Grāmata, kas piedzīvojusi sešus laidienus, tātad kopskaitā tiražēta aptuveni 10 000 eksemplāros, tulkota franciski un norvēģiski, drīz piedzīvos pārdzimšanu vēl dažās eiropiešu valodās, jau uzvesta uz skatuves un, iespējams, tiks arī filmas veidā uz lielajiem ekrāniem – tas viss ir par romānu Jelgava 94.
Patiesībā tas ir fenomens – Jelgava 94 ir rakstnieka Jāņa Joņeva pirmais un pagaidām vienīgais romāns, taču tas izraisījis milzu ažiotāžu. Un nav pat skaidrs, kāpēc – nekā sensacionāla tajā nav, parasts domu pārstāsts, literāri labos vārdos ietērpts. Pagājušās nedēļas nogalē Jelgavas Jaunā teātra trupa klubā Melnā piektdiena piedāvāja romāna vizualizāciju teātra izrādes formā – nācās sarīkot pat divas izrādes, jo interese nudien bija liela. «Laiki bija citādāki, mati garāki, mūzika skaļāka un bandīti bīstamāki,» tā 90. gadu vidus atceras pats autors. Pareizi atceras – šobrīd garmatainie ir pilnīgi un absolūti normāla parādība, uz viņiem kā uz sabiedrības padibenēm vai iespējamajām seksuālajām minoritātēm neviens vairs neskatās, bet vēl, piemēram, 1992. gadā, uz festivālu Metal Revolution Biķernieku stadionā dodoties, pa seju varēja nedabūt tikai tie, kuri bija dzimuši laimes krekliņā. Autors gan raksta par 1994. gadu, starp citu, Jelgavas metālisti viņu labi atceras, tā ka romāns Jelgava 94 pilnīgi droši nav no pirksta izzīsts.
Izrāde nudien tika rādīta pareizajā vietā – Melnās piektdienas auditorija to godam novērtēja. Ievadā skanēja Grindmaster Dead (šābrīža Skyforger priekšteči), kas labi atgādināja 90. gadu vidu, kad šī grupa bija viena no latvju topa brigādēm. Iesākums gan uzreiz lika aizdomāties par režisora Riharda Svjatska piederību pie metālistu saimes – galvenā varoņa Jāņa iedomātā diskusija ar Skyforger līderi Pēteri labi iesāka izrādi, taču visiem, kuri pazīst Pēteri, liktu pasmaidīt – nu nav viņš tāds cilvēks! Savukārt par pārējo izrādes gaitu gan jelgavniekiem jāliek plusiņš: grāmatā sižetiskā līnija tik labi nenolasās, izrādē gan. Lai gan, pēc izrādes pārrunājot tās gaitu ar dažiem tajā pieminētajiem personāžiem, izkristalizējās vienota doma: vai tiem, kas konkrētajos laikos nebija iesaistīti šajā underground kustībā, vispār pielēca, par ko stāsts? Taču – no otras puses – ja viņi tajā nebija iesaistīti, vai viņiem maz bija kas meklējams izrādē Jelgava 94? Grūti pateikt. Šāda romāna fenomenālie panākumi tomēr ir kaut kas ļoti interesants, jo 90. gadu vidū nemaz tik daudz metālistu nebija, bet tagad gan katrs otrais saka – «tas taču par mums». Noteikti jāuzteic izrādei mūziku spēlējošā grupa Darrva – it kā neuzkrītoši, bet viss bija vietā un laikā.
Ja runājam par izrādi, nedaudz krita uz nerviem režisora vēlme Jāņa Joņeva stāstu padarīt ironiskāku un smieklīgāku – labi, to laiku jaunieši savās izpausmēs no malas droši vien arī izskatījās smieklīgi, taču viņiem viss bija pa īstam. Iespējams, ka tas tā veidots tikai šova pēc, no šī viedokļa viss pareizi. Jelgavniekiem ir ļoti labi aktieri, kas pirmām kārtām attiecināms uz tiem diviem puišiem, kas tēloja Nāvi un Zombi, abus galvenā varoņa Jāņa (jeb Trakā) draugus. Starp citu, arī Jāņa tēla risinājums ar viņu tajās dienās un mūsdienās – ļoti apsveicams variants. Patiesībā izrādi bija grūti skatīties, abstrahējoties no paša pagātnes atmiņām, varbūt tāpēc par to labāk spriest tiem, kuri uz to varētu skatīties distancēti. Taču tajā pašā laikā – ko viņi par to zina?! Jelgava 94 ir grūti skaidrojams fenomens, ko vajadzētu izlasīt vai noskatīties visiem nepieradināti domājošajiem, jo romāns liek domāt un aizdomāties. «Kas mūs ievilka tumšajā pusē? Mūzika? Draugi? Alkohols?» izrādes sākumā prasa aizkadrā runātājs. Bet vai kāds ir drošs, ka tā bija un ir tumšā puse?