P.S.Kultūra

Latvijas Nacionālajā teātrī pirmizrādītā ...Bagātā kundze... ir Ināras Sluckas pirmais patstāvīgais darbs uz šā teātra lielās skatuves, neskaitot Ziemassvētku koncertu. Skan filmai Pie bagātās kundzes Marģera Zariņa komponētā mūzika, plašais aktieru ansamblis tērpts Ievas Kundziņas kostīmos, kas veidoti uz kontrasta principa – nabadzība ir pelēka, bet bagātība zaigo zelta krāsā un lapsādas akota spīdumā. Spožums un posts teātra un kino bildēs, kas papildina cita citu, veidojot emocionāli krāsainu un viegli smeldzīgu kopbildi.

Septembra sākumā uz starp kultūras ministri un operas līdzšinējo direktoru samilzušā konflikta fona ar grezniem koncertiem, kas metrāžas ziņā teju konkurēja ar Dziesmu svētku noslēgumu, tika svinēta Latvijas Nacionālās operas ēkas 150. jubileja, tādējādi godinot vienu no Rīgas kultūras dzīves būtiskiem simboliem.

Tas nebūs pārspīlēts, ja apgalvošu, ka dāņu detektīvromānu autora Jusi Adlera-Olsena vizīte Latvijā izvērtās par spožu benefici, kas parādīja, kā ar publiku strādā Rietumu rakstnieki, kuri gūst panākumus. Pasaulē viņš ir uzlecoša zvaigzne, Adlera-Olsena talantu un stāstnieka spējas fani un eksperti salīdzina ar Stīgu Lārsonu un Jū Nesbē. Sarunā viņš pats gan no sākuma to noliedz, bet vēlāk atzīst – jā, esmu veiksminieks. Dzimis psihiatra ģimenē, bērnību pavadījis kopā ar tēvu Dānijas psihiatriskajās klīnikās (ne jau kā pacients, bet ārsta dēlēns, kurš labprāt paskatās uz tēva pacientiem pa atslēgas caurumu), ar dažādiem talantiem apveltīts. Bijis izdevējs, strādājis mediju milzī Bonnier, rakstījis filmu mūziku, grāmatas, gandrīz kļuvis par invalīdu pēc motocikla avārijas Vācijā, būvējis mājas, dibinājis firmas. Tagad viņš iecerējis radīt desmit romānu sēriju, kas patiesībā ir viens liels stāsts par dīvainiem izmeklētājiem Karlu Merku un Hafezu al Asadu un asinis stindzinošiem noziegumiem. Trīs grāmatas no četrām pabeigtajām ir izdotas arī latviski. Par tām arī saruna ar Neatkarīgo.

No 11. līdz 15.septembrim Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) rektors Aleksejs Naumovs radījis jaunu sienas gleznojumu XXIV Freskas glezniecības biennālē Itālijas pilsētā Docā.

10.augustā no plkst. 9.00 Valmieras Rātslaukumā norisināsies tradicionālais gadatirgus, kurā amatnieki, daiļamatnieki, tirgotāji, mājražotāji un daudzi citi meistari piedāvās savu produkciju, padarot svētku programmu īpaši krāšņu.

Šodien pēc vasaras atpūtas atkal satikās Dailes teātra kolektīvs, lai ar kopīgu fotografēšanos, teātra direktora Andra Vītola un mākslinieciskā vadītāja Dž.Dž.Džilindžera uzrunām atklātu sava teātra 94.sezonu.

Starptautiskajai Baltijas jūras reģiona Jāņa Baltvilka balvai, izvērtējot no 2012.gada maija līdz šā gada maijam Latvijā iznākušās bērnu grāmatas, nominācijai rakstniecībā un grāmatu mākslā žūrija izvirzījusi četrus latviešu autorus un sešus māksliniekus, informē Alīse Nīgale, Starptautiskās Jāņa Baltvilka balvas bērnu literatūrā un grāmatu mākslā koordinatore.

