Starptautiskās Jāņa Baltvilka balvas šā gada laureātu Ķēstuti Kasparaviču Latvijā pazīst mazie lasītāji, kā arī viņu mammas un tēti, kuri gādā, lai viņu bērniem jauku grāmatiņu neaptrūktu. Tomēr, lasot labā lietuviešu onkuļa prieka pilnos darbus un skatoties autora pašrocīgi zīmētās ilustrācijas, Latvijā maz kurš zina, ka viņa darbi savā ziņā ir kaimiņzemes veiksmes stāsts. Uzskaitīt visas pasaules valstis un valodas, kurās izdotas Ķēstuta Kasparaviča grāmatas ir diezgan nereāli: Taivāna, Vācija, Grieķija, Koreja, ASV, Spānija, Krievija ir tikai dažas pieturvietas šī autora biogrāfijā. Savā ziņā tas ir apliecinājums, ka mazu tautu rakstnieki var tikt pamanīti pārsātinātajos un ienācējus nemīlošos grāmatu tirgos. Turklāt, lai to izdarītu, nebūt nav jābūt diloņslimam poētam vai kompleksu māktam intelektuālim. Visa Ķēstuta Kasparaviča radošā biogrāfija rāda – kas meklē, tas atrod!
– Pirms kāda laika man viens pazīstams dzīvais latviešu klasiķis un bērnu autors sacīja – nu kam gan varu stāstīt, ar ko nodarbojos. Ja arī kādam pateiktu, skanētu atbilde – vai tad tas ir normāls darbs tādam lielam tēvainim? Būtu gājis kaut apsardzes firmā pieteicies! Kā Lietuvā skatās uz šīm lietām?
– Nu, ja tagad būtu profesija jāizvēlas tad, nezinu gan! Bet toreiz, kad šo profesiju izvēlējos, bija citi laiki. Ko nu vairs tagad, es jau vienkārši neko citu nemāku darīt. (Smejas). Man vispār šis izvēles ceļš nebija nekāds taisnais un plašais, drīzāk tāds visnotaļ līkumots un negaidīts. Lieta tāda, ka līdz septiņu gadu vecumam dzīvoju laukos, tādā mazā ciematiņā, kurā vispār bija tikai piecas mājas. Tad vecāki aizveda mani uz Viļņu un es sāku iet Čurļoņa vārdā nosauktajā skolā. Ne jau zīmēt es mācījos, bet gan mūziku. Tā arī vienpadsmit gadus tur nomācījos, nokārtoju gala eksāmenus. Kamēr biju mazs un vajadzēja tikai spēlēt klavieres, man patika, bet mana specialitāte bija kora diriģents. Diriģēt man galīgi nepatika. Es biju tāds nedrošs, kautrīgs. Tāds arī esmu palicis. Man vienmēr paticis strādāt vienatnē un nekad nav patikuši pasākumi, kuros piedalās daudz cilvēku. Kāda nu tur diriģēšana? Par laimi, man bija vecākais brālis. Viņš studēja Mākslas institūtā. Brālis man palīdzēja sagatavoties. Protams, tas bija primitīvā līmenī. Stājos specialitātē, kur tolaik bija vislielākās iespējas tikt uzņemtam – protams, tas bija rūpnieciskais dizains. Tur tolaik stājās visi, kas nekam citam nederēja. (Smejas.) Par tādām nopietnām lietām kā glezniecība vai grafika es pat tolaik nesapņoju.
– Vai uzņēma?
– Jā! Nomācījos tur trīs gadus, bet tad man šī lieta sāka nepatikt. Bija apmēram 1972. gads, hipiju laiks, draugi, mūzika. Vārdu sakot, es pametu studijas. Godīgi sakot, rektors mani izmeta no institūta. Bet tad nāca pāris gadi padomju armijā, un pēc tam es mācības pabeidzu.
– Vai armija padarīja gudrāku?
– Jā! Padarīja gan. (Smejas.) Divus gadus zīmēju dažādus lozungus, piemēram, «Slava PSKP», Ļeņinu no trafaretiem visās iespējamajās kombinācijās. Var teikt, ka arī no tā guvu kādu labumu. Tagad, kad to atceros, sajūta kā Hašeka romānos par brašo kareivi Šveiku. Uz lietām jāskatās ar smaidu!
