Arno Jundze: smiekli ir dziedējoši

Maijā grāmatnīcās nonāca apgāda Zvaigzne ABC izdotais Arno Jundzes stāstu krājums Gardo vistiņu nedēļa, kas uzreiz ierindojās pirktāko grāmatu desmitniekā, bet vakar piedzīvoja atvēršanas svētkus. Tā ir žurnālista, literatūrzinātnieka, Neatkarīgās kultūras nodaļas redaktora, Latvijas televīzijas raidījuma 100 g kultūras vadītāja, divu bērnu grāmatu autora debija daiļliteratūrā, kas rakstīta pieaugušo auditorijai. Stāstos sprēgā Ķiparzemes aprakstnieka draiskā humora izjūta, kaut ar to piesegtā dzīves proza ir pat traģiska. «Toreiz, kad Padomju Savienība izjuka, Latvijā sabruka arī tās veidotā morāles sistēma. Juku laikos vaļā paspruka instinkti,» grāmatas ievadā raksta Arno Jundze.

– Šie stāsti ir jau pirms kāda laika tapuši. Kāpēc nolēmi krājumu izdot tieši tagad?

– Laikam tāpēc, ka pienācis tāds brīdis. Man jau labu laiku ir apnicis kultūras apkalpotāja statuss gan žurnālistikā, gan televīzijā. Gribas darīt arī to, ko pats vēlos, ko nopietnāku. Stāsti sāka pa galvu jaukties, un sapratu, ka nupat no tiem jātiek vaļā, lai varētu beidzot rakstīt citas lietas, kas iecerētas.

– Kad tieši stāsti tapa?

– Šī gadu tūkstoša sākumā, un tie ir rakstīti uz karstām pēdām laikam, kas tad vēl arī nebija beidzies. Stāstus stipri laboju un pamatīgi pārveidoju tās versijas, kas savulaik nodrukātas kaut kur žurnālos un presē. Kaut ko izmetu laukā, kaut ko pierakstīju klāt, tagad ir jābūt labāk, es ceru. Šajā grāmatā man visu laiku 90. gadi nedod mieru.

– Varētu teikt, ka tu arī piederi tā sauktajai zudušajai paaudzei, kas no vienas sistēmas tika iemesta gluži citā un ne visi spēja adaptēties, pieņemt jaunos spēles noteikumus.

– Es negribētu teikt – zudusī paaudze, tas tāds stereotips – citādi katra otrā paaudze ņem un kaut kur pazūd. Man liekas, mana paaudze, arī tavējā un gadus desmit par mani vecāki – mēs faktiski esam tie, uz kuru pleciem tagad izbrauc. Tāpat kā mūsu vecāki un vecvecāki ir paaudze, kurus mūža otrajā pusē, teiksim atklāti – apzaga. Bija banku reforma, Latvijas rubļus nomainīja pret latu pēc kursa – divsimt pret vienu. Kas tas bija? Protams, viss notika likumīgi un pareizi, bet cilvēkiem tā bija traģēdija. Visi iekrājumi, darba augļi pārvērtās par putekļiem. Mani tas skāra mazāk, bet ļoti labi atceros, kā vēl padomju laika beigās noliku meitai uz grāmatiņas tūkstoš rubļu, lai viņai līdz astoņpadsmit gadiem krātos procenti. Kad šo tūkstoš rubļu vietā atdod nožēlojamus piecus latus ar dažiem santīmiem, tad par to piecīti varēja vien nopirkt pudeli šņabja un aiz bēdām piedzerties.

Cilvēki vairās runāt par 90. gadiem, jo tā ir baigā trauma. Labi, pārdzīvojām naudas reformu, bet pēc tam sākās denacionalizācija. Cik cilvēku izlidoja no dzīvokļiem, īpaši tie, kuri Rīgas centrā vecajās mājās bija iepirkuši smukos dzīvokļus. Melnajā tirgū pirka, legāli jau tas nebija, maksāja baigās naudas par kapitālajiem remontiem. Pēc tam uzradās bijušais īpašnieks un tas, kurš dzīvoklī ieguldījis kaudzi naudas, būtībā izlidoja uz ielas. Tur bija daudz netaisnības. Neesmu pret denacionalizāciju, bet mantinieku loks bija neierobežoti plašs – tā notika baltās ķēves piektajā augumā, kaut kādiem pēcteču pēctečiem, kas pirms tam Latvijā savu degunu nebija bāzuši un vēl tagad nedomā uz šejieni braukt. Mēs jau tagad redzam, ka Rīgas centrā ir tukšas, pamestas skaistas mājas, grausti sākas pie pašas stacijas. Tās ir denacionalizācijas sekas.

