Mazdārziņu sīkburžuāziskais stils Latvijai nav raksturīgs, bet profesionāla arhitektūra tajos ir drīzāk izņēmums, kas neapstiprina Eiropai raksturīgas likumsakarības. Savukārt tas, ko Eiropā pieņemts dēvēt par virtuves dārziņiem, Latvijā un Rīgā pēc savas būtības un izpildījuma nereti ietilpst daiļdārzu, bet visbiežāk – piemājas dārziņu kategorijā. Par mazdārziņu filozofiju, tātad arī par attiecīgu dzīvesveidu pilsēttelpā šonedēļ diskusiju rosina vācu mākslinieks, ainavu arhitekts Reinhards Krēls.
Līdz 8. augustam viņa vadītajā Glābšanas stacijā no pulksten 14 līdz 20 Rīgā, Vienības gatvē, aiz Torņkalna dzelzceļa stacijas, mazdārziņos tiek gaidīti visi interesenti, kuri ir gatavi kopā ar dārzniekiem no mazdārziņu resursiem darināt aizsargājošas ziedes un eļļas, vienlaikus runājot par pilsētas plānošanu un attīstību. Akcija ir mākslas projekta Track Changes pasākums un tās rezultāts būs redzams mākslas festivāla Survival Kit laikā no 3. līdz 5. septembrim Rīgā, kā arī izstādē Leipcigas Laikmetīgās mākslas muzejā no 10. septembra līdz 14. novembrim, informē projekta organizatore Zane Zajančkauska.
Pilsētnieks un daba
Ko nozīmē mazdārziņš Rīgā? Fui – vai ne? Tāda ir vietējo pirmā, pat neapzinātā reakcija. Vācietis Reinhards Krēls uzskata, ka komunikācija par pilsētā esošo dārziņu vērtību ir nepieciešama. Viņš, mākslinieks no Leipcigas, ir ieguvis ainavu arhitekta izglītību un savos darbos nereti izmanto augus kā izteiksmes līdzekli vai pievēršas pilsētnieka un dabas attiecībām. Projekts Track Changes aicina māksliniekus pievērst uzmanību mazdārziņiem pilsētvidē kā īpašam dzīvesveidam un savdabīgai pilsētas un dabas attiecību formai.
Neuzbāzīgi par šo tēmu jau vēstījis fotomākslinieks Gints Mālderis fotosērijā Skanstes ielas mazdārziņi izstādē Daba. Vide. Cilvēks. Iespējams, ne viņa, ne Holgera Elera pievēršanās mazdārziņu tematikai mākslinieciskā līmenī lielu daļu Latvijas sabiedrības nerosināja aizdomāties par to, kas rodas mazdārziņu vietā. Lielveikali? Sporta centri? Vai tāda ir Rīgas pilsētplānotāju filozofija?
Piemēram, Skanstes ielas dārziņu kolonijas vairs nav. Pēdējie tās mohikāņi turējās spītīgi. Uzvarēja dižhalle. Hārlema – tādu kauna zīmogu šai vietai uzspieda daudzi. Voleros, Spilves lidlauka malā, Bolderājā, Daugavgrīvā aizvien vēl ceļa malā kluknē šķības, pašdarinātas būdiņas, kam apkārt viļņo kopta un mazāk kopta zaļumu jūra. Tādu vietu ne tikai galvaspilsētā ir gana. Tāpēc 5. augustā Glābšanas centrā notiks diskusija par nākotnes mazdārziņu.
Stereotipu gūstītājs arī Latvijā
Vietējais arhitektūras huligāns Uģis Šēnbergs nedaudz iecērtas, sakot – kad vācu mākslinieks par to runā, tad tas ir notikums, kad es vairākus gadus, tad mani neviens nedzird. Viņš uzskata, ka mazdārziņi ir nākotnes domāšanas veids, un tas nozīmē nevis sēdēt un pīpēt, bet kopīgi rakt, stādīt un ballēties. Viņa idejas joprojām ir Latvijas domāšanas veidam radikālas, acīmredzot tālab tās neuzklausa ne Rīgas Centrāltirgū, ne pilsētas domē. Arhitekts grib Torņakalnā atvērt tirgus laukumu, kur trīs mēnešus gadā vietējie mazdārziņu dārzkopji andelētu pašaudzētu preci.
