Šā gada festivāla Zelta maskas programmu Russian Case ārvalstu viesiem – festivālu pārstāvjiem, kritiķiem, žurnālistiem – veidoja lielākoties mazās formas izrādes. Kā norāda šā gada programmas kuratore, teātra kritiķe Jeļena Kovaļska, tā nav nejaušība, ka viesiem tika piedāvātas tikai trīs lielās formas izrādes.
Nācija nepulcējas parterā
«Gan 19. gadsimta krievu aktieru teātrim, gan 20. gadsimta padomju teātrim piemita milzīga sabiedriska nozīme un tie atbilda Voltēra formulai: «Nācija pulcējas parterā.» Mūsdienu Krievijas teātra parters reprezentē jebko, tikai ne nāciju. Sabiedrība ir sašķelta un teātris gluži vienkārši nespēj atrast tēmas, kas vienādi uzrunātu gan biznesa cilvēkus, gan inteliģenci, studentus un vidusšķiru; teātris neatrod valodu, kas būtu saprotama visiem. [..] Agrāk mazajās zālēs notika mākslinieciski eksperimenti, bet lielajās tika īstenots meinstrīms. Tagad lielāku māksliniecisko drosmi uzņemas režisors, iestudējot uz lielās skatuves, pat ja tie ir mūžīgie klasikas sižeti», raksta Russian Case 2010 kuratore. Neredzot kopainu, bet tikai daļu no daļas – to, ko veidojusi viena cilvēka gaume ar īpašu interesi par krievu jauno drāmu, grūti izdarīt visaptverošus secinājumus par kādām nebūt tendencēm, taču to, kas attiecas uz lielo skatuvi un režisora uzdrīkstēšanos, varu apliecināt. To rāda gan Jevgeņija Kamenkoviča inscenētais Džeimsa Džoisa Uliss sešu stundu garumā Pjotra Fomenko meistardarbnīcā (ko izdevās noskatīties ārpus kārtas jeb programmas), gan Kirila Serebreņņikova, Bertolta Brehta Trīsgrašu opera A. Čehova Maskavas Dailes teātrī un Rima Tumina iestudētais Čehova Tēvocis Vaņa Vahtangova teātrī. Var jautāt, vai režisoriem pietrūkst drosmes (hm, pārliecības par profesionālo varēšanu?), vai nav pārliecināti, ka viņu cilātās tēmas spēs uzrunāt plašāku auditoriju, vai viņi vēlas sarunāties ar skatītāju intīmākā kamerzāles atmosfērā?
Eksperimenti un pašdarbība
Lielākā daļa šā gada programmas izrāžu orientēta nelielam – 100-250 skatītāju skaitam, tikai divi – tūkstošvietīgai auditorijai. Manis redzētās mazās formas izrādes ļāva prātot par marginalitāti, eksperimentiem, kas tuvāki pašdarbībai, nevis profesionālai mākslai. Piemēram, lielu neizpratni raisīja Teātra.doc, Alekseja Kazanceva un Mihaila Roščina dramaturģijas un režijas centra sadarbībā tapušais iestudējums Dzīve ir izdevusies pēc mūsdienu dramaturga Pāvela Prjažko lugas Mihaila Ugarova un Marata Gacalova režijā, kā arī teātra Featr izrāde Vecenes, ko pēc Daniīla Harmsa garstāsta Vecene veidojis Fjodors Pavlovs-Andrejevičs. Pirmais ar necenzētas leksikas kilogramiem rāda jaunu cilvēku attiecības mūžīgā alkohola reibuma stāvoklī, kad mīl vienu, guļ ar otru, precas ar otro, bet kāzu nakti pavada ar pirmo – protams, te ir krietna porcija melu, un arī visai smieklīgu situāciju. Taču izrāde veidota kā teatralizēts lugas lasījums (aktieri it kā privātās ielas drēbēs ar eksemplāriem rokās sēž un pārvietojas). Pēc pusstundas bezgaisa pagrabā sēžot, šķiet, tas var nebeigties arī nekad, jo «tāda ir dzīve» un tādu stāstiņu ir ļoti daudz. Protams, ka labi gribot, notiekošajam var pievilkt visādas teorijas un tēmas par īstenības kritiku, satrunējušiem sabiedrības balstiem, morāles krahu utt., bet saistoši tas nav. Spožā absurdista Harmsa brīnišķīgais stāsts, fantasmagorija Vecene bija iemesls, kālab vēlējos izrādi Vecenes redzēt, jakutiešu izcelsmes aktrises piedalīšanās, kas par šo darbu nominēta Zelta maskai, interesei deva papildu punktu. Taču sekoja vilšanās – uz postamenta apsēdinātā, baltā audumā ietīstītā aktrise ar biezu baltu grimu, kas seju vērta maskai līdzīgu, melnas tumsas ieskauta, nekustīgi sēdēja un dažādi modulējot balsi, lasīja (no pretējā sienā, aiz skatītāju mugurām, laistā teksta) stāstu, drusku demonstrējot rīkles dziedāšanu. Aktrises seja ar melnajiem acu un mutes caurumiem brīžiem patiesi izskatījās spokaini, ļaujot iztēloties stāsta varoņa nedienas ar mirušo veceni un nāvi, kas tepat, acu priekšā sēž kā Rainis Esplanādē. Tomēr stāsts, fantasmagoriskā atmosfēra pazuda visai statiskajā tulkojumā, liekot gremdēties garlaicības izsauktā snaudā.
