Ēriks Palkavnieks. (Ne)nopietnības etalons

No pagājušās nedēļas TV6 ēterā skatāms jauns šovs Cilvēks pret mušu – cilvēks šaurā telpā mēģina notvert mušu. Aizraujošs process, aizraujoši komentāri, ko aizkadrā sniedz Overtime TV vadītājs Armands Puče un raidījumu Iespējams tikai Krievijā vadītājs un Bez tabu žurnālists Ēriks Palkavnieks. Ar pēdējo ir pavisam traki – viņš taču nesen kļuvis arī par ceļu bedru apkarošanas akcijas patronu.

Ar profesionālām mušām

TV žurnālistu Ēriku Palkavnieku neatpazīt ir neiespējami – ar viņa spocīgo frizūru varētu sacensties vien kādreizējais birstes uz galvas īpašnieks Eduards Švāns. Taču izrādās, ka Ēriks arī ārpus kadra spēj iejusties tēlā, par to spēsiet pārliecināties šajā sarunā. «Šis tiešām ir ērmīgs šovs, kas saucas Cilvēks pret mušu,» sāk stāstīt Ēriks. «Spēles noteikumi ir vienkārši: slēgta telpa, kurā tiek ielaists kāds cilvēks, kā arī muša. Tiek dota minūte laika cīņai, un tad arī skatāmies, kurš cīņā uzvar. Jāpiebilst, ka cilvēkam tiek piešķirts kāds tēls – viņš ir Harijs Poters, Kaķsieviete vai Nindzja, turklāt šim tēlam tiek piešķirts arī kāds priekšmets, piemēram, Harijam Poteram bija putekļusūcējs, ar kuru viņam vajadzēja tikt galā ar šo mušu. Un tad vai nu muša ir izveicīgāka, vai arī cilvēks ar savu kaujas ieroci. Nav tā, ka cilvēks vienmēr uzvar! Jā, piekrītu, tas ir reāls sviests, taču – interesants formāts! Anglijā tas ejot uz urrā, skatīsimies, kā veiksies pie mums.» Labi, bet kā ar mušām? «Mums ir atlasītas īpašas, specifiskas mušas, kuras trenējušās cīņās tepat Mārupes siltumnīcās. Pārsvarā uz gurķiem un tomātiem, taču, ja esi muša, kas šādi trenējusies, var gaidīt arī lielus pārsteigumus, ja pretī noliek mājsaimnieci ar ievārījuma burku un maizīti. Kas notiek ar zaudējušajām mušām? No mušas skatpunkta raugoties, principā tā ir skarba cīņa uz dzīvību un nāvi, un mušai diemžēl pēdējā minūte tiek aizvadīta šādā te cīņā – ir jābūt sagatavotai,» stoiciski stāsta Ēriks. Uz Neatkarīgās apskatnieka iebildēm par starptautiski pieņemtajām muštiesībām viņam ir gatava atbilde: «Mēs esam pirms tam veikuši [ar mušām] pārrunas! Šīs mušas grib cīnīties, viņas ir īstas cīnītājas, kuras pirms tam ir trenējušās un sagatavojušās, un zina, kas ir likts uz spēles. Viņas zina, uz ko iet, un nav tā, ka mušu pēkšņi izrauj no gultas un nosūta uz cīņas lauku – nē, nē! Mums ir tikai profesionālas mušas, tas nav amatieru līmenis.» Starp citu, kas notiek ar uzvarējušo mušu? «Viņa turpina gatavoties nākamajām cīņām – protams, viņai tiek sarīkota ballīte. Taču pēc ballītes mušai atkal ir, cilvēku vārdiem runājot, svīšana svaru zālē, un viņa tiek gatavota nākamajām cīņām. Ir mušu čempioni, kas uzvarējuši jau vairākās cīņās, nezaudējot nevienam pretiniekam, taču nenoliedzami viņas var zaudēt cīņā ar vecumu. Filmējām šo šovu Lietuvā, un piedalījās daudzi dziedātāji no Latvijas – Paula un Miks Dukuri, Atis Zviedris un citi, tāpēc mēs šeit varam runāt par profesionalitāti – viņi prot dziedāt, bet nekad nav cīnījušies ar mušu, šī bija pirmā šāda tikšanās ar tik nopietnu pretinieku,» apliecina Ēriks.

