SARUNA: 10 gadi – maza daļa no lielās dzīves
«Šobrīd dzīvoju izjūtās par to, kādi būs koncerti, bet, kad sāku domāt par pagājušo, kļūstu emocionāla. Domāju, ar šo tiks pieliks viens punkts un atvērtas durvis kam jaunam un ļoti jaukam,» saka dziedātāja Aija Andrejeva, kura no rītdienas klausītājus aicina ar viņu nosvinēt 10 uz skatuves pavadītos gadus jubilejas koncertā Soļi. Koncertturneju viņa uzsāks Vidzemes koncertzālē Cēsis un noslēgs koncertzālē Palladium 24. aprīlī.
– Sev un klausītājiem esi sagādājusi svētkus – jubilejas koncertu. Kādi bijuši šie soļi desmit gadu garumā?
– Tie bijuši tik raibi, tik krāsaini! Man šķiet, notikusi vesela dzīve šo desmit gadu garumā, bet, kad sāku domāt lielākos apmēros, saprotu, ka desmit gadi ir maz. Tā ir viena maza daļa no manas lielās dzīves, kas ir tikai priekšā. Taču tajā pašā laikā domāju, ka notikumi un pieredze ir gūta daudz vairāk nekā citiem, kas, piemēram, strādā darbā no deviņiem līdz pieciem. Ir satikti dažādi cilvēki, esmu guvusi daudzas mācību stundas – gan patīkamas, gan mazāk patīkamas. Tas man bijis emocionāls laiks.
– Kura tev bijusi dominējošā emocija šīs dekādes laikā?
– Lai gan šķiet, ka visas bijušas līdzsvarā, gribu teikt, ka vairāk prieka, jo man ir iespēja darīt darbu, ko mīlu. Par spīti visiem mīnusiem, kas bijuši, plusiņu ir vairāk.
– Klausītāji tevi iepazina kā Aishu, bet pēdējos gados uzstājies ar savu vārdu, neizmantojot pseidonīmu. Kas notika?
– Vienā brīdī liela daļa cilvēku mani sāka uzrunāt vārdā. Ar māsu sēžot un runājot par un ap, viņa ieminējās, ka varbūt ir laiks iet projām no mazās Aishas; man ir skaists vārds un lai uzstājos ar to. Man šķita, tas būs vienkāršāk, nekā tas patiesībā notika, bet es tiešām neapvainojos ne uz vienu, kurš mani turpina dēvēt par Aishu, jo es taču esmu viņa! No sevis nekur es neaizmukšu.
– Atskatoties uz pagājušajiem gadiem, tev ir mainījusies izpratne, ko tev nozīmē mūzika?
– Man ir daudz lielāka atbildības izjūta pret darbu, ko daru, un klausītājiem. Jau pirms pāris gadiem izteicos, ka mūzika ir kā mans mūža vīrietis, no kura nekad nešķiršos, lai kā mums ies, jo mūzika ir lieta, ko ļoti mīlu.
– Kā tev šķiet, kuri notikumi veidoja tevī lielāku atbildības izjūtu un lika saprast, ka mūzika ir, kā tu pati saki, tavs mūža vīrietis?
– Man nekad nav bijusi izjūta, ka varētu būt citādi, ka reiz es varētu arī šķirties, tāpēc nemāku pateikt konkrētus gadījumus.
Man bija Fabrikas laiks, pēc tam sekoja uzstāšanās ar tēti un Hariju [Zariņu] grupā Opus Pro – viņi mani paņēma savā paspārnē un izauklēja divus gadus; ierādīja, kur un kas notiek, kopīgi izdevām albumu un brīnišķīgi noslēdzām savu sadarbību, jo izlēmu, ka tālāk gribu iet savu ceļu. Tad, gluži tāpat kā bērnam aizejot no mājām, sākās gan priecīgi brīži, gan mazāk priecīgi, bet tie visi bija mani – sevi izzinoši, audzinoši un pamācoši. Man pat negribas pieminēt sliktos, jo tos tā neuztveru. Nav labi vai slikti; lietas notiek tā, lai viss ietu uz priekšu. Varbūt cits būtu pacēlis rokas un aizgājis... Eirovīzija bija liels pārmaiņu lūzuma brīdis manā domāšanā, uztverē un tajā, kā notiek lietas; arī saskarsmē ar cilvēkiem.
– Kas mainījās?
