«Man patīk izjūta, kad uz skatuves esmu viens, jo tādējādi pats par visu esmu atbildīgs; nav neviena, ko vainot, lai gan cilvēkiem to bieži patīk darīt,» saka Karaliskā improvizācijas teātra aktieris Jānis Skutelis, kam ceturtdien, 13. novembrī, standup comedy jeb stāvizrādes Viens pirmizrāde.
Par atrašanos uz skatuves stāvizrādes laikā Jānis izsakās kodolīgi – izjūta ir laba, un to veido kopība ar skatītājiem un viņiem sniedzamais vēstījums. «Pirmkārt, ir forši, ja ir ko izstāstīt un tas ir smieklīgi, bet ne tikai. Ar to es domāju, ka stāstītajā ietverts arī kāds cits pārdzīvojums, bet nevis tāds, lai raudātu – komēdijā reti tā izdodas –, bet tāds, ka stāsts pats par sevi ir aizraujošs,» domā Jānis un pusnopietni nenopietni piebilst: «Ir neizsakāmi laba izjūta, ka runā tu viens un visi klausās. Kad vēl dzīvē tā var gadīties? Ikdienā jebkurš var pārtraukt un visiem ir tiesības stāstīt, bet tur – tikai man!»
Kāds vienmēr ir
Runājot par būšanu vienam uz skatuves, kad vairāk nekā stundu atnācējiem jāklausās tikai viņā, neviļus rodas jautājums – vai brīžiem gan nevar manīt, ka cilvēka klātbūtne nojaušama tikai fiziski, un viņa domas ir gluži citviet? «Kāds vienmēr ir,» viņš ir pārliecināts. «Ne velti uz skatuves specifiski gaismo, jo, kad gaisma spīd no priekšas, ļoti maz redzi no tā, kas notiek zālē. Es redzu tikai pirmo rindu.» Vaicāts, tas ir labi vai slikti, Jānis atbild – dažādi. «Vienmēr būs kāds, kurš sēdēs sakrustotām rokām un kājām un ar jautājumu sejā – ko es te daru?. Es uz to nevaru atbildēt, un man to darīt nav laika, jo zāle ir pilna ar citiem cilvēkiem. Es varu uztvert kopējo izjūtu un to vadīt tā, kā man gribas, bet individuālo, ja kādam bēdīga diena vai atnācis tāpēc, ka draugs pierunājis, nespēju. Es neko nevaru darīt, ja tā ir, bet tas nekas, jo arī man citreiz ir tāpat! Zinu, ka uz skatuves viss ir forši, bet man nav noskaņojuma.»
Par informācijas un iedvesmas avotu savai darbībai Jānis sauc visapkārt notiekošo. Viņam par visu ir viedoklis, un, darbojoties tik daudzus gadus attiecīgajā jomā, Jānis spēj saskatīt viņam aktuālu informāciju, ko var izmantot savu uzstāšanos sagatavošanā. Tematu amplitūda, par ko parunāt ar cilvēkiem, ir tik plaša, ka ideju trūkums Jānim tik drīz nedraud. «Meklēju informāciju, kas ir gana paradoksāla. Dažkārt aizraujoša ir arī cilvēku iekšējā pasaule; man ir interesanti saprast, ko kurš un kāpēc domā vai ko domāju es pats par kādu konkrētu lietu. Ja sarunājamies, nestāstām viens otram, ko domājam, it īpaši svešiniekiem, jo pat savējiem reti to uzticam. Tieši tāpēc uzskatu to par atklātu sarunu pareizā stāstījumā, jo ar nelielu pārspīlējuma devu tā būs saturiska un smieklīga.»
Tagad būtu sāpīgi
«Man izrādēs ir vienkārši,» saka Jānis. «Ja izspēlē lugu Pūt, vējiņi!, izrādes laikā nav ne jausmas, kā veicas, tāpēc gaidi, kad tā beigsies un kāds pateiks to. Komēdijā man uzreiz ir skaidrs, kā ir, jo smiekli ir vēstnesis. Ja nesmejas, ir bēdīgi; ja to dara, tad viss notiek tā, kā bija plānots. Tomēr nozīme ir arī iekšējai izjūtai. Citkārt šķiet, ka ir nedaudz jāpastrādā, lai būt smieklīgi, bet citkārt tas viss ir dabiski un pēc izrādes jūtos ļoti labi. Un, ja vēl skatītājs tā jūtas, ko citu man vajag? Iedomājies, cik baisi, ja ir otrādi? Esi ieguldījis laiku, darbu, esi izjutis stresu, bet atrādot nesaņemt atsaucību no skatītājiem. Šausmas!»
