Smeldzīgs stāsts, himna cilvēkam

© Scanpix/AFP

Kopš 2009. gada vasaras, kad latviešu tulkojumā pirmoreiz iznāca Hāleda Hoseinī pirmais romāns Pūķa ķērājs, dzīvē diezgan daudz mainījies. Kopš tā laika Hoseinī jau sen vairs nav nezināms lielums lasītājiem.

 Drīzāk gan ir otrādi, tāpat kā visur pasaulē mūsu grāmatu fani ar nepacietību gaida, kad pie apvāršņa parādīsies vēl kāds viņa romāns.

Par nelaimi viņiem, Hāleds Hoseinī nav daudzrakstītājs – trīs romāni kopš 2003. gada: Pūķa ķērājs, Tūkstoš sauļu mirdzums un nu arī viņa jaunākais veikums Un kalni atbalsoja ir šī rakstnieka radošais pūrs, kas lasāms daudzos desmitos pasaules valodu – tostarp arī latviešu. Ja par The New York Times bestselleru autoriem pie mums nereti valda provinciāla vīpsna, sak, viņi jau tur taisa tīro komerciju, tad attiecībā pret misteru Hoseinī neviens neko tādu neatļaujas teikt pat Latvijā. Viņa panākumi ir fantastiski, un tāpat kā savulaik pēc Pūķa ķērāja, šķirot vaļā Tūkstoš sauļu mirdzumu, arī tagad atverot Un kalni atbalsoja, jautājums ir tikai viens – vai tiešām Hāleds Hoseinī spēs uzrakstīt vēl vienu tikpat skaistu romānu par Afganistānu. Grāmatu aizverot, atliek vien nopūsties un teikt – jā!

Romāns Un kalni atbalsoja tiek pieteikts kā stāsts par brāļa un māsas mīlestību visa mūža garumā. Dzimuši nabadzīgā Afganistānas ciematā, viņi tiek šķirti. Nabadzīgais tēvs, zemnieks, kuram jāuztur ģimene, ir spiests pārdot mazo meitiņu bagātai ģimenei Kabulā, kur par šoferi strādā meitenītes pamātes brālis. Ne jau vieglu sirdi šis lēmums tiek pieņemts, bet lai glābtu pārējos bērnus no bada nāves aukstajā ziemā. Romānu ievada pasaka par nabadzīgu zemnieku babā Ājubu, kurš spiests upurēt savu mīļoto dēliņu ļaunajam dīvam. Tomēr tēva sirds nespēj ar to samierināties. Viņš uzmeklē dīva pili, lai šo briesmoni nogalinātu, bet tur ierauga savu dēlu augam bagātībā, bezrūpībā, gudru skolotāju uzraudzībā. Saprazdams, ka nespēj nodrošināt viņam līdzīgus apstākļus savā trūcīgajā būdā, Ājubs atsakās no sava dēla vēlreiz, jo patiesi mīl viņu un vēl tikai labu. Šis teksts ir tuvs Kārļa Skalbes pasaku attīrošo asaru smeldzei, un šādu toņkārtu Hāledam Hodeinī izdodas uzturēt visā romāna gaitā. Protams, pasaka ir esence dažu lapu garumā. Romānā Un kalni atbalsoja smeldzīgā intonācija vietumis pieklust, bet tad viegli uzvirpuļo kā lapas vējā un atkal pieņemas spēkā līdz pat grāmatas finālam. Turklāt skarbās dzīves patiesības neļauj tekstam karamelizēties un šķebināt.