Vēl viena lieta – Banka Baltija. Šis notikums Latvijas sabiedrību faktiski parāva atpakaļ bezdibenī. Pirms tam valdība teica, ka, godīgi strādājot, sakrāsi naudu, un arī bija ticība, ka Latviju uzcelsim un būs labi. Tobrīd jau arī lietas drusku sāka iet uz augšu, bet finanšu piramīda sabruka. Cilvēki, kas par to atbildīgi, es domāju, ir Valsts prezidents un Ministru prezidents. Māris Gailis solīja, ka valdība tautu nepametīs un lietu nokārtos. Valsts prezidents Guntis Ulmanis taču dzīvoja Bankai Baltija piederošajā Maikapara namā! Pirms tam valdība greznas balles uz Bankas Baltija rēķina rīkoja Rundāles pilī...

Neviens par to neatbildēja. Tajā brīdī visai Latvijai tika dots signāls – ja tu strādā godīgi, tad esi stulbenis. Ja gribi dabūt naudu, ir atļauts krāpties, darīt sliktas lietas, un nekas tev par to nebūs. Tā, man šķiet, bija baiga morālā trauma, no kuras Latvija nav atguvusies vēl tagad. Šis ir liktenīgais pagrieziens, ar to arī atšķiramies no Igaunijas, – tur nekas tāds nenotika. Gāja jau arī viņiem visādi, bet cilvēki par to arī atbildēja. Pie mums ne.

Ja es rakstītu stāstus ļoti nopietni, tā, kā tolaik notika, tad jau otrajā lappusē vajadzētu pakārties. Tāpēc rakstu caur smiekliem, pat ja tie ir smiekli caur asarām. Kad vēl Latvija draudzējās ar Dalailamu un viņš viesojās šeit, atceries, kā viņš intervijās smējās, jokojās. Tibeta joprojām ir okupēta, visa tā traģēdija, kas pār viņa tautu nākusi, taču Dalailama nerunāja kā nelaimes čupiņa. Gluži otrādi. Ar savu dzīvesprieku, gudrību viņš radīja pretēju efektu – lai cilvēki nomierinās, lai rodas optimisms, ticība dzīvei. Smiekli ir dziedējoši. Kad paši par sevi pasmiesimies, varbūt arī varēsim sākt runāt par smagajām lietām bez ķeršanās pēc sirdszālēm. Ļoti svarīgi ir to izrunāt, nosaukt lietas īstajos vārdos, lai ezers nokrīt tajā vietā un varam dzīvot tālāk. Es tā ļoti ceru.

– Kādi tev bija 90. gadi? Prieks par brīvību? Atmodas eiforija?

– Atmodas eiforijā laikam īsti neieslēdzos, bet 90. gadu sākumā es arī noticēju – ja mēs visi godīgi strādāsim, tad lietas ies uz augšu. Beidzis universitāti, strādāju Literatūras institūtā, rakstīju disertāciju. Jo tālāk gāja, jo vairāk bija jādomā, kāda suņa dēļ to daru! Esmu priecīgs, ka nesāku braukt uz Vāciju pēc mašīnām, ko man piedāvāja. Vienu no tiem, kas aicināja, kaut kur, laikam Polijā, sašāva. Paldies Dievam, ka tiku no tā pasargāts.

Labi atceros, kā saņēmu algas dienā četrdesmit latus, bet radio uzstājās universitātes rektors un apgalvoja – jaunie zinātnieki Latvijā esot ļoti vajadzīgi. Četrdesmit lati mēnesī! Tas bija farss. Lai strādātu zinātnē, nācās iet pa vakariem tīrīt bēniņus vai pagrabus, visādus darbus darīt, lai tikai naudu varētu nopelnīt. Visa tā drausmīgā nabadzība. Piecas reizes ar kalkulatoru rēķini, cik un kādus produktus vari sapirkt, lai būtu nedēļai, un redzi, ka divām dienām vienalga nekas īsti nesanāk. Gāja jautri! Mētājos pa kaut kādiem binārajiem mārketingiem, tiešajām pārdošanām, skraidīju apkārt ar putekļusūcējiem…

– Tava darba pieredze arī atklājas stāstos, kur ir gan tiešās pārdošanas menedžeris, gan namu pārvaldnieks un preses klātbūtne tāpat.