– Es biju ļoti atvērta. Tiesa, tāda esmu joprojām, bet tagad esmu piesardzīgāka. Visu uztvēru emocionāli un, gribot labu, uztvēru sliktās vibrācijas no citiem. Cilvēki izmanto naivumu, un tolaik biju priecīgi un pozitīvi naiva, bērnišķīga. Domāju, to nevajadzētu pazaudēt, bet kaut kas manī no tā ir pagaisis.
– Bet tu visus dzīves skarbos brīžus uztver kā pamācību un dzīves skolu.
– Tās noteikti ir mācību stundas. Ir normāli, ka ir dusmu periods, kurā gribi dusmoties uz kādu, bet man tas ātri pāriet. Ja ir kāds cilvēks, kurš nodarījis pāri, tad lai viņš dzīvo mierā un lai viņam viss ir labi. Es tā tiešām domāju un vēlu no sirds.
– To tev iemācīja ģimenē?
– Nē, man šķiet, to iemācījos pati. Vectētiņš man vienmēr teica, ka man ir laba dvēselīte, un baidījās, ka man to kāds sabradās; esot atvērtai pret citiem, man nodarīs pāri. Es viņam atbildēju, ka viss būs labi, un ceru, ka neesmu viņu pievīlusi, neesmu mainījusies un mana dvēselīte nav sačakarēta. Es domāju, ka nav.
– Kuras ģimenes vērtības gribi iekļaut arī savā ģimenē?
– Ziemassvētku tradīciju. Bērnībā mums bija ļoti skaisti Ziemassvētki, un par tiem vienmēr rūpējās mana tēta mamma. Sabrauca radi, un mēs sēdāmies pie lielā galda; tika cepti pīrāgi un riekstiņi ar iebiezināto pienu; viss smaržoja. Bija dzīvē periods, kad man vēl nebija savas ģimenes un viena vecmāmiņa bija jau aizgājusi tai saulē, tradīcija pajuka. Tas bija posms, kad jutos kā no laivas izmesta. Nupat, nupat ar māsu atkal organizējam šādus svētkus, lai visi esam kopā, lai mēs svinam un lai ir klāts galds, skaitāmpantiņi, dāvanas. Tas ir svarīgi un manī rada drošības izjūtu.
– Atgriežoties pie desmit gadiem uz skatuves – tu varētu nosaukt vienu spilgtāko un pozitīvāko mirkli, ko esi piedzīvojusi?
– To ir tik daudz, ka nedrīkst izcelt vienu vienīgo, bet mans pirmais emocionālais brīdis bija, kad iestājāmies Eiropas Savienībā un kopā ar tēti uzstājāmies lielkoncertā Krastmalā. Viņš mani paņēma līdzi izpildīt dziesmu Tu un es ar kori un grupu; bija aptuveni četrdesmit tūkstoši cilvēki. To dziedot, biju ļoti saviļņota un atceros, ka, uzkāpjot uz skatuves, ieelpoju pūli un man acīs sariesās asaras no tā vien, ka varēju tur atrasties. Bet es vēl dziedāju, un pūlis kliedza – atkārtot! Tas man bija emocionāli iespaidīgs notikums. Nevienu citu reizi Krastmalā neesmu notvērusi šādu izjūtu un domāju, nekad arī nenoķeršu. Vēl viens gadījums, kas man spilgti palicis atmiņā, ir koncerts baznīcā, pēc kura biju nogājusi apakšstāva telpās un mani meklēja draudzene Maija, lai pastāstītu, ka viena tantiņa nav varējusi mani sagaidīt, tāpēc iespieda viņai rokās latiņu un teica – Še, iedot tam bērnam, lai viņa bulciņas nopērk. Viņa man to atdeva, un es glabāju kā savu lielāko dārgumu. Man tas šķita sirsnīgi, jo latiņš – tas pensionāram nav maz.
– Tagad, kad esi vēl jubilejas koncerta burbulī, domā jau par nākamajiem desmit gadiem?
– Jā. Man jau sen ir vīzijas, ko vēlos paveikt, un tas noteikti jāizdara nākamajā desmitgadē, jo visu laiku esmu to atlikusi. Šķiet, līdz tam vēl neesmu izaugusi, bet pēc aptuveni diviem gadiem es būšu gatava. Tas ir mans sapņu projekts, par kuru stāstīšu, kad pienāks laiks. Kad noslēgsies šis posms, sāksies kas foršs un interesants.
