Marijas kronēšanu rādīs septembrī

Rīgas Doma noslēpumi vienā apmeklējuma reizē pat nav izzināmi. Daži no tiem pagaidām netiek atklāti skatītāju acīm, tāpēc ziņkārākajiem atliek gaidīt. Ilgi ne, līdz 8. septembrim, kad Eiropas Kultūras mantojuma dienu ietvaros plānots atsegt Doma baznīcas ziemeļu ieejas sienas gleznojumu Marijas kronēšana.

Simboliski, jo 1211. gadā svinīgā ceremonijā tika iesvētīta vieta jaunajam Domam – svētās Marijas jeb Māras baznīcai. Doma atjaunošanas vadītājs Ronalds Lūsis nekad nav slēpis, ka uzskata – šis un vēl divi citi sienas gleznojumi Ciltskoks un Pasludināšana uzskatāmi par vecākajiem Baltijā. «Šiem gleznojumiem nav analogu Baltijā. Tie ir Baltijas pērle,» viņš apgalvo. Pagaidām visticamāk 14. gadsimtā radītā pērle slēpjas aiz polietilēna plēves un dzelzs režģa. Svētās jaunavas Marijas kronēšanas aina tieši pretim ziemeļu ieejas portālam jau labi saskatāma, bet abi pārējie gleznojumi uz izzušanas robežas balansē joprojām.

Ronalds Lūsis un SIA Rīgas doma pārvalde valdes loceklis Kaspars Upītis atdzīvina stāstu par Doma baznīcas daudzajiem nezināmajiem. Šie sienu gleznojumi uzieti 1891. gadā. Tolaik nebija zināšanu, kā veikt restaurāciju, tāpēc tālāk par runāšanu neviens nav ticis. 20. gadsimta pašā sākumā izlēma – jāsaglabā, kā ir, bet kāds ņēma un pārgleznoja. Savukārt 80. gados veiktā restaurācija gleznojumus iznīcināja gandrīz neglābjami. Ūdens gleznojumus nomazgāja līdz pelēkas miglas plēves blāvumam. «Latvija zaudēja savas lielākas mākslas vērtības no viduslaiku perioda,» rādot pirms restaurācijas tapušās fotogrāfijas, saka R. Lūsis. Desmit gadu laikā gleznojums nu būs atjaunots. Kad sastatnes būs nojauktas un gleznojums atklāsies visā krāšņumā, par restaurācijas gaitu vēstīs īpaša izstāde. Tāda ir iecere, atklāj K. Upītis.

Nez, vai tajā būs stāsts par Jēzus bārdu? Kad ticis spriests par gleznojumu vecumu, vieni pētnieki teikuši, ka tie datējami ar 13., citi – ka ar 14. gadsimtu. Pie vainas bijusi Jēzus bārda. Tie, kuri atbalstījuši gleznojumu tapšanas versiju 13. gadsimtā, teikuši – Jēzum taču bārdas nav! Tolaik viņu mēdza attēlot tieši tā. Visbeidzot, kad vienas no Čehijas vadošajām restaurācijas firmām speciālisti kopā ar Latvijas kolēģiem pa kvadrātcentimetram vien lupināja zīmējumu, līmēja un stiprināja atrastos gabaliņus, noskaidrojies, ka bārda nav bijusi saskatāma gleznojuma bojājumu dēļ.

Ja būtu pietiekami daudz līdzekļu, Doma ziemeļu ieejas priekšhalli vajadzētu padarīt par slēgtu telpu, lai jau gandrīz atjaunoto gleznojumu un citas šīs halles vērtības nepostītu vējš, sniegs, lietus un arī cilvēki. Diez vai būs daudz tādu, kuri zina – tieši šī ar dzelzs režģi noslēgtā niša ir baznīcas galvenā ieeja. K. Upītim ir cerība, ka ar laiku tā par tādu atkal kļūs. Tad arī visā savā skaistumā atklāsies arhitekta Vilhelma Neimaņa veidotās koka durvis, kas radītas 19. gadsimta nogalē. Pašlaik nav saskatāms virs durvīm esošais zeltījums un citu krāsu saspēle, tāpēc maz ir tādu cilvēku, kuri zina – 18. gadsimta sākumā baznīcas velves, durvis un soli bija apgleznoti.

Bet stāsts par dievnama vitrāžā redzamo Kalašņikova automāta izšauto lodes caurumu attiecas uz pašu jaunāko laiku vēsturi, tāpēc – ne šoreiz. Tik vien, ko piebilst – šī 1991. gada barikāžu laika piemiņa novērtēta kā 10 000 rubļu liels bojājums. Uz papīra, jo baznīca naudu tā arī nav redzējusi, bet caurums saglabāts. Vēsturei.

Svarīgākais