Mūžībā aizgājusi kino leģenda - Jurijs Jakovļevs

Vakar Krievija atvadījās no izcilā aktiera Jurija Jakovļeva. Ekrāna patriarhs aizgāja mūžībā astoņdesmit piecu gadu vecumā. Gluži tāpat kā Krievijā savulaik mīlēja Viju Artmani un citus latviešu māksliniekus, latviešu kino skatītājiem iemīļots varonis bija Jurijs Jakovļevs.

Fotogrāfija ar viņa autogrāfu sešdesmitajos, septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados bija arī daudzu Latvijas meiteņu sapnis.

Es nesteidzos

«Es nesteidzos!» – tā līdz pat dzīves pēdējām dienām visiem esot atbildējis Jurijs Jakovļevs, atceras viņa kolēģis – aktieris Jevgeņijs Kareļskis. Darba biedri pat nav zinājuši, ka sirmajam vīram slima sirds. Tas atklājies pavisam nesen. Pāris nedēļas pirms aiziešanas viņš, nākot uz izrādi, nokritis uz trotuāra, tad saņēmies, piecēlies, aizkļuvis uz mājām un nav pat izsaucis ātros.

Tieši pirms četrdesmit gadiem, jau pirms tam vairākas desmitgades filmēts un teātrī novērtēts, aktieris atmirdzēja kinolomā, kas padarīja Juriju Jakovļevu par tautas mīluli. Varbūt tas kādam šķitīs pat nedaudz dīvains pavērsiens šā aktiera karjerā, bet tas notika pēdējā Leonīda Gaidaja zelta ēras kinokomēdijā Ivans Vasiļjevičs maina profesiju (1973). Jurijs Jakovļevs tajā bija gan namu pārvaldnieks Ivans Vasiļjevičs, gan cars Ivans Bargais. Turklāt šī nebūt nav vienīgā aktiera zvaigžņu stunda. 1975. gadā Jakovļevs sajūsmina Eldara Rjazanova filmā Likteņa ironija jeb Vieglu garu, atveidojot Barbaras Briļskas varones atraidīto mīlnieku Ipolitu, bet vēl pēc trim gadiem viņš atmirdz Georgija Danelijas šedevrā Kindzadza.

Kara laika bērns

Jurijs Jakovļevs, dzimis 1928. gada 25. aprīlī, ir tipisks kara laika bērns. Sākoties Lielajam tēvijas karam (tā Krievijā vēl tagad dēvē Otro pasaules karu), Jakovļevs trīspadsmit gadu vecumā kopā ar mammu nonāk Baškīrijā, Ufā. Tur viņš strādā kara hospitālī. Pašā kara karstumā ģimene atgriežas Maskavā. Te notiek brīnumains pavērsiens topošās ekrāna zvaigznes dzīvē. Viņu pieņem darbā ASV vēstniecības garāžā. Jakovļevs izrādās veikls mehāniķis, uzkalpojas amatā un drīz vien uz vakarskolu brauc ar Willys markas džipu, kas nodots puiša rīcībā. Jaunais Jakovļevs sapņo par studijām prestižajā Maskavas Starptautisko attiecību institūtā, tomēr galu galā nolemj stāties kino pasaulē ne mazāk prestižajā augstskolā, ko saīsināti dēvē par VGIK. Topošo ekrāna zvaigzni izbrāķē jau uzņemšanā. Neesot fotogēnisks!

Izrādās, jaunais cilvēks tomēr ir pietiekami spītīgs. Jakovļevs iestājas Ščukina teātra skolā. Viņa sekmes sākumā ir drausmīgas. Pirmajā kursā Jurijs Jakovļevs aktiera meistarībā saņem apaļu divnieku (piecballu sistēmā). Otrajā kursā šajā priekšmetā viņam ieliek knapu trijnieciņu. Tā ar diezgan nožēlojamām sekmēm sākas Vahtangova teātra aktiera spožā karjera.