– Protams, tur ir personiskā pieredze. Bet es neattēloju cilvēkus, visi ir izdomāti, tomēr šie nostāsti un folklora ir tik sulīga! Īsta Klondaika. Atceros, kā tenterēju ar putekļusūcēju somu pa ielu, jāiet birojā uzbāzties, lai kaut ko nopērk. Bet uz durvīm pieskrūvēta plāksnīte – suņiem un izplatītājiem ieeja aizliegta. Man jau īsti neveicās, laikam nebiju radīts pārdošanai. Bet baigā pieredze darbā ar cilvēkiem! Man kādreiz saka, kas tev, tu jau vari jebkuram pieiet klāt un teikt čau. To iemācījos tajā laikā – sevi pārvarēt, darot pilnīgi svešas lietas. Visjautrākais bija rakstīt horoskopus vienai lielveikalu ķēdei. Pamatu ņēma kaut kādā horoskopu aģentūrā, bet tas bija nebaudāms – ēdiet diedzētus graudus. Brr! Tā man gāja – no rīta lasīju grāmatas disertācijai, pēcpusdienā sacerēju tekstus par to, ka zvaigznes jaunnedēļ Skorpioniem iesaka iemalkot kādu Martini un panašķēties ar olīvītēm. Ceru, ka astrologi trieku nedabūja.

– Rezumējot – kādas ir īstenības un iztēles attiecības tavos stāstos?

–Tā noteikti nav psihoterapija, lai ieekonomētu trīsdesmit latus un neaizietu pie psihoterapeita uz seansu, bet tā vietā uzrakstītu stāstiņu. Man ļoti patīk un sajūsmina pats rakstīšanas process, ka varu kaut ko izdomāt, tas ir interesanti. Iedomāties, kā varētu būt bijis. Radīt tēlu, apģērbt viņu, izdomāt dzīves telpu – kā tam trakajam gleznotājam, kas manā stāstā noslēpa mammas līķi pagrabā, lai varētu saņemt viņas pensiju. Galvenā ir fantāzija.

Man šobrīd ir ļoti skaidrs, ko gribu rakstīt. Kad beigsies abi mani blakus pienākumi, kas apēd visu brīvo laiku: Kultūrkapitāla fonda eksperts un Spēlmaņu nakts žūrija, šaušu ārā. Ja galvā ir, tad diezgan ātri uzrakstās. Stāsti beidzot norakstīti nost, vieta atbrīvota.

– Tu esi cīnītājs, dedz par ideju un, šķiet, cīnies vairāk citu dēļ, kas, tagad Kultūrkapitāla laikā, redzams, prasa daudz laika un nervu. Var tā ciniski jautāt – kāpēc tev to vajag? Paldies tāpat neviens nepateiks, varbūt prātīgāk veltīt šo laiku sev?

– Tā ir slikta īpašība – kad sāku, man laikam vajag reizēm uzliet spaini ūdens, lai apstātos. Spītība iedegas, vajag vairāk nekā citiem. Es parādīšu, izdarīšu! Par Kultūrkapitālu... Nevar jau arī sēdēt kā tāds draņķis klubkrēslā un tikai muldēt – valsts tāda un šitāda. Nezinu, kā sakārtot Latvijas banku sistēmu, jo neesmu speciālists, bet zinu, ka varu kaut ko izdarīt kultūras jomā. Tāpēc parasti iekrītu uz šitādām lietām. Skaidrs, ka man pašam Kultūrkapitāls ir absolūti neizdevīgs – mēslu vezums uz galvas divu gadu garumā. Paklausies, ko runā, tur jau tikai idioti un korumpanti ejot. Sviests! Uzskatu, ka šos ekonomiski izcili sliktos divus gadus mēs, eksperti, ļoti spēcīgi nostrādājām, sistēmu daudzējādā ziņā reformējām un pamodinājām rakstnieku vidi.

Bet par lamāšanos... Esmu pieradis, ka mani lamā, un ir vienalga, ko par mani domā. Nu labi, tā gan ir drusku poza, bet es tam tieku pāri. Nav, kā tam aktierim, kuram pasaka, cik viņš bijis slikts uz skatuves, un tad šis aizmūk uz Ameriku, jo kritiķi viņu nabadziņu apēduši.

– Tu gribi teikt, ka uztver kritiku ne pārāk smagi?

– Jābūt muļķim, lai visu pārdzīvotu. Katru dienu veļas šļura pāri interneta komentāros – to visu nopietni ņemt? Tad jokainam jābūt.