Redzēju vēl vienu Harmsa darba uzvedumu un tas atstāja daudz labāku iespaidu. Lugu Gvidons teātra Dramatiskās mākslas skola Globusa zālē kā folkloras un liturģisko operu korim bez orķestra veidojis komponists, Serebreņņikova Mirušo dvēseļu LNT un Aleksandra Vasiļjeva izrāžu mūzikas autors Aleksandrs Manockovs, režisors Aleksandrs Ogarevs un horeogrāfs Oļegs Gluškovs. Šis iestudējums patiesi bija eksperimenta vārda cienīgs. Te Harmsa teksts – saruna ar Svēto Augustīnu – atdzīvojas baznīcas dziedājumos, kas savienoti ar častuškām, austrumu skaņu pasauli, klasisko mūziku, un kustību partitūrā, veidojot asprātīgu, daudzbalsīgu, priecīgu un jautru stāstu.
Stāstu stāstīšana
Manis redzētās izrādes ļāva secināt, ka stāstu stāstīšana Maskavā ir ļoti iecienīta. Iepriekšējos gados pieteikto rokrakstu konsekventi turpina kopt lietuvietis Mindaugs Karbauskis. Pēc trīs gadu pauzes viņš atgriezies teātra režijā un iestudējis izrādi Neizšķirts ilgst vienu brīdi Krievijas Akadēmiskajā jaunatnes teātrī, minimālistiskā un metaforiskā skatuves valodā pārliekot uz Izraēlu 70. gados emigrējušā Lietuvas ebreja Ichokasa Merasa romānu par Viļnas geto vācu okupācijas laikā. Tāpat kā iepriekšējās divās šī režisora izrādēs, kas viesojušās Latvijā – Stāsts par septiņiem pakārtajiem un Stāsts par laimīgo Maskavu –, Karbausks izvēlas stāsta formu, ļaujot aktieriem izspēlēt atsevišķas romāna epizodes.
Mindaugs Karbausks intervijām piekrīt ļoti reti, bet tikšanās laikā ar Russian Case viesiem runā viņš apmēram tikpat raiti kā Alvis Hermanis publiski – nereti pēc uzdota jautājuma atbildes vietā skan klusums, runā acis un izteiksmīgi tiek nogrozīta galva. Viņš pastāstīja, ka darbs pie šīs izrādes sākās, aktieriem spēlējot etīdes pēc romāna vielas un tad no visa etīžu blāķa atlasītas izrādei nepieciešamās. Darbs ildzis četrus mēnešus. Par izrādē skartajiem nacionālajiem jautājumiem viņš atbildēja, ka tādi viņam nepastāv kopš bērnības – kad aizbraucis uz Arteku, draudzējies ar visiem un lietuvieši par to sākuši viņu boikotēt. Tāpat Mindaugs Karbausks sevi pasludināja par apolitisku cilvēku. Viņš piekrītoši māja ar galvu, kad viena no viesēm par izrādes tēmu formulēja cilvēciskās cieņas jautājumu. Izrādes sižets balstīts uz šaha partiju, ko spēlē ebrejs un vācietis, geto komandants. No tās rezultāta atkarīgs daudzu cilvēku liktenis, cilvēka dzīve un tās vērtība pielīdzināta spēlei, kurā neizšķirts nepastāv vai ilgst īsu brīdi, un uzvarētājs būs spējīgākais nevis šaha, bet dzīves spēlē, pateicoties savām varas pozīcijām. Es izrādes laikā domāju par pašcieņu, kas izrādes kontekstā pieļauj paplašinājumu visas Lietuvas un ne tikai tās robežās. Tas ir jautājums par to, kā palikt pie savas ticības un pārliecības gan tad, kad brīvību un neatkarību iegrožo nacisma ideoloģijas kopēji, gan šodien, kad izcīnītā valsts neatkarība tiek zaudēta tuvredzīgas saimniekošanas dēļ, genocīdu vēršot pret saviem tautiešiem – un lopu vagonu vietā ir nesalīdzināmi komfortablākie gaisa kuģi, fizisko ieroču vietā – finansu politikas asie naži. Par to arī liecina izrādes programmiņā nodrukātie, par moto uzskatāmie citāti ar līdzīgu vēsti – «Tu domā, ka geto ir tikai geto, – saka man Janeks. – Velti tu tā domā, Izja. Tur, tālāk – arī geto. Atšķirība tikai tāda, ka mūsu geto ir nožogots, bet tur – bez sētas.»
