Vilnis Kalnaellis: Jāizbeidz subjektīvisms kino naudas sadalē

Studijā Rija radītās filmas paliks pasaules animācijas vēsturē, un tās vadītājs Vilnis Kalnaellis ne velti ir atzīts par vienu no labākajiem animācijas filmu producentiem Eiropā. Kirikū un burve, kas ieguva Anesī Starptautiskā animācijas filmu festivāla Grand Prix, Randiņš Belevillā, kas tika nominēts diviem ASV Kinoakadēmijas Oskariem – tās ir filmas, ar kurām var lepoties arī Latvija, jo to veidošanā piedalījusies filmu studija Rija. Diemžēl latviešu animatoru radošo garu pēdējos gados stipri apslāpējusi netaisnīga naudas dalīšana filmu nozarei. Rodas iespaids, ka ir kāda «mafija» – ļaužu pulciņš, kas sadala finansējumu savējiem, bet par animāciju aizmirst.

– Ir liels brīnums, ka Latvijā joprojām ir izdzīvojusi tāda kultūras nozare kā kino. Tomēr ar valsts naudas dalīšanu šajā nozarē joprojām iet kā pa celmiem un šajā procesā notiek dažādas, teiksim, ne visai glītas lietas... Kāpēc tā?

– Redziet, formāli jau viss it kā ir gludi – par tiešu korupciju laikam runāt nevaram, tieši kukuli kāds kādam nedod, bet problēmas ir, un tās jau ir samilzušas daudzu gadu garumā. Pats galvenais iemesls ir pieļautā subjektivitāte valsts finansējuma sadalīšanā, kad atsevišķiem cilvēkiem tiek deleģēta pārlieku liela ietekme, neskatoties ne uz viņu profesionālajām, ne ierēdnieciskajām kvalitātēm. Tā, manuprāt, ir problēmas sakne un būtība, kas vistiešākajā veidā izpaužas konkursu rezultātos. No formālā viedokļa raugoties, tiešām it kā ir kaut kādi godīgi kritēriji, tomēr to piemērošana nebūt nenotiek pēc šādiem principiem. Vismaz attiecībā uz filmu studiju Rija tā noteikti nenotiek.

– Jūsu vadītā studija tomēr ir pazīstama un atzīta ne tikai Latvijas, bet arī pasaules mērogā kā viena no interesantākajām un atraktīvākajām animācijas filmu veidotājām. Tad kā jūs skaidrojat, ka tieši pret Riju ir vērsta šāda attieksme?

– Protams, visus iemeslus man uzminēt un iedomāties ir pagrūti, tomēr, manuprāt, visas Rijas problēmas sākās tieši tad, kad kopā ar vēl vairākiem kolēģiem kā Kinoproducentu asociācijas vadītājs sāku prasīt no Nacionālā kino centra (NKC) konkrētu kritēriju definēšanu esošā finansējuma piešķiršanā un sadalē. Mēs vēlējāmies skaidri saprast tos noteikumus, ar kuriem varam rēķināties, veidojot projektus un pretendējot uz valsts jau tā nelielo atbalstu. Uzreiz gribu piebilst, ka līdz pat šai dienai tā arī neesmu sapratis šos kritērijus un atsevišķi gadījumi man joprojām ļauj apgalvot, ka tādi diemžēl Latvijā nepastāv. Jau sen esam aicinājuši NKC veikt būtiskas izmaiņas, lai samazinātu subjektivitāti vērtēšanā, lai būtu skaidri kritēriji, pēc kuriem apstiprina ekspertus, lai notiktu rotācija, lai būtu ekspertu atbildība par pieņemtiem lēmumiem, lai notiktu ekspertu kvalifikācijas novērtējums un tiktu atbalstīta viņu profesionālā izglītība. Esam devuši konkrētus priekšlikumus un prasījuši atbildes no visdažādākajām institūcijām. Rezultātā mēs nonācām tādā kā slikto kārtā – acīmredzot mūsu uzdotie jautājumi nebija ne ērti, ne patīkami, un var teikt, ka ierēdniecība šādā veidā mani kā Rijas vadītāju soda.

– Vai varat šos izteikumus pamatot ar kādu konkrētu piemēru?

– Rija jau divus gadus nav saņēmusi nekādu finansējumu no NKC, lai gan 2012. gadā mūsu filma Lotte ar panākumiem startēja Berlīnes kinofestivālā, arī spēlfilma Miglā kā pirmā Latvijas kino vēsturē tika iekļauta Kannu kinofestivāla pamatprogrammā. Ir bijuši vēl vairāki veiksmīgi starti pasaules kinoforumos, arī skatītāju skaits mūsu filmām bijis visnotaļ ievērojams, tai skaitā interneta un televīzijas vidē. Tomēr visdīvainākais gadījums notika pagājušā gadā ar Rijas un Francijas un vēl vairāku valstu producentu kopīgi veidoto projektu Ābolrauša šūpuļdziesma – NKC ekspertu vērtējumā šis jau iepriekš starptautisku atbalstu guvušais projekts saņēma absolūti neizskaidrojami zemu punktu skaitu un pie salīdzinoši nelielā atbalsta netika. Tas šķita pilnīgs absurds, jo atzīti ārvalstu producenti bija un ir gatavi šo projektu atbalstīt ar vairāk nekā diviem miljoniem eiro, savukārt Latvijas kultūrierēdņi uzskatīja, ka tas nav pat to prasīto pāris simtu tūkstošu vērts, lai varētu veidot šo filmu ar Latvijas vārdu un nest mūsu animatoru slavu tālāk pasaulē. Un tas neskatoties uz to, ka mūsu un šo pašu producentu iepriekš veidotie darbi bija tiešām sasnieguši vērā ņemamus starptautiskus panākumus. Kad pat ar tiesas palīdzību centos noskaidrot šādas attieksmes iemeslus, atklājās vēl šokējošākas lietas – izrādījās, ka atbildīgais ierēdnis par finansējuma piešķiršanu mūsu projektu pat nebija izlasījis, jo viņam esot bijušas problēmas ar angļu valodu. Vai šādu attieksmi un pieeju kaut attāli var dēvēt par profesionālu un objektīvu?

