Lai gan atvaļinājumi ir laiks, kad apgādi parasti izdod sirdi plosošus dāmu romānus un asinis stindzinošus burlakgabalus, reizi pa reizei šajā likumsakarībā izdodas sastapt pa izņēmumam. Viens no ievērību pelnošākajiem grāmatu pasaules jaunumiem šovasar nenoliedzami ir Jāņa Kalnača pētījums Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Valmieras rajonā.
Tas ir jau trešais iespieddarbs apgāda Neputns sērijā Mākslas pieminekļi Latvijā, kas, laikam ritot, pamatoti kļūs par bibliogrāfisku retumu un bieži citētu avotu. Nu jau ierasti darināts eleganti melnos un aicinoši mīkstos vākos, ko ir tik patīkami turēt rokās, tas raisa pārdomas par vārdu kopu – labs grāmatas dizains. Te nu tas ir! Jāatgādina, ka pirmie divi šajā sērijā bija Rūtas Kaminskas un Anitas Bisteres pētījums Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Daugavpils rajonā (2006) un šopavasar izdotais, paprāva autoru kolektīva veidotais Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Rīgā. Laiks un teritoriālā reforma izspēlējusi nelāgu joku ar sērijas radītājiem, jo pētījumi Latvijā top lēnāk nekā sasteigtas teritoriālās reformas. Tomēr pārmest izdevējiem turēšanos pie vairs neesošajiem rajoniem būtu tumsonīgs analfabētisms – šis dalījums jau sen cilvēku apziņā nostabilizējies, tam ir vēsturisks pamatojums, kamēr jaunceptie novadi, par kuru tagadējiem nosaukumiem skaidrības nav pat vietējiem iedzīvotājiem, ir veidojumi, kam pastāvēšana vēl būs jāpierāda. Kaut vai sākot ar attiecīgu ceļa zīmju uzstādīšanu.
Latvijas sakrālās arhitektūras un mākslas mantojuma apzināšana ir svarīga un, manuprāt, ne īsti līdz galam apzināta lieta, jo tā vien šķiet – tepat jau tā baznīca stāv, nekur neaizmuks. Tomēr dievnami, saiešanas nami, kapličas un citas kulta celtnes pamatoti būtu jāuzskata par vienu no lielākajām mūsu valsts vērtībām un vēstures liecībām. Lai cik arī mežonīgi pret tām izturējušies dažādi režīmi un varas, daudzviet baznīcas slejas pretim debesīm jau gadsimtiem ilgi, tikpat ilgi glabājot arī aizgājušo laikmetu elpu. Šajā ziņā tās ir krietni vien spītīgākas par daudzkārt postītajām un transformētajām muižām, nereti kalpojot par tās vai citas apdzīvotās vietas vienīgo pagātnes atslēgu. Šajā nozīmē draudžu un dievnamu vēsture ir plašs un, iespējams, pat vienīgais avots novada sakņu un tā iedzīvotāju identitātes izzināšanai, kam mūsdienās būtu vērts pievērst profesionāļu uzmanību.
Grāmata piesaista ar to, ka Ziemeļvidzemes dievnami ir vieni no senākajiem Latvijā un glabā liecības no 13. un 14. gadsimta – Jāņa Kalnača pētījumā atrodams ne mazums interesantu faktu. To, ka Valmieras Sv. Sīmaņa baznīca ir sākta celt 1283. gadā, mūsdienās var izlasīt ne vien senos traktātos, bet arī dažādos reklāmas bukletos, jo pilsētnieki šo faktu labi izmanto Valmieras daudzināšanā. Tomēr ne visi braucēji, kas ceļā no Valmieras uz Rīgu vakaros šosejas labajā pusē vēro izgaismotos Rubenes baznīcas baltos mūrus zina, ka 1208. gadā veidotā Rubenes (Imeras) draudze ir viena no senākajām Latvijā, bet vietējie letgaļi izšķiršanos starp pareizticību un katoļu ticību reiz noteica lozējot. Starp citu, šajā draudzē par priesteri esot kalpojis Livonijas Indriķis, bet padomju gados Rubenes baznīcā gribēja veikt arheoloģiskos izrakumus, lai atrastu slavenā hronista pēdējās atdusas vietu.
