļā­kā ir pa­vi­sam da­žā­das par­tne­ru «ka­te­go­ri­jas», par ku­rām at­bild da­žā­das «in­stan­ces». Kais­līgs par­tne­ris ne vien­mēr būs labs vīrs. Sie­vie­te, ar ku­ru vie­no ko­pīgs va­ļas­prieks, ne vien­mēr būs la­ba mā­jas­mā­te.

Zo­di­aku 12 da­ļās da­la ne ti­kai zī­mes, bet arī tā dē­vē­tās mā­jas (tel­tis, na­mi), kas at­bild par da­žā­dām cil­vē­ka dzī­ves sfē­rām. Par mī­las lie­tām at­bild piekt­ā mā­ja, bet par lau­lī­bu - sep­tī­tā. Pie­mē­ram, jū­su piekt­o mā­ju pār­val­da ļo­ti spē­cī­ga pla­nē­ta, ta­jā at­ro­das vai­rā­kas pla­nē­tas un vis­pār viss lie­ci­na par šīs sfē­ras bū­tis­ku no­zī­mi jū­su dzī­vē, sa­vu­kārt sep­tī­tās mā­jas pār­vald­nieks ir vājš, tur­klāt ar ne­ga­tī­viem as­pek­tiem. Tas no­zī­mē, ka mī­lā jums veik­sies, bet, līdz­ko lie­ta aizies līdz lau­lī­bām (ja vis­pār tik­tāl no­nāks), sāk­sies no­piet­nas pro­blē­mas vai arī lau­lī­ba ne­vil­ksies il­gi.

Tik­līdz mīl­nie­ki ofi­ci­āli kļūst par vī­ru un sie­vu, vi­ņi no piekt­ās mā­jas no­nāk sep­tī­tās mā­jas «ju­ris­dik­ci­jā», bet tur dar­bo­jas jau ci­ti li­ku­mi. Par lau­lī­bu aiz­gād­ņiem pie­ņemts uz­ska­tīt Ve­ne­ru un Sa­tur­nu. Ve­ne­ra ir drau­dzī­bas, har­mo­ni­jas pla­nē­ta. Tā vēs­ta par to, ka lau­lī­ba ir sa­drau­dzī­ba, sa­vie­nī­ba, sa­prat­ne, līdz­dar­bī­ba. Sa­vu­kārt Sa­turns ir no­piet­na pla­nē­ta un sim­bo­li­zē dis­cip­lī­nu, pa­cie­tī­bu, sa­val­dī­bu, spē­ju upu­rēt sa­vas in­te­re­ses. Šo di­vu tik da­žā­do pla­nē­tu kom­bi­nā­ci­ja arī slēpj se­vī har­mo­nis­kas lau­lī­bas no­slē­pu­mu. Ja ne­vē­la­ties sa­dar­bo­ties, būt pa­cie­tīgs, tā­tad lau­lī­ba nav do­mā­ta jums.

Vi­sās pa­sau­les re­li­ģi­jās lau­lī­bas no­tei­ku­mi ir ļo­ti lī­dzī­gi - jā­būt uz­ti­cī­giem, jo ne­uz­ti­cī­ba grauj ģi­me­ni. Lau­lī­ba pirm­ām kār­tām ir darbs (Sa­turns), pa­stā­vīgs darbs. Bet kā tad mī­la? Vai tie­šām jā­ie­mī­las vie­nā, bet jā­pre­cas ar ci­tu? Nē, pro­tams. Nav aiz­liegts mī­lēt vī­ru vai sie­vu, tie­ši ot­rā­di. Vien­kār­ši at­bil­sto­ši sep­tī­tās mā­jas li­ku­miem mī­les­tī­ba ir vai­rāk cieņ­pil­na, drau­dzī­gā­ka, mie­rī­gā­ka, vai. Bet, kad jums krū­tīs viss vir­mo un vē­de­rā tau­ri­ņi de­jo, tad dar­bo­jas piekt­ās mā­jas li­ku­mi.

Mī­les­tī­bas mā­ju pār­val­da Sau­le, bet Sau­le - tas ir mū­su «Es», se­vis iz­paus­me, ego, per­so­nī­gās bau­das, ie­gri­bas. Pa­ša vē­lē­ša­nās ir li­kums - es de­gu un ne­vie­nā ne­klau­sos. Mī­lā mēs vien­mēr esam ego­is­ti, dar­bo­ja­mies pēc prin­ci­pa «vi­su vai ne­ko», bez kom­pro­mi­siem. Arī sekss piekt­ajā mā­jā ir ļo­ti bū­tisks, sa­vu­kārt sep­tī­ta­jā mā­jā tas var būt kaut des­mi­ta­jā vie­tā.

Mī­les­tī­ba pēc piekt­ās mā­jas li­ku­miem vien­mēr ir vēt­rai­na. Tie­sa, jū­rā vēt­ras lai­kā ne­viens ar ku­ģi ne­do­das, bet dzī­vē nez kā­dēļ bie­ži vien no­tiek ot­rā­di - šķiet, ka tad nu bū­tu īs­tais brī­dis stū­rēt lau­lī­bas os­tā.

Lau­lī­ba vien­mēr ir pār­bau­dī­jums. Kad pie lie­tas ķe­ras Sa­turns, bez se­vis un sa­va ego­is­ma lau­ša­nas ne­iz­tikt. Ja esat ga­ta­vi pie­lā­go­ties un būt ie­cie­tīgs, tā­tad esat ga­ta­vi arī lau­lī­bai. Ja sva­rī­gā­ka ir sa­va in­di­vi­du­ali­tā­te un ne­at­ka­rī­ba, pa­ša prie­ki, tā­tad ne­esat. Dzī­vē vien­mēr būs kā­di pār­bau­dī­ju­mi. Ja lau­lī­ba no­slēg­ta bez stin­gra pa­ma­ta jeb «sai­tēm», tad pir­ma­jās grū­tī­bās tā iz­šķī­dīs. Sa­vu­kārt veik­smī­ga sa­vie­nī­ba div­kārt pa­stip­ri­na aiz­sar­dzī­bu.

Vēl kāds bū­tisks mo­ments - kat­ra cil­vē­ka dzim­ša­nas kar­tē ir re­dzams, kā­das pro­blē­mas vi­ņam nāk­sies dzī­vē ri­si­nāt. Un, ja mēs pū­la­mies iz­vei­dot sa­vie­nī­bu ar cil­vē­ku, kas, at­bil­sto­ši sa­vam ho­ro­sko­pam, mū­su pro­blē­mas ti­kai pa­dzi­ļi­na, vai jā­brī­nās, ka ne­kas ne­sa­nāk? Cil­vē­ki pa­ši vien ne­re­ti ie­sais­tās sma­gās, dis­har­mo­nis­kās at­tie­cī­bās, bet pēc tam viens ot­ru vai­no sa­vās ne­lai­mēs. At­kal jau - to vi­su var uz­zi­nāt ie­priekš un mē­ģi­nāt kļū­das ne­pie­ļaut.

Rak­stā iz­man­to­ti ma­te­ri­āli no S. Sme­ta­ņi­nas un V. Ļe­dov­ski­ha dar­biem