Skatuves iekarošana

Šī nav atziņa, kas izskanējusi pēdējās dienās pēc sēru vēsts saņemšanas. Tie, kas atceras Jurija Jakovļeva pirmos soļus teātrī, vienotā korī uzsver viņa fantastiskās darbspējas. Paiet tikai pāris gadu kopš aktiera karjeras sākuma, un bijušais divnieku karalis jau kļuvis par vienu no vadošajiem teātra aktieriem. Biogrāfi tagad uzsver, ka liktenīga šajā ziņā bijusi Triļecka loma A. Čehova Izrādē bez nosaukuma. Jakovļevs ir fantastisks ieguvums teātrim. Viņš savās lomās ir daudzšķautņains, spēj mainīties, spēlē ar vērienu. Par aktiera firmas zīmi kļūst spēja reaģēt jebkurās situācijās, improvizēt. Kāds kritiķis Jakovļeva spēles manieri salīdzinājis ar augstas klases džezmeņa sniegumu, kas neizmanto notis, bet rada izcilu mūziku brīvā saspēlē – «intuīcijas aktieris». Protams, ka Latvijas skatītājiem šī Jurija Jakovļeva talanta šķautne ir mazāk pazīstama, tomēr vispirms viņš apliecināja sevi teātrī, tad nāca panākumi kino. Uz skatuves aktieris ir strādājis ar daudziem izciliem krievu režisoriem. Fomenko, Viktjuks, arī bijušais rīdzinieks Šapiro ir tikai daži no šā saraksta.

Likteņa ironija

Iekļuvis teātra pasaulē, nefotogēniskais Jurijs Jakovļevs drīz vien kļūst pieprasīts filmu aktieris – jauns, skaists, stalts. Trijās no pirmajām sešām filmām viņš spēlē dažādus huzārusporučikus, tomēr pirmo atzinību iemanto kā kņazs Miškins 1958. gada Idiota kinoversijā. Jāpiebilst, arī turpmāk poručiki un vēlāk arī formās tērpti ģenerāļi ir Jakovļeva kino karjeras ikdiena. Cita starpā, tā nes panākumus. Viņš piedalās Eldara Rjazanova 1962. gada filmā Huzāru balāde un nospēlē leģendāro poručiku Rževski, par kura tēlu pēc tam pats priecājas, sakot, ka filmas ietekmē tas folklorizējies un kļuvis par neskaitāmu anekdošu varoni. Jau piecdesmito gadu nogalē krievu režisori pamana vēl kādu Jurija Jakovļeva talanta šķautni – viņa izteiksmīgo balsi, kas lieliski noder filmās, kam nepieciešami aizkadra teksti. Pazīstamākās no tām ir Eldara Rjazanova komēdijas Sargies, auto! un Veči – laupītāji.

Jurija Jakovļeva īstā zvaigžņu stunda tomēr pienāk, nevis pateicoties Rjazanovam, bet Gaidajam. Nospēlēt namu pārvaldnieku Ivanu Vasiļjeviču Bunšu esot bijis vieglāk par vieglu, tā apgalvojis pats aktieris savās intervijās. Šim sadzīviski kretīniskajam personāžam smadzenēs taču ir tikai divas rievas! Daudz grūtāk bijis atveidot viņa vēsturisko dvīni – caru Ivanu Bargo, ko latvieši pazīst arī kā Jāni Briesmīgo. Lai arī komēdija – cars tomēr ir un paliek cars visās situācijās. Gaidajs filmā pulcē spožu aktieru plejādi: Kramorovs, Kuravļovs, Fiļipovs, Seļezņova, tomēr interesanti, ka Jakovļevs lomas atlasē konkurē ar diviem Gaidaja komēdiju superstāriem – Juriju Ņikuļinu un Georgiju Vicinu. Tāpat uz to pretendē vēl viens grands – Jevgeņijs Jevstigņejevs. Visticamāk, Gaidajs, izvēloties Jakovļevu, respektē viņa fiziskos dotumus, improvizatora spējas un intuīciju. Leģendārais klauns, komiķis Ņikuļins, kurš lielākajā daļā režisora filmu darbojās ierastajā Lamzaka tēlā, varbūt būtu labs namu pārvaldnieks, bet vai viņš būtu pārliecinošs cars? Lai nu kā pēc šīs filmas pirmizrādes klājas Leonīdam Gaidajam – nelabvēļiem šķiet, ka 18 000 rubļu honorārs esot krietni par daudz padomju režisoram, Jurijs Jakovļevs pēc tās kļūst par pirmā lieluma kinozvaigzni bijušajā PSRS.