– Taču nereti savos avīzes rakstos atsaucies uz šiem anonīmajiem komentāriem internetā – vai tā nav tāda ņemšanās pa atkritumiem? Varbūt nevajag reaģēt?

– Savā ziņā tas atkal ir stāsts par spītību. Un ir jau vajadzīga atgriezeniskā saite. Nevar jau tikai vārīties kā tādā katlā pats savā sulā. Tāpat monētai ir arī spožā puse – kāds kaut ko labu ierosina, arī paslavē – parādi, kuram komplimenti nepatīk? Tas dod pozitīvas emocijas. Ja kritizē pelnīti, ir jāpadomā, kāpēc tā. Bet šitie, kas sāk – resnais, stulbais kultūras buldogs – tā jau ir klīnika, ko par viņiem uztraukties. Neesmu vainīgs, ja viena daļa cilvēku ir skaudīgi, tumši, aprobežoti. Bet viņi ir absolūtais mazākums.

– Es tevi pazīstu kā diezgan lielu ciniķi, tāpēc jautāšu – kas spēj aizkustināt ciniķi?

– Sava deva cinisma ir vajadzīga. Piederu paaudzei, kam, skolu beidzot, teica – jums visas durvis vaļā, bet tūdaļ mēģināja aizsūtīt uz Afganistānu. Mūsu dzīve ir tik dīvaina, ka cinisms, ja nav pārmērīgs, palīdz dzīvot. Patiesas lietas tomēr vienmēr spēj aizkustināt. Kad ej pa lielu un kāds pienāk klāt, pasaka – vakar ļoti labs raidījums bija, paldies. Tad ir forša izjūta. Parasti ir aizkustinājums, kad uzzinu, bērni lasa manas bērnu grāmatas, kad dzirdu par tām labas atsauksmes.

– Esi kādreiz raudājis, skatoties filmu?

– Kaut kad bērnībā, jā. Mani daudzas no filmām, kas blakus sēdošos saraudina, kaitina. Redzu tajās to, kas man riebjas – ka ar aprēķinu mēģina izspiest asaru.

– Kāda ir tava laimes formula?

– Ir posms cilvēku dzīvē, kad viņi domā, laime ir kas liels un negaidīts. Man šķiet, īstā laime ir, ka vari tā forši dzīvot. Ka sanāk lietas, ko dari vai kas tev interesē, ka ir normāli cilvēki apkārt.

Somu rakstniecei Mailai Talvio ir romāns Zvani. Vispirms kaut kad sen izlasīju Zentas Mauriņas rakstīto, ka Mailai Talvio esot divas cilvēku grupas – vieni, kuriem ilgu zvani dvēselē iezvanās, un otri, kuriem neiezvanās. Apmēram tāda doma, bet uz mani tā nekādu iespaidu toreiz neatstāja. Vēlāk izlasīju grāmatā šo epizodi – iet pa lauku ceļu mazs puika ar vecu vīru, Somija, 19. gadsimts. Muiža tālumā. Puika dzird, tur kāds spēlē klavieres. Skaņa ir tik brīnišķīga, bet puika tik pārņemts, ka sāk raudāt, nesaprotot, kāpēc. Šī epizode varētu būt par laimes izjūtu, kaut ir mazliet sāpīga. Pašam tā kādreiz bērnībā ir gadījies.

Bet ikdienā tas ir daudz banālāk. Piemēram, pēc ziemas aizbraucu uz laukiem, cepu uz grila kaut ko garšīgu, kliedz dzērves, cīruļi ņemas, garšīga smaržiņa virmo gaisā. Redzi, kā visi apkārtnes kaķi, degunus saslējuši, nāk pa pļavu tavā virzienā. Glāze sarkanvīna. Vai nav laimes brīdis? Gandrīz kā Antona Čehova stāstos, kur varoņi sēž ārā pie balta galdauta.

– Mums katram ir savi vaļi, kas balsta pasauli, lai tā būtu stabila un harmoniska. Kas ir tavējie?

– Varu atbildēt merkantili un filozofiski. Jebkuram ir vajadzīga nauda. Nesaprotu, kā var tēlot mākslinieku, nestrādāt un ciest pusbadā. Ko dod līdzjūtības asaras, ja nevari elementārā situācijā palīdzēt, nopirkt zāles, piemēram. Otra lieta zelta vērtībā – apkārt viss var brukt un gāzties, bet vajag iekšējo mieru. Bieži vien eksistenciālās situācijās mūs izsit no iekšējā miera, tad sākam klukstēt, kaut ko grābjam, skrienam, muļķības sastrādājam, stresojam. Trešais valis – jebkuram cilvēkam ir svarīgi, lai viņam piemistu iekšējā brīvības izjūta. Tā ir saistīta gan ar materiālo, gan garīgo. Ka vari atļauties atbildīgi darīt to, ko tiešām vēlies, ka nav jādomā, ko par to kāds pateiks. Bieži vien naudas trūkums apcērt spārnus un iedzen tādā eksistenciālā cilpā, ka zūd gan miers, gan brīvība.