– Tu vari iedomāties, ka varētu paņemt pauzi un kādu laiku nekāpt uz skatuves?
– Tagad varu iedomāties, jā, bet es nezinu, kā tas būtu. Skaļi domāju, ka varētu nedziedāt un atteikties no šādas dzīves, kāda man ir, bet mans vīrs netic un ir pārliecināts, ka es mēnesi neizturētu. Es pati nezinu – varbūt izturētu, varbūt nē.
– Bet pamēģināt vilinājums ir.
– Jā, un domāju, ka laiks pats visu saliks pa plauktiņiem, jo esmu sieviete, kura grib ģimeni. Dieviņš sakārtos lietas tā, kā tām ir jābūt.
– Ko tu darītu, ja pēc šiem koncertiem izdomātu ieturēt pauzi?
– Es noteikti ietu kulinārijas kursos. Man ļoti patīk cept kūkas, un tas ir viens no mērķiem, ko varētu izpildīt nākamajā desmitgadē. Varbūt sāktu mācīties vēl kādu valodu. Ietu pie pedagogiem attīstīt savas spējas, jo dīkstāvē es tomēr laikam nespētu. Es varētu atteikties no publiskās dzīves.
– Tev ir plāns dzīvei? Darāmo lietu saraksts, kurā savilkt ķeksīšus?
– Zini, pēdējā laikā saprotu, ka mēs neesam tiesīgi kalt plānus. Tu vari aptuveni zināt savu virzienu un ceļu, mērķus, kurus vēlies izpildīt, bet ieplānot – nē. Viss, ko esmu ieplānojusi, aiziet šķērsām, lai gan reizēm, jā, arī piepildās.
Katru gadu, Vecgada vai Jaungada vakarā, es rakstīju mērķu lapu un, nākamajā gadā pārlasot, varēju secināt, ka piepildījās vairāk nekā piecdesmit procenti, bet pārējais noticis ne tā, kā biju vēlējusies, un tad pārņem vilšanās. Varbūt nevajag domāt, bet vajag dzīvot? Mēs neesam savas dzīves noteicēji. Neviens nav teicis, ka rīt mēs vēl būsim.
– Kas notiek tavā prātā, kad uzkāp uz skatuves?
– Es uztraucos, bet tas mobilizē, tāpēc mēģinu koncentrēties, lai uztraukums netop lielāks, kad vairs nespētu sevi kontrolēt. Visbiežāk tas pāriet jau pēc pirmajām taktīm, reizēm pēc pirmā piedziedājuma, bet pavisam noteikti pēc pirmās dziesmas.
– Kad tu pirmo reizi izbaudīji būt dziedātāja?
– Man šķiet, vienmēr esmu to baudījusi, bet ir pāris reizes, kad jūtu, kā izkāpju no sava ķermeņa, un tad ir izjūta, ka es un mūzika saplūstam kopā. Tu dziedi, bet tas vairs nav apzināts process; esi nokļuvis zemapziņas līmenī. To nevar paredzēt. Arī panākt nevar, ja esi uztraucies. Lai tas notiktu, ir jābūt pilnīgi brīvam, ir jāļaujas improvizācijai, mūzikai. Tas ir kā elpot citādi.
– Minēji improvizāciju. Tev ir svarīgi tai ļauties savos koncertos?
– Esmu shēmotāja, un man pašai šķiet, ka improvizētāja neesmu. Mazliet baidos no tām, bet minimālos apmēros, kādos es to varu, izpildu. Taču tā pat nav runa par muzikālu improvizāciju, bet gan par izjūtām, caur kurām spēj nokļūt līdz šādam stāvoklim nedaudz virs zemes.
– Kā tev šķiet, cilvēki idealizē dziedātājas profesiju?
– Jā! Es vienkārši pati redzu, ka idealizēju skatuves cilvēkus, un man vispār ir tendence idealizēt otru. Arī tur esmu aplauzusies. Es skatos izrādi, pazīstu kādu no aktieriem dzīvē un sāku raudzīties uz viņu gluži citādi. Kādā brīdī piefiksēju, ka tēls ir tas, kurš man sāk patikt, nevis cilvēks. Bet tas ir forši, līdz kādai robežai.
– Tev ir dzinulis veidot savu tēlu, kādu redzēt citiem?
– Ir jādomā, ko un kā dari, bet, jo atklātāks un patiesāks būsi, jo vienkāršāk un labāk būs. Domāju, mums neder Rietumiem piederīgais saplānotais mārketings, Latvija ir pārāk maza, un nav mums tas tirgus tik liels.