Pēc studiju beigšanas pamazām sāku draudzēties ar grāmatām. Vispirms veidoju mācību izdevumus. Bija interesanti. Kauņā tolaik pastāvēja viena izdevniecība, kas ražoja mācību literatūru. Tur es uzzīmēju trīs grāmatiņas, tagad tās kādam būtu kauns rādīt. Tad mani pamanīja Viļņas bērnu literatūras izdevniecībā Vyturys. Tā viss sākās.
– Kurā brīdī atradāt savu rokrakstu, kad sapratāt, ka esat drošs par sevi, ka tā ir īstā lieta, ar ko nodarboties?
– No sākuma mans stils bija gluži citāds. Var teikt, ka strādāju tādā kā veco gravieru tehnikā. Ar spalvu un melno tušu. Ar kontūru, sīkām līnijām, diezgan rūpīgi. Pašās beigās pavisam nedaudz ar akvareli – krāsainībai. 1989. gadā biju jau pasācis piedalīties dažādos grāmatu tirgos – Boloņā, Bratislavā... Tur iepazinos ar vācu izdevēju Matiasu Bergu no izdevniecības Esslinger no Eslingenas. Pēc tam viņš atbrauca uz Viļņu. Mēs parunājāmies. Izdevējs teica, ka viņam patīkot, kā zīmēju, bet ja gribot sadarboties, tad jāmaina stils. Izdevniecība Esslinger vēlējās, lai atsakos no melnās tušas līnijas un pāreju tikai uz akvareļiem, lai zīmējumi ir spilgtāki, krāsaināki, jo tādi bērniem patīk labāk. Tā bija taisnība!
Esmu ļoti apmierināts, ka savulaik iepazinos ar šo izdevēju. Viņš bija īsts profesionālis un deva man daudz dažādu noderīgu padomu. Ar Esslinger es sadarbojos apmēram astoņus gadus un uzzīmēju viņiem deviņas grāmatas. Man tas bija ļoti svarīgs periods dzīvē. Nezinu, kā pie jums, bet Lietuvā tajā laikā bērnu grāmatas bija tādas, ka... Bija kauns tās ņemt rokā.
– Tas bija deviņdesmito gadu sākumā? Arī mums drukāja atbaidošas grāmatas!
– Bet Vācijā! Drukātās ilustrācijas ne ar ko neatšķīrās no oriģināla, perfektas krāsas, poligrāfijas kultūra, dizains! Patiesībā man ļoti paveicās. Tolaik Lietuvā bija liela izdevniecību krīze, jums jau droši vien tāpat. Tās tika reorganizētas, slēgtas, mainīja nosaukumus. Lietas nostabilizējās ap 1995. gadu. Es visu šo slikto laiku nostrādāju ar vācu izdevējiem. No sākuma ar jau minēto Esslinger, vēlāk arī citiem, piemēram, Coppenrath Verlag. Ilustrēju viņiem Pinokio. Grāmatai bija lieli komerciāli panākumi. Atkārtotos izdevumos to drukā kopš 1992. gada līdz pat šodienai. Tas ir labi!
Deviņdesmito gadu vidū es iepazinos ar Taivānas izdevējiem no Grimm Press, kuri atstāja uz mani lielu ietekmi. Es viņiem zīmēju daudz nopietnākas lietas. Kādreiz esmu citiem rādījis, man netic, brīnās, vai tiešām tas esi tu? Tu taču tādas nenopietnas un gaisīgas lietas zīmē, bet te pēkšņi Dostojevskis! Bet man patika arī Dostojevski zīmēt, turklāt izdevums bija ķīniešu valodā. Ar viņiem es reizēm sadarbojos vēl tagad.
– Mēs līdz šim esam runājuši tikai par jūsu ilustrācijām. Kad sākāt rakstīt pats?