Trīs saujas smilšu bedrei

Šobrīd risinās vēl viens skaļš un interesants projekts Aizver bedri!. Arī tur viens no galvenajiem tēliem ir Ēriks Palkavnieks. «Ar bedrēm...» viņš aizdomājas. «Jā, bedres mums tiešām ir ļoti labas, cepuri nost! Šķiet, tikai Krievija mūs šajā jomā varētu pārspēt, taču tagad mēs vismaz zinām, uz ko tiekties. Bedrēm pašlaik iet ļoti, ļoti labi: ir pavasaris, tās plaukst un zeļ. Labākie ir tie negaidītie pārsteigumi, kad brauc un pēkšņi – jā, iebrauc bedrē, ko nemaz neesi redzējis, par to nekad neesi zinājis un pat neesi ar to iepazinies! Pie tām bedrēm, pie kurām, parasti braucot, jau esi pieradis, ieslīgsti tādā kā vieglā rutīnā, ar tām jau ir pazīšanās, bet šādas bedres – tas ir kaut kas jauns! Šie jaunatklājumi ir kā attiecībās – atklāt tajās kādu pavisam jaunu uguntiņu. Jā, kā jaunu seksa pozu!» diskusijā ar Neatkarīgo prāto Ēriks. «Mēs TV6 rīkojam akciju Aizver bedri!, jo esam sapratuši, lai cik arī cilvēkiem šīs bedres ir mīļas, mašīnu ritošajai daļai šīs bedres nepatīk, tāpēc nolēmām, ka šīs bedres jāver ciet – jebkādiem līdzekļiem. Protams, paldies mūsu lielajiem valstsvīriem par to, ka viņi ļāvuši tik ilgi braukt pa šīm bedrēm un izbaudīt ik dienu, ko sniedz šī braukšana – tas no viņu puses tiešām ir cēls žests, mēs to novērtējam. Saprotam, ka [valstsvīri] šī bedres nevēlas aiztaisīt, jo vienkāršajiem cilvēkiem tās ir mīļas, taču mašīnām tās nepatīk, tāpēc, lai cik tas būtu sāpīgi un grūti, ir jāsaņemas un saviem spēkiem jātaisa tās ciet. Ja tev tā bedre ir mīļa, tad labāk zināsi, kas tai mīļāks – trīs saujas smilšu vai puķes. Katrai bedrei ir savs saimnieks, kurš tai brauc cauri, un viņš atradīs to īsto un pareizo veidu, kā šo bedri aizvērt un nenodarīt tai sāpīgi. Jā, visticamāk, bedre nemaz negrib aizvērties, tomēr šajā gadījumā uzvar stiprākais, un tas ir cilvēks, tāpēc visi var droši vērt savas mīļās bedres ciet. Tas taču arī katram cilvēkam dod rakstura rūdījumu, ka var aizvērt ciet savu mīļoto bedri!» Tiesa, Latvijā laikam ir Satiksmes ministrija, droši vien arī Bedru aizvēršanas ministrija un Bedru aizvēršanas departaments... «Jā, taču viņiem nav rakstura,» skumji piekrīt Ēriks. «Lai kā arī cilvēki ir gadiem prasījuši – kungi, saņemieties, diemžēl nav tās rakstura stingrības, bet cik tad ilgi var gaidīt?! Jā, varētu piekrist, ka viņi šajā ziņā ir pārāk maigi, bet mēs tomēr gribam pierādīt, ka Latvijā dzīvo stipri cilvēki ar stipru raksturu, kas spēj būt stiprāki par bedrēm un tās aizvērt.