– Kā tu pati uztver dziedātājas profesiju?
– Nekad neesmu idealizējusi šo profesiju, jo tētis ir dziedātājs, es visu dzīvi, jau maza būdama, esmu dzīvojusi šajā tusiņā, un man tas nekad nav šķitis oho! Mēs dzīvojām kā parasti cilvēki, mums nebija daudz naudas, kā citiem šķita. Tā bija viena no lietām, ko cilvēki visvairāk idealizēja – viņiem šķita, ka mēs esam ļoti bagāti, bet deviņdesmitajos gados mums reizēm mājās nebija ko ēst un nebija ar ko samaksāt rēķinus. Tas nebija tik spoži, kā šķita, tāpēc zinu slikto pusi šai profesijai un manī nekad nav bijušas ilūzijas. Citi man mēdz prasīt, vai neesmu palikusi iedomīga, bet es nezinu, kā tas ir. Vienmēr esmu bijusi tajā iekšā, no bērna kājas dzīvoju kopā ar mūziķiem, kaut gan tētis gribēja mūs pasargāt no šīs vides. Viņš mūs bieži neņēma uz koncertiem.
– Bet tu nepaklausīji.
– Nē.
– Ne mirkli nenožēlo to?
– Nē. Es nedrīkstu nožēlot.
– Bet esi domājusi, kas būtu, ja nebūtu dziedātāja?
– Tētis man uzreiz pateica, ka būšu uz skatuves – dziedāšu, dejošu, spēlēšu flautu vai teātri, bet, ja nebūšu uz skatuves, būšu pavārs. Tā varbūt arī būtu, bet esmu tas, kas esmu, un man ar to ir paveicies. Laikam.
– Ko tu visvairāk izbaudi, esot dziedātāja, esot publiska personība?
– Es gribētu būt tikai dziedātāja un nebūt publiska persona, bet zinu, ka tā nevar. Izbaudu darīt to, kas man patīk, un saņemt par to naudu.
– Ar atpazīstamību, redz, nāk pienākums pret klausītājiem; ir jāsniedz intervijas, jāpiedalās televīzijas un radio raidījumos.
– Bieži vien nogurstu no tā. Vienkārši nogurstu. Bet tad iedomājos, kā ir citiem, un saprotu, ka mūsu mazajā Latvijā viss ir super – mūs neizspiego ar fotokamerām ik uz soļa. Tas ir briesmīgi, tāpēc, domāju, nevaram čīkstēt, jo salīdzinoši dzīvojam labi. Nav tik traki, reizēm tikai uznāk mirkļi, kad gribas pažēlot sevi.
– Ko tu dari šādos brīžos? Kā atgūsti dzīvessparu, spēku turpināt?
– Es palasu, noskatos kādu filmu vai paskatos, kā iet citiem. Vēl vakar man bija uztraukums par to, kā visu paspēšu, jo jāizdara tik daudz, bet tad es savācos, nomierinājos un piespiedu sevi visu darīt pa plauktiņiem. Un tad nav tik traki, jo tu vairāk nogursti no stresa, ko izdzīvo, domājot, kā visu paspēt.
– Nav iespējas pazaudēt sevi šajā skrējienā? Visu laiku būt kādam citam, nemitīgi dot. Kādā brīdī rezerves taču var izsmelties.
– Esmu iemācījusies kontrolēt šo padarīšanu – to man sniegusi pieredze. Es biju pazaudējusi diezgan daudz. Tu nogursti un ļauj kontrolēt kādam citam visu parādi, un tad kādā brīdī saproti – un kur esmu es šajā pasākumā? Es te maz esmu? Vairāk nē nekā jā.
– Kad būs nosvinēts jubilejas gads, kas ir nākamā lieta, ko vēlies sagaidīt ar prieku, ar svētku izjūtu?
– Jau minēto projektu, ko loloju jau gadiem ilgi, bet nestāstīšu, kas tas ir.
– Māņticība, ka nepiepildīsies, ja būs izteikts skaļi?
– Nē, ne tāpēc. Vienkārši neesmu izdarījusi vēl neko tādu, lai par to runātu. Bet varbūt varētu paņemt tomēr kādu pauzi... Lai gan droši vien tas nenotiks. Vienmēr, kad izdomāju iepauzēt, nekad tas nesanāk.