Recenzija: Brīnumzeme, kur Bērtons savu fantāziju palaidis aulekšiem
Filma "Alise Brīnumzemē" viennozīmīgi bija šī gada gaidītākā kino pirmizrāde, turklāt vienlīdz – kā no pieaugušo, tā bērnu puses.
Kurai auditorijai šoreiz paveicies vairāk? Laikam jau pieaugušajiem, jo drūmajam stāstniekam Timam Bērtonam ir izdevies uzburt tik sirreālu pasauli, ka Luisa Kerola stāsts iegūst vienīgi nobriedušiem saprātiem izprotamu jēgpilnu bezjēdzību, turklāt nepārkāpjot žanra robežas un nezaudējot precīzi atpazīstamu "bērnotismu".
Šobrīd kinoteātros skatāma filma "Alise Brīnumzemē" un šie, šķiet, ir tie klajumi, kuros režisors Tims Bērtons savu gotiski eklektiko fantāziju ir palaidis aulekšiem. Uz ekrāna notiekošais skaidri apliecina, ka Bērtons Kerola "literatūrā" jūtas kā zivs ūdenī, eksistējot tajā viegli un pašpārliecināti... Absurda loģiskumu apdziedošam režisoram nav iedomājams pateicīgāks materiāls par šo: kā koks un galdnieks, kā zieds un dārznieks tā šis stāsts ir atradis savu visprasmīgāko stāstnieku, kurš pēc savas būtības vienmēr bijis sapņotājs, pasaku stāstnieks un eksperimentētājs, kurš gatavs izaicināt un pārsteigt.
Uzreiz gan jāsaka, ka filma nav precīzs grāmatas atstāstījums, bet gan interpretācijas „tuvu tekstam”, kas dažubrīd rada pilnīgi patstāvīgu un ar grāmatu nesaistītu sižetu: vai tā būtu bruņnieciska cīņa ar pūķi, Alises bildināšanas aina vai grāmatas otrā plāna personāža Cepurieka pārtapšana par filmas galveno varoni. Par to, gan nebūtu jābrīnās. Jo Cepurnieks Tima Bērtona izpildījumā kļūst dēmoniski brīnišķīgs radījums, kam piemīt šizofrēniķa šarms un Džonija Depa seksapīls.
Tima Bērtona ceļojumu apziņas un bezapziņas labirintos vizuāli un mentāli daudz iespaidīgāku padara 3D tehnoloģija, kas, viennozīmīgi, ir šīs filmas cienīgs specefekts. Absurda realitāte atrodas izstieptas rokas attālumā un to, šķiet, var pat sataustīt. Taču kinematogrāfa vēsturē šis nebūt nav pirmais mēģinājums atdzīvināt savdabīgo Kerola stāstu. Pirmā filma par Alises piedzīvojumiem bija skatāma jau 1915. gadā un tai sekoja neskaitāmi eksperimenti gan multiplikācijā, gan mākslas kino – sākot ar baiso čehu sirreālista Jana Švankmajera 1988. gadā tapušo filmu, beidzot ar vienu no slavenākajām Alises kino versijām — 1999. gadā tapušo režisora Nika Villinga interpretāciju.
Jāatzīst gan, ka Bērtons šajā filmā gatavs pārsteigt ar visu- izņemot aktieru izvēle. Svētā trīsvienība – režisors, viņa mūza Džonijs Deps un dzīvesbiedre Helēna Bonema kā vienmēr sevi attaisno. Galvenajā, Alises lomā iejūtas austrāliešu modele un balerīna Mia Vasikovska (Mia Wasikowska), bet Bērtona dzīvesbiedre Helēna Bonema Kārtere atveido ļauno un histērisko Sarkano karalieni.
Džonijs Deps atveido trako Cepurnieku un brīvības cīnītāju, un, kā jau vienmēr, Deps ir savā vietā un elementā. Trakajā, viedajā, komiskajā, drūmajā, maigajā, bērnišķīgajā, slepkavnieciskajā Cepurniekā apvienojas visa šīs filmas esence un atspoguļojas Bērtona-radītāja dzīves un uztveres filozofija.