Saeimas deputāti pirmajā lasījumā atbalstīja ierosinājumu noteikt nākamo dienu pēc Dziesmu un deju svētkiem (8.jūliju) par brīvdienu, kas būs jāatstrādā šī gada novembrī. Brīvdienas piešķiršanu 8.jūlijā atbalsta nedaudz vairāk nekā trešā daļa (36%) Latvijas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 55 gadiem (15% - noteikti jā; 21% - drīzāk jā).

Teātra sezona strauji tuvojas izskaņai. Lai izvērtētu, kāda tā bijusi, aicināju teātra kritiķus Normundu Akotu, Silviju Radzobi, Maiju Treili, Līgu Ulberti un Latvijas Kultūras akadēmijas rektoru Jāni Siliņu atbildēt uz pieciem jautājumiem: 1. Sezonas labākā izrāde (var līdz trīs, ja nevar nosaukt vienu). 2. Labākais aktierdarbs (vismaz pa vienam aktrises un vienam aktiera kategorijā, bet var līdz pieci katrā). 3. Sezonas pārsteigums. 4. Vai šī sezona iezīmējusi kādas tendences Latvijas teātrī? Ja jā, tad – kādas? 5. Vai šosezon kāds no profesionālajiem teātriem radošo veiksmju ziņā ieņem līdera pozīciju? Ja tā, kurš?

Režisors – Pēteris Krilovs Scenogrāfe un kostīmu māksliniece – Kristīne Abika Kustību režisors – Valērijs Olehno Mūzikas konsultants – Orests Silabdriedis

Alvis Hermanis bijušajā Rīgas Laika birojā iestudējis Henrika Ibsena Tautas ienaidnieku, kopā ar aktieriem pārrakstot lugas tekstu un pārceļot darbību uz 21. gadsimtu. Aktieri tērpušies mūsdienīgi, runā laikmetīgā leksikā, lieto datorus un mobilos telefonus. Skatītāji redz trīs telpas: divas no tām – Stokmaņu dzīvoklis, trešā – mazpilsētas laikraksta redakcija. Priekšnams un tualete, no kurienes atskan neidentificējams teksts, nav redzami. Aiz logiem pretējās ēkas mūris, telpā dabiskais apgaismojums. Istabas atdala sienas, kam augšdaļa ir stiklota, bet apakšējo veido plāns rīģipsis, kurā izlauzti neregulāri caurumi. It kā H. Ibsena lugas fināls, kad satracinātais pūlis izdauza Stokmaņa mājai logus, jau būtu noticis pirms izrādes.

Maija, Kannu festivāla laika, skumjā kinoziņa no Krievijas bija tā, ka mūžībā aizgājis kulta kinorežisors Aleksejs Balabanovs. Latvijā, kur ar kinozināšanām ir tā, kā ir, viņa uzvārds daudz neko nenozīmē. Tomēr atliek vien nosaukt divdaļīgo sāgu Брат (Brālis, 1997) ar Sergeju Bodrovu galvenajā lomā, vai filmu, kuru Latvijā TV parasti demonstrē ar netulkotu nosaukumu Жмурки (Žmurki*, 2005), kuras zvaigžņoto aktieru sastāvu varētu apskaust jebkurš režisors, tad izrādīsies, ka ar Alekseja Balabanova filmām pazīstams ne viens vien mūsu kinoskatītājs.

Režisors – Elmārs Seņkovs Režisora asistente – Anna Vekmane Dramaturģe – Rasa Bugavičute Scenogrāfs – Aigars Ozoliņš Kostīmu māksliniece – Kristīne Abika Gaismu mākslinieks – Oskars Pauliņš Oriģinālmūzika – Edgars Mākens

Atzīšos, jo ilgāk es šo kungu pazīstu, jo vairāk apbrīnoju. Viņš nekad nelec uz ecēšām, nemeklē kašķi un diezin vai prot būt opozīcijā. Tomēr viņam piemīt kāds īpašs viedums, ko labprāt gribētu arī es, bet man nesanāk. Ēriks Hānbergs māk vilkt atpakaļ uz visām pusēm grāvī skrējējus pie veselā saprāta. Gan rakstnieku vidē, kur emocijas reizēm sprēgā un piparoti epiteti čūkst kā auksta karbonāde uz karstas čuguna pannas, gan saimnieciskajā dzīvē.