Iespējams, ne tikai Krievijā

Ir Ērikam vēl viens raidījums, kur arī bieži vien jāskatās par bedrēm, bet vēl biežāk – par tajās iekritušajiem. Tas saucas Iespējams tikai Krievijā. Vai nav tā, ka šis šovs ir kā tīksmināšanās par Krievzemes ļautiņu nedienām, bet varbūt paši savā acī baļķi neredzam? «Ar kaimiņtautu ir tā... Labā ziņa ir tā, ka viņi visu filmē. Mēs mēģinājām arī latviešus aicināt uz to, lai iesūta savus materiālus, bet ir švakāk, un līdz ar to varējām secināt, ka kaimiņtauta ir izteikti radoši cilvēki, jo tur ar racionālu prātu nav iespējams aptvert tādus brīnumus, kurus viņi dara. Piemēram? Vai, ko lai es tev pasaku par piemēru... Viņiem ir ļoti populāri uzlīst uz superaugstām mājām, viņiem ir pilnīgs nieks, lūk, kā mēs te sēžam, no šīs telpas loga izlēkt ārā pa logu, lai ielēktu tur kokā – ja, protams, uz galda būtu viņu iemīļotie dzērieni. Tikai tāpēc, lai saprastu, vai viņš var aizlēkt līdz šim kokam vai ne. Uz autoceļiem vispār viņiem notiek brīnumu lietas. Un vēl, kas interesanti, – viņi bieži cenšas izdarīt kā pareizāk, bet nez kāpēc nekas nesanāk. Pārpratumi pārpratumu galā,» rokas noplāta raidījuma vadītājs. «Tā nav ņirgšanās [par viņiem]. Mēs esam pārliecināti, ka tas tur tiek darīts ar kaut kādu dziļāko domu, kuru vienkārši ir jācenšas atrast un saprast. Tur kaut kam ir jābūt, kā kādreiz teica Gustavo.»

Dzīvē – garlaicīgs un nekāds

Pēc jautājumiem par radošo darbību (ārpus humoristiskākas dabas raidījumiem Ēriks kopā ar Baibu Runci vada arī Bez tabu. Dzīves smalkumi) viņš gan noraida jebkuras aizdomas, ka arī ikdienišķajā dzīvē būtu liels jokdaris, – mājās lasot zinātniskos žurnālus. «Ikdienā es lielākoties esmu garlaicīgs un nekāds. Domāju, tā ir daudziem, kuri darbā izklaidē cilvēkus. Nē, es neesmu nekāds īgnais čalis – esmu parastais, pelēkais latvietis. Jā, savulaik patusēju gan, bet tagad ģimene, ko nu vairs...» smaida Ēriks Palkavnieks. «Ziemā man patīk pasnovot, aizbraukt uz kalnu, vasarā arī forši pavadīt laiku brīvā dabā. Tiesa, es nevarētu palepoties ar to, ka man ir ļoti daudz brīvā laikā – jāstrādā. Piedalos arī Karaliskajā improvizācijas teātrī, dažkārt jāuzspēlē arī kādas kāzas vai ballīte – spēlēju grupā. Kā saucas? A pie mums Jelgavā! Mēs sākām ar dažādām parodijām par citiem izpildītājiem, bet tad sapratām, ka mums tuva ir 60. – 70. gadu rokenrola esence, sākām spēlēt dažādu grupu kaverversijas, tagad ir dažādi korporatīvie pasākumi, kuros uzstāties. Līdz ar to laika, ko pavadīt pie dabas vai vienkārši neko nedarīt, ir stipri maz. Un tad bieži vien ir tā, ka nemaz neko negribas darīt. Starp citu, ļoti forši neko nedarīt – tas labi sakārto galvu. Ja reizi nedēļā atrastos kāda stundiņa, kad vari apsēsties un neko nedarīt, tas būtu labi. Taču ej nu atrodi to stundiņu, kad neko nedarīt!».