Torņakalnā tāpēc, ka tur Latvijas Universitāte grasās būvēt mūsdienīgu vienotu studiju un zinātniskā darba centru. Līdzās taps Rīgas administratīvais centrs, paredzēta arī starptautiskā autoosta.
Daudzi nesapratīs – kā, un mazdārziņi paliks?! Padomā tikai, Universitātes modernajam centram kopējās izmaksas plānotas vairāk nekā 22 miljoni latu un līdzās turpinās atrasties tāda nekārtība? «Tās ir neaprakstāmas sajūtas. Tas ir Eiropas mēroga notikums – nokļūt tur. Pērn aizvedu arhitekti no Francijas, viņa bija sajūsmā par krāsām, smaržām!», ar Torņakalna dārziņos piedzīvoto turpina aizrauties Uģis Šēnbergs.
Eiropas virtuves dārziņu cukurvate
Ainavu arhitekte Gundega Lināre ir skarbāka: «Mazdārziņi ir nabadzības etalons, nabadzīgo sektors» Latvijā. Ārzemēs tā ir atpūtas vieta. Piemēram, Stokholmā mazdārziņi (tiem obligāti jābūt sakoptiem!) padarīti par ekskursiju zonu, bet to iedzīvotāji – par eksponātiem. «Vai tas ir labi?» jautā Gundega Lināre. Mazdārziņi pastāv gandrīz visur Eiropā. Materiālajam labumam augot, dārziņu nameļi no kartona būvēm kļūst par elegantām, lakotām mājām, kas celtas izcilā kvalitātē. Tās pārdod un manto, stāsta Uģis Šēnbergs. Ievadot gūgles meklētājā vārdu salikumu kitchen garden (Eiropā tos dēvē par virtuves dārziņiem), daļa no attēliem piedāvā saldu cukurvati, nevis Latvijas iedzīvotāju vairumam ierasto mazdārziņa ainavu. Jo attieksme pret dzīvi tur ir cita – zemes gabaliņš domāts priekam, nevis nebaltai dienai vai izdzīvošanai. Dārziņā izaudzēto apēd vai iemaina, nevis pārdod. Spānijā, Itālijā, Grieķijā, Īrijā virtuves dārziņos audzē ēdamas lietas. Nīderlandē un Vācijā valda sīkburžuāzisks gars ar košumkrūmiem un zālienu. Dānijā un Austrijā gan neaizraujas ar kitchen garden filozofiju.
Centrā vai nomalēs?
Gundega Lināre uzskata, ka Latvijas galvaspilsētā mazdārziņiem jāatrodas ārpus centra. Torņakalns ir Pārdaugavas centrs, tāpēc tur jārada vieta, kur cilvēkiem kopīgi kulturāli atpūsties, nevis jārespektē viena indivīda intereses viņam ierādītajos 600 kvadrātmetros zemes. «Ja nevar nopirkt villu vai māju, tad ar transportu jābrauc atpūsties dārziņā, tikai ne centrā. Doma laukumā taču mazdārziņu netaisīs!» viņa deklarē.
Uģis Šēnbergs aizstāv - piemēram, Uzvaras parka kopšanai jāalgo sētnieki, apsargi, ainavisti, bet mazdārziņos līdzekļi uzturēšanai ir tuvu nullei. Taču tur viss zaļo un valda dzīvesprieks. Tāpēc viņa vēlme ir saglabāt laikmeta liecību – Torņakalna mazdārziņus, kur 30 gadus uzturētas lauksaimniecības zināšanas. Arhitekts lauž stereotipus, ierosinot ap Universitātes moderno dabaszinātņu centru saglabāt daļu dārziņu kolonijas: «Universitātei nebūs jāizdod nauda par zaļās zonas kopšanu.»