Pēdējā desmitgadē pasaules teātrī tieši Makbets blakus Hamletam kļuvis par lugu, kuru no Eivonas Gulbja mantojuma iestudē visbiežāk. Pat Latvijā nepilna gada laikā tapušas divas versijas – Jurija Djakonova Makbets. Mono Hedas mājā un Vladislava Nastavševa Makbets Valmieras teātrī. Kāpēc? Paskatīsimies.

Ar Daci Melbārdi – Latvijas Nacionālā kultūras centra direktori, kuras pārraudzībā ir XXV Vispārējo latviešu dziesmu un XV Deju svētku rīkošana, tikāmies, lai noskaidrotu, vai kādas pozitīvas vēsmas nesīs šovasar gaidāmais lielais notikums. Kad pieteicu interviju un formulēju savu vēlmi runāt gan par labajām lietām, gan par problemātisko ar dziesmu svētkiem saistīto neizdarību asti, kas svētku kustībai velkas līdzi jau gadiem, radot daļā sabiedrības kritiskus spriedumus, ka tā esot sile, pie kuras baroties rīkotājiem, atbilde bija – par to jau sen bija jārunā. Mūsu sarunai fonu veidoja aptaujas centra veiktā aptauja, kas parādīja kādu nepatīkamu, bet senu un ielaistu, ar gaidāmajiem dziesmu svētkiem nesaistītu tendenci.

Liepājas teātrī Dž. Dž. Džilindžera iestudēto Lukrēciju Bordžiju varu salīdzināt ar burvju mākslinieka triku, no tukšas cepures aiz ausīm izceļot trusīti. Tak zini, ka tas ir māns, bet mirklis apbur.

Krievijas festivāla un balvas Zelta maska programmā Russian Case, kas iepazīstina ar Krievijas laikmetīgo teātri, galvenokārt iekļautas balvai nominētās izrādes, taču allaž ir iespēja noskatīties arī kādus uzmanības vērtus šīs sezonas iestudējumus, pagaidām vēl potenciālos Zelta maskas pretendentus.

Apskatot Zelta maskas šā gada izrādes – laureātes, raksta pavediens aizveda festivāla nedēļā redzēto dokumentālo izrāžu–eksperimentu virzienā, kas īpaši ar sociālpolitisko tēmu iztirzājumu.

Krievijas teātra festivāla un balvas Zelta maska rīkotāji, veidojot ārpuskonkursa programmu Russian Case ārzemju viesiem, atlasa oriģinālāko un interesantāko no pagājušās un šīs teātra sezonas piedāvājuma, lai mēs justu aktuālās tendences. Kā norāda šā gada Russian Case kuratore Kristīna Matvijenko – «ja vēl vakar teātra vidē būt saistītam ar politiku nozīmēja sliktu toni, tad šodien mākslas cilvēku sociālā un politiskā angažētība kļuvusi par nepieciešamību, par iespēju nosargāt savas personīgās tiesības uz godīgumu». Pirmās vēsmas bija jūtamas arī pērn, bet šogad izdevās noskatīties divas izrādes, kas uz šodienu skatās vakardienas acīm, cenšoties saprast padomju pagātni.

Jaunajā Rīgas teātrī tapusī Māras Ķimeles izrāde Tēvs mudina domāt par lomām ģimenē un sieviešu emancipācijas ēnas pusi.

Lauras Grozas-Ķiberes iestudētā Oskara Vailda Salome atstāj pretrunīgu iespaidu. Cik sajūsmina Kristīne Nevarauska titullomā, tik mulsina pārējais, kas organizēts ap Salomi.