Pievērsiet uzmanību mazajai melni brūnajos toņos ieturētajai grāmatiņai Meitene, kas nogrieza man matus. Lai gan jaunas friziermākslas receptes tajā neatradīsiet, izlasīt ir vērts.
Kristīnes Želves stāstus pamanīju dažus gadus pirms tika izveidots raidījums 100 g kultūras, par kura seju viņa kļuva. (Protams, ka raidījuma vadītājas tēls viņai tagad nāk līdzi kā pielaulāts, tomēr uzreiz jābrīdina šī ir cita Želve un darbam televīzijā ar stāstiem kopīga ir varbūt vien abos šajos pasākumos valdošā atmosfēra.) Daļa šo darbu toreiz tika drukāti kultūras presē (tolaik tāda vēl pastāvēja). Hardijam Lediņam veltītais stāsts Likvidators, Trakā cilvēka brālis dienasgaismu ieraudzīja, šķiet, Neatkarīgās pielikumā Forums, pēc tam to (absolūti neticams gadījums) pārpublicēja portāls Apollo. Ierakstot gugļa meklētājā stāsta nosaukumu, to var aplūkot vēl tagad kopā ar stāstam veltītajiem komentāriem, kuros Kristīne Želve tiek saukta par ģeniālu, bet portālam tiek pieprasīts publicēt vēl kādus viņas stāstus. Tas, protams, netiek izdarīts. Godīgi sakot, tolaik piedāvātais krājuma nosaukums Mani jukušie draugi un citi stāsti man šķiet trāpīgāks, nekā Meitene, kas nogrieza man matus, bet vispārējā politkorektuma laikmetā saukt draugus par jukušiem, pat ja viņi tādi ir, laikam jau neklājas – tā jau var iekulties tiesu darbos.
Kristīnes Želves priekšrocība ir tā, ka šajos stāstos viņa ir «pati sava». Latviešu sieviešu prozā tas bija visnotaļ neparasti gan 2004. gadā, kad visas jaunās autores gribēja būt Gundegas Repšes, Noras Ikstenas vai Ingas Ābeles, gan arī tagad, kad jaunās autores slēpjas aiz amerikāniskiem pseidonīmiem, vēlas kļūt par Stefanijām Meierēm un raksta par nu ļoti seksīgiem vīrieškārtas vampīriem. Būt «viņai pašai» Kristīnes Želves versijā nozīmē ar cieņpilnu mieru baudīt dzīvi labdabīgi jukušu draugu kompānijā. Ja latviešu prozas intelektuālā daļa pašreflektē un mēģina sevi noturēt metru virs zemes, lai glābtos no vājprātīgās realitātes paškonstruētā pasaulē, Želve saka – reālā dzīve taču ir pilnīgi OK, vienkārši nav jāņem viss tik traģiski un jādzīvo nost. Smalks humors, ironija, kas paslēpti svinīgā nopietnībā, drosme spēlēties ar zemajiem valodas slāņiem (slengiem u.tml.), kas balstīta latviešu prozai neraksturīgi labā valodas ritma sajūtā (pēc Daces Rukšānes viņa ir otra, kam tā tiešām piemīt), ir pietiekami stipri prozas ieroči, lai tos ņemtu vērā un respektētu.
Kristīnes Želves stāstos parādās kaut kas tāds, ko latviešu autori labprāt ignorē, proti, multikulturālās Rīgas daudznacionālā īpatņu galerija. Protams, ka ar šo viegli prātā jukušo, kolorīto un grūti panesamo neatzīto ģēniju varzu rātnā latvju prozā īsti nav ko iesākt, jo tas neatbilst nekādai izpratnei par normālu lietu kārtību, tomēr šis slānis ir ne mazāk kolorīts kā dīvainie personāži gruzīnu un Balkānu tautu režisoru darbos. Kristīnes Želvei viņi darbojas tikpat dabiski un nesamāksloti, ka dažādi ērmi labas bērnu literatūras paraugos. Turklāt arī šī tēlu galerija ir vizuāli spilgta un tverama – arī tā nav bieža parādība prozā.
Esmu dzirdējis viedokli, jā Želves stāsti ir interesanti, bet grāmatiņa maza, kaut kā pietrūkst, gribētos kaut ko vēl. Patiesībā tā ir labas stāstu grāmatas pazīme. Ko tad jūs gribējāt? Garlaicīgu un biezu kluci, ko neviens nespēj izlasīt līdz galam, neko tajā nesaprot, lai pēc tam dziļdomīgi pūstu un elstu, baidoties izrādīties par intelektuālā sabiedrībā neiederīgu un aprobežotu radījumu? Grāmatiņa patiesi ir maza, bet laba, tā iepazīstina ar Kristīnes Želves veikumu pirms gadiem astoņiem. Cerams, ka nebūs vajadzīgi vēl astoņi gadi, lai publika uzzinātu, ko viņa raksta tagad.