Bez salīdzinājuma ar Kārli Skalbi otra lieta, kas nāca prātā, lasot Hāleda Hoseinī romānu, ir tā, ka šajā grāmatā var atrast atbildi arī uz jautājumu, kāpēc latviešu trimdas stāsts, kas emocionāli varētu būt tikpat spēcīgs kā Afganistānas posta sāga, savulaik neguva atsaucību Rietumu pasaulē. Hāleds Hoseinī nekoncentrējas uz nabu, tas ir, uz tautas uz ciešanām, viņš izstāsta skaistu stāstu par tām Skalbes kaķīša intonācijā tā, ka emocionālākam lasītājam par to ir jāraud. Mūsu trimdas literatūrā šāda līdzinieka diemžēl nav. Mēs koncentrējamies paši uz sevi un stāstām ļoti specifisku stāstu, ko paši labi zinām, bet citi nesaprot. Un vēl, lai arī Hāledu Hoseinī mēdz pieteikt kā afgāņu cilmes amerikāņu rakstnieku, kas ieguvis terapeita izglītību un audzis ASV, tomēr diezgan nosacīti būtu apgalvot, ka Hoseinī ir amerikānis savos romānos. Viņš ir afgānis, un viss, ko Hāleds Hoseinī raksta, ir himna zudušajai Afganistānai. Īpaši to var teikt par šo grāmatu! Lappuses, kas veltītas izpostītās Kabulas zaudētajam skaistumam, rosina asociācijas par vēl vienu zudušās paradīzes cildinātāju, proti, par Lorensu Darelu, kura tetraloģija Aleksandrijas kvartets diemžēl latviešu valodā apstājās pusē, lielās krīzes karstumā pēc Justīnes un Baltazara izdošanas. Tā ir skaista, augstas raudzes literatūra, kas būtu jāizlasa katram, kurš uzskata sevi par īstu grāmatu cienītāju. Pie Hāleda Hoseinī romāna atgriežoties, manuprāt, viss tas, ko viņš raksta par Afganistānu, ir ārkārtīgi spēcīgs, godbijības caurausts, kaut attēlotā arhaiskā, pusfeodālā zemnieciskā vide un nabadzība nav izdevīgākā viela aprakstīšanai. Caur tulznām, putekļiem, badu, salu un greizas būdas sienām viņš prot saskatīt vispārcilvēcisko un garīgo, kas cilvēkam piemīt vai nepiemīt neatkarīgi no viņa izcelšanās un sociālās piederības. Kas attiecas uz Amerikas dzīves aprakstīšanu, autors uz to tā nekoncentrējas un šīs lappuses ir vēsākas un atturīgāka. Tad jau pat Parīze un jo sevišķi Grieķijas sala Tinosa romānā Un kalni atbalsoja ir tverta ar bagātāku krāsziedu.

Smeldzīgs un pietiekami paradoksāls, Hāleds Hoseinī savērpj ļoti intriģējošu stāstu. Tas plešas plašumā, mulsinot ar domu, kā viņš ar to tiks galā, un apslāpējot skeptiskas iebildes par apzinātu raudināšanu. Lasītājs tiek turēts nepacietībā, viņš grib uzzināt tikai vienu, vai brālītis un māsiņa kādreiz satiksies, bet rakstnieks ved mūs aizvien tālāk projām no Afganistānas un tuvāk mūsu dienām. Hāleds Hoseinī parāda, kā viena cilvēka mūža laikā sabrūk konstantās vērtības, cilvēki maina valstis un kontinentus, satiekas vai nesatiekas Austrumi un Rietumi, pastarpināti liekot domāt arī par to – kāda nozīme ir valodai, nacionalitātei, identitātei, valstu robežām, reliģiskajām atšķirībām. Ik pa brīdim ierunājas arī ārsta pieredze – tur, kur nevalda karš un anarhija, cilvēka likteni un ierasto dzīvi dažkārt maina vai pat sagrauj slimības, kas atnāk neaicinātas. Var redzēt, ka Hāleds Hoseinī ir diezgan politkorekts pret valsti, kas devusi viņam mītni, izglītību un pasaules atzinību, tomēr viņš ir pietiekami gudrs, nebūvējot romānā divas nometnes, kurās mājo sliktie un labie. Ir viena dzīve, kas mēdz būt sasodīti sarežģīta un negaidītu pavērsienu pārpilna.

Ja vēlaties uzzināt atbildi uz pašu galveno jautājumu, tad lai notiek! Jā, finālā viņi tiešām satiekas – Francijā uzaugusī dzejnieces pameita, kas kļuvusi par matemātiķi, un izbijis restorāna īpašnieks Amerikā. Tomēr šī satikšanās ir tik neparasta un smeldzīga, ka tās detaļas atklāt būtu noziegums pret lasītāju. Šis pavisam noteikti ir gadījums, kad nevajag lasīt beigas vispirms. Līdz tām ir jānonāk. Un kalni atbalsoja, manuprāt, ir grāmata, kuru var un vajag lasīt arī atvaļinājuma laikā, tomēr es to liktu plauktā pie tekstiem, pie kuriem ir vērts atgriezties. Tai piemīt kāda valdzinoša un skumju caurvīta pēcgarša. Kāda gan starpība, kā rakstnieks to panāk! Galvenais, ka viņš rosina domāt par tekstu vēl ilgi pēc tam, kad grāmata jau izlasīta.

Raksta nobeigumā cieņas apliecinājumi arī Silvijai Bricei par šī pietiekami eksotiskā un smeldzīgā teksta lielisko tulkojumu. Žēl vien, ka pieaicinātā konsultante persiešu valodas jautājumos Biruta Jēgere sākusi jaunu revolūciju ģeogrāfisko nosaukumu atveides jomā, pārdēvējot Kabulu par Kābulu. Nezinu, varbūt tā tiešām ir fonētiski pareizāk, bet Pasaules uzziņu atlants (2010), viens no tiem avotiem, kurus derētu respektēt nu kaut vai mīļā miera labad, šo pilsētu joprojām dēvē par Kabulu. Tradīcija ir tradīcija. Īslandes un Beidzinas mums jau ir bijušas, tomēr šī viļņošanās neko vairāk par neizpratni nav atstājusi.

Svarīgākais