– Tu neminēji ģimeni.

– Ģimene jau nav nekāds valis! Uz tās nevar visu balstīt. Kā Rainis teica – mēs esam viens. Turklāt te ir abpusēji, tu balsties uz ģimeni, ģimene balstās uz tevi. Ja esi iekšēji brīvs un puslīdz nodrošināts, tad ģimenei un pašam no sevis ir lielāks labums nekā tad, ja nīkuļo kompleksos un bez darba.

Ģimenei ir cita vērtība. Frānss Ēmils Sillanpē romānā Silja raksta apmēram tā: cilvēks ir ierobežots laikā un tāpēc nevar redzēt visas dzimtas kopsakarības, kas bija un būs pirms un pēc viņa. Te var piebilst – tik ierobežots, ka redz tikai sevi un neredz, kas notiek ar pārējiem. Sillanpē jauki pasaka, ja kāds noņemtu ierobežojumus, tad mēs redzētu, ka visu dzimtu visu zari un cilvēki dzīvo vēl šodien un ir pašā spēku plaukumā. Man šķiet, dzimta, ģimene ir maza daļiņa lielajā kosmiskajā kārtībā. Skan patētiski, bet kā lai tev saprotamāk pasaka… Mana vecpapa mamma droši vien vienīgajā fotogrāfijā, kas viņai bijusi, kaut kad ulmaņlaiku sākumos ir ļoti veca, grumbainu seju, bet ļoti labsirdīgu un maigu skatienu. Skatījos uz šo foto un nejauši pamanīju, ka mana meita, ja noņemtu šīs ierobežojošās barjeras, ir viņas kopija! Tajā brīdī saproti, ka viss turpinās. Savā ziņā tas ir pretrunā ar to, ko teicu par iekšējo brīvību, – mēs esam daļa no kaut kādas sistēmas. Vienmēr. Ierobežoti no lielā plāna. Ja mēģini darīt dumjas lietas, kādā brīdī dabū pa nagiem.

– Kā un kur tu sevi redzi pēc desmit gadiem?

– Vairāk gribētu darīt to, kas pašam patīk. Lai plauktiņā būtu kaudzīte ar manis sarakstītām grāmatām un tās būtu foršas, ka pašam nav jākaunas. Varētu doties kādas dēkā, apceļot pasauli, piemēram.

– Kas liedz to darīt?

– Šaurā dzīves telpa, ģeniālais teiciens, ka lidot gribas, bet spārni par īsu. Sasodītā Latvijas realitāte ar trūcīgajām algām un visu pārējo, kas mani skar tāpat kā visus parējos. To, ka vari skriet un plēsties darbos, vadīt televīzijas raidījumu, par ko maksā santīmus un vēl beigās izlamā. Mūsu dzīve ir ļoti nesakārtota. Esam paaudze, kas varbūt mūža beigās labo kārtību dabūs paostīt, bet šaubos. Vinnēs tie, kas ir aizbraukuši. Paši viņi varbūt pārāk labi nejutīsies, bet viņu bērniem kā vietējiem, salīdzinot ar šejieni, jau būs citi apvāršņi.

Man viena sirma kundzīte reiz teica – vīrietis līdz sešdesmit pieciem gadiem esot puisītis un pēc – vecs muļķis. Pēc šīs gradācijas vecā muļķa kategorija man vēl nedraud, bet puisīši parasti vāra visādas ziepes. Derētu kaut ko labu savārīt.

Arno JUNDZE

• Dzimis 1965. gada 30. jūnijā

• Aizstāvējis doktora grādu literatūrzinātnē

• Neatkarīgās kultūras nodaļas redaktors, LTV1 raidījuma 100 g kultūras vadītājs, Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) padomes loceklis, žurnāla LZA Vēstis galvenais redaktors

• Grāmatas: Somijas literatūra Latvijā. 1885–2001 (2002); Ķiparu ļerpatu šnirks! (2003), Ķiparu ļerpatu čieps (2008), Gardo vistiņu nedēļa (2012)

• Precējies, sieva Ingūna, meita Rēnija