Ceļš līdz komēdijas pasaulei Jānim netapa apzināts kādā konkrētā mirklī. «Man šķiet, līdz komēdijai aizkūlos dabiski, jo man patika tusiņš ap to – tajā iesaistītie cilvēki un izjūtas, tur atrodoties,» viņš stāsta, piebilstot, ka pirmo pieredzi guvis teātra studijā Mazajā ģildē. «Lielāko laiku aizņem izrādes sagatavošana, nevis atrādīšana, un tas notiek kopā ar citiem. Tajā laikā saproti, tev patīk šis tusiņš vai ne. Ja trīs mēnešus gatavojam izrādi, bet parādām vienreiz, trīsreiz, piecreiz, tad skaidrs, ka lielākā daļa laika paiet radošajā procesā, un man tas patīk. Tur ir forši.» Jānis atzīst, ka tagad viņam būtu sāpīgi – ilgi strādāt pie projekta, bet dalīties ar to ar citiem tikai pāris reizes. «Tolaik man nebija svarīgi parādīt, ko mēs taisām, jo nozīmīgāk bija piedalīties un būt kopā ar foršiem cilvēkiem.»
Racionālāks. Nē
«Zinu, kāds gribētu būt – racionālāks un praktiskāks, bet tas traucētu man darīt to, ko daru,» Jānis atzīst, jo tas lieti noderētu, darbojoties menedžmenta procesā. Pagaidām viņam tas neizdodas viegli, tāpēc, kā viņš saka, labi, ja līdzās ir cilvēki, kas palīdz un veicina virzību uz priekšu.
Pretstats radošajai darbībai ir aizraušanās ar fiziskām aktivitātēm – skriešanu, jogu un pludmales volejbolu. «Es gribētu tam nodoties daudz vairāk, ja būtu laiks. Šķiet, ilgi varētu tā dzīvot – skriet, jogot, spēlēt volejbolu un paēst,» sapņo Jānis un turpat ieskicē ainu. «Aizskrietu līdz volejbola zālei, uzspēlētu, tad ar jogu izstaipītos, aizskrietu līdz mājām, izstaipītos no skrējiena un paēstu.» Skriešanas sezona viņam vēl turpinās. Pērn ziemā viņš vēl apņēmīgi skrēja ārā, bet šogad plāno to mainīt pret zāli. «Šis ir pats labākais laiks, lai skrietu. Līdz mīnus pieciem grādiem vēl var, bet tad cieši jātinas šallēs, pēcāk gan ne.»
Tuvojoties 30 gadu skaitlim, Jānis saprata, ka vēlas pievērsties fiziskām aktivitātēm. «Tad organisms pats visu vairs nedara un ir laiks rīkoties pašam. Sporta aktivitātes man iepatikās nevis brīdī, kad izdomāju, ka ar tām nodarbošos, bet procesā. Tas ir lielisks veids, kā atpūsties! Skrienot es ieeju vieglā transā. Savukārt, pildot jogas vingrinājumus, ir grūti domāt par apkārtējām lietām, ja stāvi uz galvas vai savērpies astotniekā.»
***
KULTŪRAS PASĀKUMU APMEKLĒŠANA CITVIET. Jānis par savu aizraušanos sauc arī ceļošanu. Šovasar ar dēlu viņš gandrīz mēnesi dzīvoja Londonā, jo viņam patīk iedzīvoties vietā, kurā atrodas, nevis doties tūrisma ekskursijās. «Neizbaudu braukšanu ar mašīnu un skatīšanos ārā pa logu. Es labprāt izkāpju ārā,» viņš saka un pastāsta par pieredzi Londonā. «Daudzviet bijām – izstādēs, koncertos, izrādēs. Baudījām kultūras dzīvi, un mums tas patika.» Tomēr viņš neslēpj, ka, esot Lielbritānijā, vēlējies drīz atgriezties mājās. «Tur ir tā – ieejot internetā un apskatot izvēlētās izklaides iespējas, ir simtiem variantu, no kuriem izvēlēties. Piedāvājums ir neizmērojami liels, un tas ir gan forši, gan bēdīgi, jo to vairs nespēj novērtēt. Pie mums tikko bija atbraukusi Kailija Minoga, un tas šķita ievērojams notikums, bet Londonā vienā naktī ir pieci tik lieli koncerti. Un uz kuru lai iet? Šķiet, viņi tāpēc ir izlutināti.» Nākamais Jāņa galamērķis ir Amerika, uz kuru viņš dosies janvāra beigās
***
TUR IR SILTS UN VOLEJBOLA LAUKUMS. Jāņa iecienītākās aktivitātes, kas palīdz viņam atpūsties no ikdienišķām domām un ar darbu saistītiem prātojumiem, ir skriešana, pludmales volejbols un joga. Tāpēc, raksturojot iecienītāko vietu, kurā atrasties, viņš saka: «Tur ir silts un jūra, netālu – ēstuve un volejbola laukums. Jogas matracītis man pašam ir, tāpēc vēl gribētu, lai ir līdzena virsma, pa kuru ērti skriet».