Ne mazāk interesantus noslēpumus glabā Mazsalacas Sv. Annas baznīcas senākā daļa, kas, atšķirībā no neogotiskajā stilā būvētās sarkano ķieģeļu baznīcas jaunās daļas, ir celta no laukakmens, apmesta un balti krāsota. Lai gan Jānis Kalnačs savā pētījumā teic, ka «tomēr nav īsti pamatots gadskaitlis 1340, ko Mazsalacas draudze laiku pa laikam izmanto, svinot apaļas jubilejas», senie mūri sevī nenoliedzami glabā viduslaiku elpu. Interesants ir fakts, ka, piemēram, senāk baznīcā grīdas vietā bijis akmens bruģis. Savukārt Matīšu baznīca, lai gan atrodas pārdesmit kilometrus tuvāk Valmierai, nevar lepoties ar to, ka būtu pieredzējusi viduslaiku hronistus, tomēr tā devusi nosaukumu tagadējiem Matīšiem. Savulaik Bauņu pagastā apustulim Matejam (latviskotajam – Matīsam) par godu celtais dievnama vārds tā iegājās apritē, ka 19. gadsimtā tā tika nodēvēts ap baznīcu uzceltais miestiņš.
Virkne dievnamu glabā arī jaunākas vēstures cirstās rētas. Jau pieminētajā Matīšu baznīcā padomju laikos kādubrīd tika ierīkots muzejs un šis fakts pasniegts medijos kā izcils progresa paraugs. Unikālās 13. gadsimtā būvēt sāktās Rūjienas Sv. Bērtuļa baznīcas nodedzināšana 1974. gadā bija skandāls ar starptautiskām sekām, kas Rietumu pasaulei lika apgalvot, ka PSRS iznīcina dievnamus. Piksāru baznīcā ilgus gadus atradās kolhoza noliktava. Saimniecisku apsvērumu dēļ tajā tika veiktas kroplas pārbūves, bet vietā, kur atradās altāris, reiz vizinājās kolhoza traktori. Līdzās kristiešu dievnamiem Jāņa Kalnača pētījums stāsta arī par latviešu saiešanas namiem. Lai gan padomju gados to aizstāvji centās saiešanas namus padomju varai pasniegt kā zemnieku pretošanos oficiālajai reliģijai un muižniekiem, Valmieras pusē tam diemžēl sevišķu panākumu nebija, un virkne slavenu latviešu garīgās vēstures lappušu tagad guļ pīšļos sabirzuši.
Protams, neesmu ne vēsturnieks, ne mākslas zinātnieks, tāpēc pat nemeklēju Jāņa Kalnača grāmatā blusas. No vienkāršā lasītāja viedokļa šādā nenoliedzami enciklopēdiskā darbā varētu vēlēties hronoloģiskāku teksta kārtojuma principu un ne tik strupu valodu. Tomēr katram ir savs stils un vēstījuma maniere, par ko nav vērts diskutēt. Mani šis pētījums uzrunāja tīri praktiskai rīcībai – kāpt auto un braukt skatīties. Kamēr Latvijas lauku baznīciņās vietējie draudžu mammuki uz iebraucējiem skatās kā uz laupīt kāriem Fantomasa rokaspuišiem, un nebūt ne visi dievnami atvērti apskatei, ceļojums ar šādu grāmatas palīdzību ir krietni vien saistošāks par trīs valodās drukātiem krītpapīra bukletiem (labākajā gadījumā) vai pie objekta piestiprinātu neko neizsakošu informatīvu plāksnīti.