13. februāra jubilārs: Juris Kaukulis

«Labā lieta ir tā, ka savu darbu apvienoju ar izklaidi,» saka rītdienas gaviļnieks Juris Kaukulis, kurš atzīst – nav nekas neparasts, ka savu dzimšanas dienu svinēs, spēlējot koncertā. Šoreiz – Liepājas klubā Fontaine Palace.

Viņš dzimšanas dienu salīdzina ar Jaungada dienu, jo no šīs dienas sākas viņa gada atskaite. «Šogad uzsākšu savas dzīves četrdesmit sesto gadu, un tas šķiet maģiski, interesanti. Bieži cilvēki izlemj no jaunā gada neēst, vairāk sportot, neskatīties filmas un vairāk lasīt grāmatas citā valodā. Pieņemu, ka viņi to dara arī sev nozīmīgos datumos, tāpēc tā varētu būt arī dzimšanas diena. Man tā ir nozīmīga; no tās sāku atskaitīt savas dzīves nākamo gadu,» mūziķis stāsta. Ja citi atskatās uz piedzīvoto un pārdomā, kas izdevies, bet pie kā vēl būtu nepieciešams strādāt, Vecgada vakarā vai Jaungada rītā, Jurim šādas pārdomas ir 13. februārī. «Savā dzimšanas dienā vienmēr atrodu laiku tikai sev, kaut tikai pusstundu, bet man ir jābūt pilnīgi vienam, lai varu padomāt, lai varētu sakārtot savā galvā jautājumus par to, kā bijis un kā varētu būt.» Šo tradīciju viņš sāka pirms pieciem gadiem savā 40. dzimšanas dienā. «Tovakar bija pasākums. Es izgāju ārā uz ielas un aptuveni piecpadsmit minūtes padomāju, atcerējos un parunāju dialogā pats ar sevi – tobrīd dalījos divos cilvēkos,» viņš atminas un stāsta, ka ir patīkami saņemt apsveikumus un laba vēlējumus, bet tikpat svarīgi ir būt pašam ar sevi un izjust harmoniju, ko sniedz šāda vienatne. «Tā ir iespēja notīrīt tāfeli, lai pierakstītu uz tās atkal jaunas lietas.» Vaicāts, vai šī ir vienīgā diena gadā, kad viņš apstājas ikdienas skrējienā un atļaujas veltīt laiku tikai sev, Juris atbild, ka tā vis nav. «Nevaru par to žēloties,» viņš ir godīgs. «Es vienmēr atrodu sev laiku un uzskatu, ka pašam ir jādomā par to, kā iet un kā kustēties, kā lietas darīt mērķtiecīgāk.»

Cenšoties atcerēties dāvanas, kuras vienmēr gribējis, bet nekad nav saņēmis dzimšanas dienā, Juris saka: «Varbūt bērnībā vai agrā jaunībā bijušas lietas, kuras esmu vēlējies, bet tagad tādu vairs nav. Laiks izmaina vērtības, un tagad gribas pacīnīties, lai apkārt ir daudz jauku cilvēku un lai pats šiem cilvēkiem spētu dot vairāk prieka, lai kopā sanākšana būtu vērtīga.» Prieku sagādā, kā Juris saka, nevis mehāniska, bet izjūtās vienojoša kopā būšana. «Piemēram, aiziet kopā uz baseinu vai paslēpot, jo, rau, ārā ir ziema. Varētu aizbraukt un uztaisīt kārtīgu slēpošanas stundu nevis kā mācību stundu, bet kā brīdi, ko pavadīt kopā.»

Mūziķis stāsta, ka visbiežāk cilvēki vēl viņam veiksmi un veselību, par ko izsakās – viens vēlējums papildina otru, jo, ja ir veiksme, tad ir veselība, kas viņam ir arī būtiskākais. «Bet, ja ir veselība, tad ir gaišs skats uz priekšu un nekas netraucē justies labi,» viņš domā un stāsta, ka pa šiem gadiem saņēmis daudzus un patīkamus apsveikumus arī no savas mūzikas cienītājiem. «Man ir ļoti mīļi klausītāji!» Juris patiesi apgalvo. «Kādā koncertā pirms pāris gadiem tā vidū atnesa milzīgu kūku un tajā pašā vakarā uzdāvināja ģitāru, ko klausītāji bija parakstījuši,» viņš dalās patīkamās atmiņās un stāsta, ka ik gadu saņem zvanus, īsziņas, arī pastkartes, un atzīst, ka tas vienmēr priecē, jo: «Tas nozīmē, ka es esmu.».