– Ar Grimm Press man saistās vēl kāds svarīgs stāsts. Taivānā notika briesmīga zemestrīce, bija daudz upuru, cietušo. Grimm Press izdomāja izdot tādu labdarības grāmatu – visi tās veidošanā piedalījās, neprasot honorāru. Grimm Press sadarbojas ar māksliniekiem no visas pasaules. Katram rīcībā tika iedots viens atvērums. Vajadzēja uzzīmēt kaut ko jautru un pierakstīt klāt kādu rindiņu teksta. Ar to arī sākās mana rakstnieka biogrāfija.
– Ķīniešu valodā?
– Jā! Ķīniešu valodā. (Smejas.) Uzzīmēju viņiem tādu putnu ģimenīti, kuras tētis tirgū nopirka cilvēciņu būrītī. Putniem par lielām bēdām, cilvēciņš, atnests uz ligzdu, nedziedāja. Tad kāds no putniem teicās dzirdējis, ka cilvēki dziedot tikai tad, kad esot brīvi, būrītī tie nedziedot. Tāds, lūk, stāstiņš.
Pēc kāda laika redaktors man prasīja – vai tev ir daudz tādu stāstiņu. Man todien bija labs garastāvoklis, sameloju, ka ir gan tāda kaudzīte. Es taču nezināju, kas viņam padomā! Pēc brīža saņēmu e-pastu. Labi! Taisām grāmatu, mums vajag 35 stāstiņus.
Man nebija kur sprukt! Atbildēju, ka vajag mēnesi, lai to visu pārtulkotu angliski. Nācās pa šo mēnesi ne vien stāstiņus uzrakstīt, bet arī tulkotāju atrast. (Smejas.) Godīgi sakot, ja nebūtu šī gadījuma, Lietuvā es vēl tagad nebūtu sācis rakstīt. Pie mums bērnu grāmatas raksta tādi nopietni un izglītoti rakstnieki, kas universitātē ir studējuši vismaz lietuviešu literatūru. Mums tā nenotiek, ka parādītos tādi autori, kā es. Man ķīniešu valodā iznāca viena grāmatiņa, otra, trešā, bet tad pirms gadiem astoņiem Viļņā parādījās ļoti interesanta bērnu literatūras izdevniecība Nieko Rimto. Iepazināmies, sadraudzējāmies, viņiem nebija veco izdevniecību pieredzes un viedokļa par bērnu grāmatām. Apgāds sāka faktiski no nulles, viņiem vienmēr ir pilna galva interesantu ideju. Tā mēs sadarbojamies.
– Nedēļu pirms mūsu tikšanās lasīju, ka Maskavā ūtrupē bija nonākusi reiz slavenā izdevniecība Detskij Mir. To neviens negribēja pirkt. Manuprāt, tas diezgan daiļrunīgi parāda attieksmi pret bērnu literatūru postpadomju telpā. Vai Lietuvā ir citādi?
– Man šķiet, ar Nieko Rimto parādīšanos Lietuvā notika pārmaiņas pareizajā virzienā. Situācija nav slikta. Tiek izdots daudz grāmatu: oriģinālliteratūra, tulkojumi. Ir saskaņa starp komercliteratūru un nekomerciālām lietām, kas ir ļoti svarīgi.
– Bet kā ar mūžīgo stāstu, ka laba bērnu oriģinālgrāmata ir dārga, ka tā jāsubsidē? Mums Valsts Kultūrkapitāla fondā tā ir problēma – labi projekti, bet krīzes dēļ naudas trūkst katastrofāli.
– Jā, krīze ietekmē arī mūs. Es nevaru atbildēt par visām grāmatām, bet manas grāmatas līdz šim ir saņēmušas atbalstu. Manuprāt, apmēram 70% bērnu literatūras Lietuvā tiek dotēta. Vismaz tā bija pirms pāris gadiem. Nemāku precīzi pateikt, kā ir tagad, tomēr dotācijas pastāv. Dotācijas labums ir tas, ka tā ļauj izdevējiem samazināt grāmatas cenu. Manas grāmatiņas maksā apmēram septiņpadsmit litus (apmēram trīsarpus latus). Ja Eiropā līdzīga produkcija maksā piecpadsmit eiro, tad tas nemaz nav slikti. Protams, ka ir kritušies pārdošanas apjomi. Honorārs, ko saņēmu pērn, bija trīsreiz mazāks nekā aizpērn. (Smejas.) Tagad grūti ir jaunajiem autoriem un māksliniekiem, kas tikai sāk. Es jau nevaru sūdzēties, jo man ir apmēram piecdesmit grāmatu, kas tiek izdotas visdažādākajās pasaules valstīs. Cik zinu, piemēram, Ķīnā nekādas krīzes nav. Šajā ziņā globalizācija man patīk.