Tomēr kopumā izrāde man šķita emocionāli pārāk vēsa un mazdarbīga. Režisors klāstīja, ka skaidrības un precizitātes labad stingri dozējis, ko spēlēt, ko izstāstīt, taču, manuprāt, šī attiecība nav optimālā. Starp citu, šajā iestudējumā vairākās lomās bija iespēja vērot Krievijas seriālu skatītājiem labi zināmo neglīto pīlēnu – Nelliju Uvarovu un viņas sniegums bija godprātīgi pieklājīgs.
Vēl vienu stāstu piedzīvoju režisora Sergeja Ženovača Teātra mākslas studijā, kur viņš iestudējis Andreja Platonova Upe Potudaņa. Šai izrādei piemīt īpaša atmosfēra, ko rada gan alumīnija traukiem servētais galds, speķis, ar mizu vārītie kartupeļi, rupjā sāls un melnā tēja, ar ko tiek cienāti skatītāji pirms izrādes, tādējādi ļaujot sajust padomju ēras sākuma gaisotni, gan un, galvenokārt, – Aleksandra Borovska scenogrāfija, kas ir ļoti spēcīgs instruments. Izrāde notiek mazajā zālē, kurā ir 35 skatītāju vietas – tik precīzi zinu tāpēc, ka apkārt zālei vienā rindā saliktas numurētas taburetes. Zāli gandrīz pa visu horizontāli sadala atstutēti gari priedes dēļi, kas secīgi numurēti, saspēlējoties ar skatītāju taburetēm. Aiz dēļiem ir redzama ķieģeļu siena, bet gandrīz visā tās platumā - plaisa, kas izrādes veidotājiem procesā ļāvusi dzimt idejai, iesaistīt to stāstā kā grafisku upes tēlu.
Koks te kļūst par stāstnieku līdzās aktieriem, vēstot par divu jaunu cilvēku lielo mīlu un nesatikšanos laulības gultā (bijušajam sarkanarmietim Ņikitam ir potences problēmas, bet potence autoram nozīmē komunisma ideju). Dēļi it kā simboliski nozīmē to vertikāli, uz kuru pāris tiecas, lai kopdzīvi varētu saukt par piepildītu, bet, pēc kara beigām jauno dzīvi būvējot, atgriezušies spēles telpā skapja vai krēsla formā, kļūst par smeldzīgiem sapņu un ilgu zārciņiem. Aktieri pārliecinoši un aizkustinoši nospēlē jauniešu sirsnīgu pieķeršanos, lielo naivumu jauno kopīgo dzīvi sākot un ķepurojoties grūtībās, tomēr līdz kādai dziļākai jēgai izrāde neizauga. Īpaši gribas izcelt Sergeju Kačanovu tēva lomā, ar it kā tikpat naivu, bet reizē gudru, distancēti atturīgu stāstījuma attieksmi piešķir izrādei vēl kādu papildus saturisko dimensiju.
Uliss un Vaņa
Jau rakstīju par Kirila Serebreņņikova Trīsgrašu operu Maskavas Dailes teātrī, kas kļuva par manu Russian Case programmas favorīti (Neatkarīgā, 17.04.10.). Labu pēcgaršu atstāja arī Džeimsa Džoisa romāna pārcēlums skatuves valodā Pjotra Fomenko meistardarbnīcā. Režisors Kamenkovičs Ulisu iespiedis 18 ainās, kas ilgst sešas stundas ar diviem starpbrīžiem. Lai arī pirmajā cēlienā teksti apziņas plūsmas haotiskā daudzvārdībā tiek raidīti zālē iemidzinošā gausumā, un šķiet, ka tā jau var pa skatuvi un zāli staigāt un runāt līdz rītam, otrais cēliens ir jau ievērojami spraigāks un darbīgāks. Pamazām izrāde kā smalks mehānisms ar savu darbības jēgu un loģiku ievelk arvien dziļāk, vienas dienas notikumos iestrādātā un aktieru ar iedvesmu nospēlētā bezgalība – pārlaicīgais saturs – neatstāj vienaldzīgu.
Toties vilšanos sagādāja Vahtangova teātra mākslinieciskā vadītāja Rima Tumina iestudētais Antona Čehova Tēvocis Vaņa, uz ko tika liktas visai lielas cerības. Lugas interpretācija bija visai tradicionāla un garlaicīga (nelaimīgais, nožēlojamais Vaņa, skaistā un garlaikotā sterva Jeļena, karikatūriskais iedomu slimnieks Serebrjakovs, nelaimīgā skudriņa Soņa), groteskā izrādes forma sevi īsti neattaisno. Tikai Sergejs Makoveckis Voiņicka lomā izdara patiesi cienījamu darbu, nospēlējot emocionāli aizkustinošu «mazā cilvēka» traģēdiju.