– Vai varat nosaukt konkrētu uzvārdu tam ekspertam, kurš deva šādu vērtējumu?

– Jā, Dzintars Krūmiņš. Diemžēl. Labāka attieksme nav arī no ilggadējā NKC eksperta Ulda Dimiševska, ne arī no citu amatpersonu puses. Nekādas stratēģijas nav, ir tikai subjektīva attieksme un man pilnīgi neizskaidrojama politika. Piemēram, 2014. gadā Latvijas valsts atrada finansējumu 340 tūkstošu eiro apmērā Krievijas televīzijas seriāla atbalstam... Savukārt Latvijas zīmētās animācijas meistari no lielām studijām jau drīzumā var būt spiesti meklēt darbu ārpus mūsu valsts. Manuprāt, komentāri ir lieki. Drīz Latvijā no kultūras darbiniekiem paliks vien daži teātri ar labi atalgotiem direktoriem un bariņš aktieru, pārējiem būs jādodas projām, ja vien viņi vēlēsies saglabāt savu profesionālo kvalifikāciju un prestižu.

– Vai tiešām var būt tā, ka visi projekti, kas no NKC puses atbalstīti, ir neprofesionāli un vāji?

– Tā es nebūt neapgalvoju, tomēr tieši zīmētās animācijas jomā atbalstītie ir tikai dažu atsevišķu cilvēku radīti darbi, kas kopumā, nenoliedzot šo atsevišķo mākslinieku veikumu, tomēr līdz galam nav uzskatāmi par visu nozari attīstošiem projektiem. Vai tiešām studijās strādājošajiem animatoriem būtu jāpārkvalificējas par zīmēšanas pasniedzējiem? Saprotiet, arī simfonisko orķestri nevar atlaist uz diviem gadiem un nosūtīt strādāt uz mūzikas skolām, pēc tam palūgt atkal sanākt kopā un sākt spēlēt – animatoram, gluži kā mūziķim, savā profesijā ir jāstrādā katru dienu, lai saglabātu līmeni.

– Bet ne jau tikai ierēdņi vien veido valsts politiku kultūras jomā, viss sākas ar politiķiem un citām valsts līmeņa amatpersonām...

– Jā, varbūt tiešām pirmais akmens ir jāmet politiķu dārziņā – līdz šim neesmu sajutis izpratni arī no pašreizējās kultūras ministres Daces Melbārdes, lai gan pēdējā laikā iezīmējas vismaz kaut kādas konstruktīvas sarunas aizmetņi. Diemžēl ir izveidotas vēl daudzas un dažādas struktūras, kuru ietekme uz valsts naudas dalīšanu varbūt nav tik tieša kā NKC, bet kuras tomēr spēlē noteiktu lomu šajā procesā.

– Piemēram?

– Nu, kaut vai tā pati Latvijas Filmu padome. Pagājušajā gadā vairāki Latvijas kino jomas speciālisti, ieskaitot mani, izteica šai padomei un tās vadītājam Gintam Grūbem personiski neuzticību par viņa noraidošo attieksmi pret projektu Dvēseļu putenis. Labi, ka Saeima tomēr atrada daļēju finansējumu. Profesionāļu vidū ir daudz jautājumu, kuri gadiem netiek risināti. Tajā pašā laikā: kur ir Filmu padomes solītie kritēriji filmu ekspertu atlasei? To joprojām nav.

– Jūs vairāk vainojat amatpersonu nekompetenci vai negodīgumu?

– Ja tā ir nekompetence, tad šie ierēdņi ir jānomaina. Ja tas ir negodīgums.... Tas laikam ir katra paša sirdsapziņas jautājums un laikam jau arī tiesībsargājošo institūciju uzdevums. (Par G. Grūbes darbībām un iespējamajiem pārkāpumiem nupat KNAB uzsācis pārbaudes lietu – M.K.)

– Tomēr kāds būtu jūsu padoms, lai vismaz kaut kas uzlabotos?

– Kā jau es neskaitāmas reizes esmu teicis intervijās un rakstījis vēstulēs dažādām institūcijām, pirmais, kas jāizdara – jāformulē vismaz kaut kādi kritēriji ekspertiem, kuri tā vai citādi ir pie lemšanas par valsts naudas sadali. Galvenais, lai šie kritēriji paliktu nemainīgi daudzu gadu garumā. Ja māksla ir subjektīva, tad nevar būt, ka ir viena ekspertu komisija trīs cilvēku sastāvā, kuru gadiem ilgi vada NKC direktora vietnieks. Latvijas kino sabiedriskās organizācijas lūdza šo komisiju palielināt līdz piecu ekspertu skaitam. Ne Kultūras ministrija, ne NKC to neizdarīja. Otrais, kas jāizdara – maksimāli jāizslēdz iespēja subjektīvi vai savtīgi ietekmēt šo procesu. Vai arī tad jāizveido redaktoru institūcija, kā tas ir daudzās Eiropas valstīs, kurās redaktors ir tieši atbildīgs par piešķirto finansējumu un rezultātiem. Ir jābūt alternatīvai. Kamēr tas netiks nodrošināts tieši no valsts puses, nekas nemainīsies.