Paiet vēl pāris gadu, un top jauns šedevrs. Par to var teikt – likteņa ironija un kaudze leģendu. Viena no tām ir šāda. Eldars Rjazanovs filmā Likteņa ironija jeb Vieglu garu grib ekrāna zvaigzni un meiteņu elku Andreju Mironovu. Tomēr režisors saprot – ja Mironovs spēlēs Lukašinu, neveiksminieku, kuru nemīl sievietes, neviens viņam neticēs. Spēlēt atraidīto Ipolitu Mironovs atsakās. Tas viņa godam rīvē kantis. Tad Ipolita lomai tiek apstiprināts Oļegs Basilašvili. Viņš no līdzdalības atsakās ģimenes problēmu dēļ. Tikai tad Rjazanovs uzaicina Juriju Jakovļevu. Iespējams, tā tomēr ir lielākā režisora veiksme šajā pēc Centrālās televīzijas pasūtījuma veidotajā kino darbā. Ipolits ir fantastisks. Tas, kā Jakovļevs nospēlē savu varoni, ir viena no spilgtākajām padomju kino lapaspusēm.

Labas lietas esot trīs, un tā notiek arī Jurija Jakovļeva karjerā. Nospēlējis izcilas lomas, uz kurām nav galvenais pretendents, pie diviem izciliem krievu kino režijas meistariem, Jurijs Jakovļevs saņem negaidītu uzaicinājumu no vēl viena lielmeistara – Georgija Danelijas. Filmā Kindzadza pacaka Bi lomai jau apstiprināts Valentīns Gafts, tomēr aktierim greizsirdīgi šķiet, ka Danelija pievēršot viņam pārāk maz uzmanības. Abi sastrīdas, un Jurijs Jakovļevs jau atkal tiek pie lomas, kas domāta citam, lai apliecinātu tajā sevi. Leģenda vēsta, ka Danelija un Gabridze neskaitāmas reizes pārraksta scenāriju. Jurijs Jakovļevs stāstījis krievu žurnālistiem, ka dažkārt vakarā saņēmis vienu tekstu, bet no rīta tas jau bijis pilnīgi cits. Skaidrs, ka šādās situācijās tādi «intuīcijas» aktieri kā Jevgeņijs Ļeonovs un Jurijs Jakovļevs jūtas kā zivs ūdenī un ieceļ šo filmu saulītē.

Viņš patiesi bija leģendārs aktieris. Sieviešu mīlulis. Ko slēpt arī – pavedinātājs un siržu lauzējs. Viens no tiem, kas spēja piešķirt plakani padomiskajiem varoņiem īpašu dziļumu. Ik pa brīdim Latvijas televīzijas kanālos mēs joprojām smejamies par to, kā muļķīgais namu pārvaldnieks Ivans Ivanovičs apmaldās laikā, bet jau pavisam drīz Vecgada vakarā jutīsim līdzi aiz bēdām piedzērušajam, mīlā atraidītajam Ipolitam, kas, vannā āra drēbēs zem dušas stāvēdams, ekrānā raugoties, lūgs, lai kāds taču viņam beidzot noberž muguru. «Nu, kas jums – žēl?» Kā teiktu viņa atveidotais pacaks no filmas Kindzadza – ku!

***

Jurijs Jakovļevs

• Krievu kino un teātra aktieris

• Nav uzņemts VGIK (Vissavienības valsts kino institūtā), jo šķitis nefotogēnisks

• Bijis nesekmīgs aktiera meistarībā, studējot teātra augstskolā

• Maskavas Vahtangova teātra aktieris

• Filmējies vairāk nekā simt kino filmās un pēc televīzijas pasūtījuma uzņemtās filmās, ierunājis animācijas filmas, viņa balss izmantota aizkadra tekstos vairākās Leonīda Gaidaja komēdijās

• Pirmo slavu ieguvis, nospēlējot kņaza Miškina lomu Idiota ekranizācijā

Pazīstamākās lomas

• Ivans Vasiļjevičs un cars Ivans Bargais – dubultloma Leonīda Gaidaja komēdijā Ivans Vasiļjevičs maina profesiju

• Ipolits Eldara Rjazanova filmā Likteņa ironija jeb Vieglu garu

• Pacaks Bi Georgija Danelijas filmā Kindzadza