Sarmīte Ķikuste, 100 galvas runā. SOL VITA, 2010, 215 lpp.
Gandrīz pirms desmit gadiem vispirms avīzēs, pēc tam grāmatā radās LR visjaunāko laiku vēstures īsais kurss Māra Krautmaņa vispārīgajā zinātniskajā redakcijā, ko sarūpēja biedru grupa. Viņš atgādināja: «Vēlētājiem, ikreiz ejot pie urnām, vispirms derētu pārlasīt šo grāmatu – varbūt tā atsauks atmiņā kādus aizmirstus notikumus. Un būtu labi, ja tā palīdzētu arī izdarīt pareizo izvēli.»
Bet kas to deva?! Vēlētāji lasīja grāmatu gan ar rozā, gan melnām brillēm, gan raudāja caur asarām, tik un tā uzkāpa uz tā paša grābekļa – bum!!! Grābeklis mums ir īsta latviska identitāte un nacionālā bagātība tāpat kā Dainu skapis un Dziesmu svētki.
Vēlētāju jaunai paaudzei, kas vēl nezin, un vecai paaudzei, kas jau aizmirsusi, piedāvāta grāmata 100 galvas runā. Sarmīte Ķikuste ir nopietna sieviete (skat. 215.lpp.), kas paburzījusies Saeimā gan plenārsēžu zālē, kafejnīcā un komisiju un apakškomisiju sēdēs un pārsteidzoši un pārliecinoši secina, «ka Saeimas deputāti ir tādi paši cilvēki, kā vairums Latvijas iedzīvotāji». Te nu varētu sākt diskusiju: vai tad vairums iedzīvotāji apsola un pēc tam uzmet ģenerālprokuroru? Tikai deputāti! Savu patiesu gudrību un slepenos nodomus viņi glabā kā ābolus tumsā un vēsumā, lai nesabojātos. Sarmīte Ķikuste rāda notikumu, vaļsirdību, paštaisnumu un nožēlu hroniku gadiem ilgi. Pie tam, šajā grāmatā savākti ir tikai fakti, kā mēdz teikt – patiesība un nekas cits kā patiesība. Urķīgs vēlētājs varētu sakārtot asprātību un aforismu krājumu, kas kā vīģes lapa noslēptu būtību. Fabulu autors atradīs lāčus, vilkus, ezīti kā tēlus gluži kā cilvēkiem līdzīgus. Daudzsējumu krājums veidotos kā solījumu zelts, ko rudenī savāc dzelteno lapu kaudzē. Veselā enciklopēdijā jūs atradīsiet padomus, kā izdzīvot krīzes laikā, kad jāiztiek ar pieticīgu deputāta aldziņu. Šajā daudzpusīgā grāmatā ir gan vēsture, gan juridiski padomi, gan ģeogrāfiski atklājumi komandējumos pa visu pasauli, ģērbšanās un smalko prezentāciju kultūra.
Vislielāko laika daļu plenārsēdē patērē apsaukāšanās: «Neesmu tas aprakstītais Tautas partijas suns, es esmu drīzāk tā kraupaina aita, kas nespēj samaitāt visu baru.» «Nevajag apsaukāties! Es te runāšu diezgan ilgi un mēģināšu arī kaut ko pateikt...» «...atkal sapurgā ar korupcijas smaku piesmirdina...» «Viņš ir kā pašapmierināts runcis.» «Sīki, atriebīgi ļautiņi ar tumšām dvēselēm.» «Jūsu pieminētais āzis, kas iecelts par dārznieku.» «Tie maigākie vārdi bija: resnā cūka, tev jāiet par viesmīli!» Un tā tālāk. Un tā joprojām. Ja psihiatrs palūkotos, kas notiek simts galvās, pabrīnītos vien: «Es redzu, ka jūs mājat ar galvu – reizēm ar tukšām acīm, bet reizēm ar to stāstiņu galvās, kas jums iesēdināts acīs, ausīs un prātos.» Un tad: «Jāieslēdz prāts racionālai domāšanai un izlemšanai. Un šodien, šobrīd ir tāds brīdis.»
Un tiešām – laiks, visvarenākais laiks, noliks visu īstās vietās. Divdesmit gados kopš Trešās atmodas sākuma daudz kas nokavēts, pazudis vēstures tumšās anālēs, bet arī daudz kas ir meklēts un atrasts, iegūts, joprojām veidojas un iecementējas zinātnisku argumentāciju pamatos, kamēr «mēs komunicējam savā starpā, strīdamies, mēģinām aizstāvēt savu pozīciju, taču tādā situācijā, kad ir nepieciešams pievērst īpašu uzmanību kādam ļoti svarīgam jautājumam, mēs esam spiesti kļūt mazliet nešpetni un izmantot savās runās īpašus salīdzinājumus vai apzīmējumus».
Sarmītes Ķikustes 100 galvas runā un Māra Krautmaņa LR visjaunāko laiku vēstures īsais kurss – šīs divas grāmatas kādreiz skolas bērni lasīs un neticēs – vai tiešām tik traki bija? Un tad kasīs pakaušus: «Cik reizes es jums visiem esmu teikusi, ka puse ir puse un nav lielākā puse un mazākā puse, bet lielākā puse no jums to vēl joprojām nesaprot.» Punktum!