– Kā jūs pats sauktu to, ko rakstāt? Tīra fantāzija, slēpta didaktika – bērni, dzīvojiet pareizi. Mums, piemēram, vienubrīd bērnu literatūras pētnieki bija apsēsti ar domu, ka smalki esot rakstīt par maziem klaidoņiem, kas dzīvo atkritumu konteineros un pārējām riebeklībām.
– Visas tās kroplības, kuras sen apnikušas...
– Jā, tika prasīta jauna Zentas Ērgles parādīšanās, kaut gan neviens jau laikam neiedomājās, ka mūsdienu Zentai Ērglei būtu jāraksta par pusaudžu kontracepciju. Man tas šķiet vājprātīgi.
– Man ļoti paveicies, ka strādāju tajā jomā, ko sauc par Picture books – bilžu grāmatām. To auditorija ir bērni vecumā no pieciem līdz vienpadsmit gadiem, te tādas lietas nevajag. Par šīm problēmām man nav jāraksta, jo tajā vecumā tās nav aktuālas. Kritiķi apgalvo, pats to neesmu izdomājis, ka es pārstāvot nonsensa virzienu. Man ir pat viena detektīvgrāmata! Pazudusī glezna. Šoruden tai jāiznāk arī latviski. Tobrīd, kad tā tapa, modē bija Da Vinči kods, gribēju uzrakstīt tādu jautru parodiju bez skandāliem – iznāca smieklīgs detektīvs.
– Mēs dzīvojam laikmetā, kad bērni nezina, kas ir cālītis vai bizbizmārīte, ko zināt pašsaprotami bija viņu vecākiem. Vai tas ietekmē bērnu literatūru?
– Protams, ka ietekmē! Viss, kas ir mums apkārt, mūs ietekmē. Es pats gan neesmu lielos draugos ar tehnoloģijām... Kaut gan tā arī īsti nevar teikt, jo ar prieku izmantoju internetu, mobilo telefonu un citas lietas. Bet grāmatās šajā ziņā esmu nostalģisks un diezgan romantisks.
– Bet kāds ir jūsu viedoklis par grāmatu ilustrāciju veidošanu. Vieni apgalvo – zīmēt ar datoru ir ļoti labi, citi apgalvo, ka dators atņem enerģiju, ka īsts spēks ir tikai ar roku veidotai ilustrācijai?
– Labi ir gan tā, gan tā! Par sevi varu teikt, ka esmu pārāk vecs, lai iemācītos profesionāli zīmēt tikai ar datoru. Es to izmantoju saziņas vajadzībām, tehniskām lietām, kad jāmaketē teksts, jāveido skices. Tad, kad pienāk laiks zīmēt ilustrāciju, izmantoju mūžsenos palīgus – krāsu un otas. Bet pazīstu vairākus jaunos māksliniekus, kuri droši vien ar datoru ir kopā no bērnības. Es redzu, ka viņi saplūst ar datorpeli, procesoru vienotā veselumā tāpat kā senāk gleznotājs ar otu. Viņi prot izveidot tādas lietas, ka es par to spēju vien sajūsmināties, sasniedzot tādu pašu rezultātu, kā senāk zīmējot. Šopavasar biju Boloņas grāmatu tirgū, tur tradicionāli tiek veidotas jauno grāmatu mākslinieku izstādes no visas pasaules. Skatījos un priecājos! Ir labi, ka viss plūst, mainās, attīstās. Varbūt problēmas sakne slēpjas pašā māksliniekā. Ja viņš ir neapdāvināts, tad nebūs rezultāta ne zīmējot ar otu, ne ar datoru.